Maija žurnālam stāsta, ka tolaik, kad pametusi Dailes teātri, jutusi – ir nepieciešama nošķirtība no visa. Tad Maija uzzinājusi par kristīgo skolu Argentīnā.
“Dzirdēju, ka tur mācības sadalītas pa nedēļām: viena veltīta iekšējai dziedināšanai, un viena – atbrīvošanai. Skaidri sevi tur ieraudzīju. Visu atstāju un projām biju.
Esmu radikāla meitene – kad ceļos, tad arī eju,” stāsta aktrise.
Aktrise Maija Doveika. Foto: Edijs Pālens /LETA
Sākumā viņa devusies uz Buenosairesu, pēc tam – Patagoniju, kas bijusi diezgan tuksnešainā, ārkārtīgi ekonomiskā vietā.
“Nebija nekā no tā, ko biju iedomājusies. Tur bija mirkļi, kad prātoju: ja Dailes teātrī kāds zinātu, kā šobrīd dzīvoju, viņš būtu šokēts –
lielā mērā biju kā tāds karavīrs, kam jāspēj nomazgāties arī no krūzītes un par nepaklausību jāberž tualetes,” par piedzīvoto stāsta Maija.
Viņa turpina: “Nekad dzīvē neesmu tā salusi kā ziemā Patagonijā. Viņi tam negatavojas, mājas nemaz nav piemērotas. Izrādē ”Ilgu tramvajs”, lai iedarbinātu iztēli par to, no kādas dzīves Blanša pie māsas ieradusies un kā viņai tagad būs jādzīvo, es ņemu talkā šo savu Argentīnas pārdzīvojumu.
Jēkabs Reinis (Stenlijs) un Maija Doveika (Blanša) Pētera Krilova iestudējumā “Ilgu tramvajs”. Foto: Publicitātes foto
Jo turienes realitāte mani šokēja.”
Maija stāsta, ka tad, kad tikko ieradusies Buenosairesā, reiss ļoti aizkavējās, tādēļ neviens viņu nesagaidīja.
“Esmu gara, bāla, apkārt ir mazi, tumši, tikai spāniski runājoši cilvēki, bet mana spāņu valoda – bērna līmenī. Esmu pazudusi.
Maija Doveika filmā «Pinokio» (rež. Elita Kļaviņa) Foto: kadrs no filmas
Kad beidzot iesēžos sagaidītāju mašīnā, saprotu – durvis aiz manis tiek aiztaisītas nevis pieklājības dēļ, bet tāpēc, ka tās augšā jāsasien ar lupatiņu, jo neturas eņģēs. Un tad vēl cilvēks, kurš mani iesēdinājis, braucot izbāž pa logu roku un mazliet tās durvis pietur. Tāds bija viss, ko tur redzēju,” piedzīvoto atceras Maija.
Vairāk lasi žurnāla “Santa” 7. janvāra numurā!