13. janvārī gaidāma Normunda Naumaņa vārdā nosauktās Gada balvas mākslu kritikā pasniegšanas ceremonija jeb “NN nakts”. Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” balvas kandidāti – teātra kritiķis Atis Rozentāls, literatūras kritiķis Arvis Viguls, kino kritiķe Elīna Reitere un operas kritiķe Lauma Mellēna-Bartkeviča – atklāj savu profesionālo gaitu pirmsākumus, spriež par kritikas jēgu un norāda uz profesijas negatīvajam pusēm.
Ceremonija notiks Latvijas Radio 1. studijā, un to ikvienam 13. janvārī pulksten 19.00 būs iespēja noskatīties arī portālā LSM.lv.
Kāda ir kritikas jēga? Spriež Normunda Naumaņa mākslu kritikas balvas kandidāti
00:00 / 50:38
Ingvilda Strautmane / Latvijas Radio
No pirmajām publikācijām līdz nominācijām
Visi četri balvai nominētie kritiķi ir ar zināmu pieredzi savā profesijā. Lai gan atsauksmes un recenzijas rakstījis arī iepriekš, par savu profesionālās kritikas startu teātra kritiķis Atis Rozentāls uzskata 2012. gadu, kad viņš ar savu recenziju par Liepājas teātra izrādi “Advents Silmačos” debitēja izdevumā “Kultūras Diena”. Operas kritiķe Lauma Mellēna-Bartkeviča precīzu karjeras sākuma atskaites punktu nevar nosaukt, bet spriež, ka tas varētu būt divtūkstošo gadu sākums un viņas recenzija par Andreja Žagara iestudējumu “Dēmons”.
Kino kritiķe Elīna Reitere atminas savu pirmo publikāciju laikrakstā “Diena” par indiešu režisores Dīpas Mehtas filmu “Uguns”, uzsverot, ka šo gadu laikā viņas darbībai kino kritikā bijušas arī pauzes.
“2007. gadā es biju “Lielā Kristapa” žūrijā. (..) Tobrīd žūrija skatījās visu, kas tika saražots, un tajā laikā tās bija kādas astoņdesmit filmas. Pēc tam, kad es to visu noskatījos, es sapratu, ka nevēlos strādāt šajā profesijā –
es nevēlos pavadīt savu dzīvi, skatoties ļoti daudz sliktu latviešu filmu un mēģinot par tām pateikt kaut ko labu.
Tāpēc pēc tam bija liela pauze, es nerakstīju, jo tam vispār neredzēju jēgu,” par dažādiem posmiem savā kritiķes karjerā stāsta Reitere.
Savu pirmo recenziju spilgti atceras arī literatūras kritiķis Arvis Viguls. Tā tapusi pirms gandrīz divdesmit gadiem – laikā, kad viņš vēl mācījies vidusskolā.
“Man piezvanīja no laikraksta “Kultūras Forums” un lūdza uzrakstīt recenziju par Marta Pujāta krājumu “Mūsu dziesma”. (..) Ja es nemaldos, tā bija mana pirmā publikācija, vēl pirms dzejas publikācijas,
tāpēc varētu teikt, ka es patiesībā neesmu dzejnieks, kurš raksta dzejas kritiku, bet gan dzejas kritiķis, kurš raksta dzeju,”
smej Viguls.
Normunda Naumaņa vārdā nosauktā Gada balvai mākslu kritikā
Foto: Publicitātes foto
Ceremonijas paplašinātais nosaukums šogad ir “Kritikas jēgas pierādīšana visu mākslu mīļotājam”. Domājot par kritikas jēgu, Viguls norāda, ka to vajadzētu uztvert kā daļu no radošo darbību kopuma, tāpat kā dzejas rakstīšanu vai izrādes iestudēšanu, savukārt Elīna Reitere uzsver, ka vārds “kritika” bieži tiek uztverts ar negatīvu noskaņu, bet profesionāla kritika nenozīmē kaut ko sliktu.
“Profesionāla kritika nozīmē analīzi – mākslas parādības analīzi no dažādiem aspektiem, dažādos kontekstos. (..)
Līdzko kritikai ir analītiska pieeja, tai uzreiz arī rodas jēga, jo tas paplašina mūsu skatījumu uz mākslas darbu,”
papildina Reitere.
Operas kritiķe Lauma Mellēna-Bartkeviča uzskata, ka kritikas jēga nav jāpierāda un tā ir neatņemama kultūras ekosistēmas sastāvdaļa.
“Labi, ka kritika ir, un, manuprāt, ir ļoti veselīgi, ka top arī nepietiekami komplementāri teksti, jo citādi mums liktos, ka viss ir vislabākajā kārtībā, kas absolūti tā nav,” par kritikas jēgu spriež Mellēna-Bartkeviča.
Raudzīties plašāk un vērtēt dažādos kontekstos
Trīs no četrām publikācijām, par kurām teātra kritiķis Atis Rozentāls nominēts Normunda Naumaņa vārdā nosauktajai balvai, bija lasāmas žurnālā “Teātra Vēstnesis”. Rozentāls norāda uz to, kas kopīgs šiem tekstiem – tās nav recenzijas par vienu konkrētu izrādi, bet gan iestudējumu tēmu analīze dažādos kontekstos.
“Šajos tekstos ir meklēti ļoti daudz visāda veida konteksti – ar sociālpolitisko situāciju, ar teātra ainu, kāda tā ir. (..) Tā viena [publikācija] bija tāds ļoti liels risks. Kad man to piedāvāja, es drusku sabijos, bet tad domāju, ka manā vecumā nav, par ko baidīties. Tas teksts ir par izrādēm, kas ir par dzemdību un pēcdzemdību pieredzi, kādas man nevar būt.
Līdz ar to tas ir tāds skats no malas – kā šo tematiku atspoguļo teātrī.
Man tas, protams, bija izaicinājums, jo es to nekādā veidā nevaru salīdzināt ar savu pieredzi, es varu rakstīt tikai par to, ko redzu uz skatuves,” atklāj Rozentāls.
Spēja vērtēt mākslas notikumus dažādos kontekstos, redzēt un uztvert, kas notiek pasaulē, kritikā viennozīmīgi ir ļoti svarīgi, uzsver operas kritiķe Lauma Mellēna-Bartkeviča: “Tas ir pats galvenais – redzēt, kas notiek apkārt, un spēt kontekstualizēt lietas plašākā panorāmā, vienlaikus saprotot, kur mēs atrodamies lokāli, reģionāli. (..)
Svarīgi ir neaprobežoties ar lokāla mēroga sasniegumu pārvērtēšanu un skatīties plašāk,
jo patiesībā opera un klasiskā mūzika ir tās nozares, kurās mūsu mākslinieki vienmēr ir bijuši starptautiski konkurētspējīgi. Šī starptautiskā konkurētspēja un panākumi, arī iespēja tikt salīdzinātiem pasaules mērogā, tas bez šaubām ir jāizmanto arī kritikā.”
Elīna Reitere papildina kolēģes teikto, minot, ka mākslas darbi nav noslēgti vai imanenti [nedalāmi saistīts ar kā būtību – red.],
to jēga vienmēr mainās atkarībā no konteksta – no tā, kurš to skatās, kad skatās un kur skatās.
Tāpēc, lai uztvertu, kas notiek mākslā, svarīgi iespēju robežās sekot līdzi maksimāli plašam informācijas laukam.
“Kritiķus jau pēc definīcijas nemīl”
Kritiķi ir vienisprātis par to, ka, tāpat kā autoriem, kuri savus mākslas darbus izliek publiskai apskatei, jārēķinās ar skatītāju reakcijām, arī recenzentiem jābūt gataviem, ka viņu atsauksmes izraisīs nepatiku. Kritiķim jāapzinās kritikas subjektīvie un cilvēciskie faktori, kas ietekmē arī atsevišķas reakcijas.
“Tas it kā ir mūsu profesionālais lauks, bet tam ir sekas arī uz mūsu privātajām attiecībām ar cilvēkiem. Tā ir lieta, par kuru mēs kā kritiķi kaut kādās tikšanās reizēs, ļoti šaurā lokā runājām un atzīstam. Tā ir tāda lieta, kas sākotnēji varbūt var pārsteigt, ienākot šajā profesijā, –
tevi jau pēc definīcijas nemīlēs. Jautājums – cik katrs to spēj mentāli izturēt – paliek atklāts,” pauž Reitere.
Tomēr situācija mainās, un no mākslinieku puses jūtama lielāka vēlme izprast kritiķu darbu un, veidojot profesionālu diskusiju, saņemt recenzenta skaidrojumus. Atis Rozentāls uzsver, ka katrs mākslas darbs top iekšējā radošā burbulī, un vairākkārt no māksliniekiem esot nācies dzirdēt frāzi – kā kritiķis var rakstīt par izrādi, ja viņš nav redzējis mēģinājumus?
“Mēs arī katru govi neaplūkojam, pirms ēdam steiku. (..) Es tagad drausmīgi brutāli saku, tomēr process ir viena lieta, bet mēs redzam rezultātu. Man reizēm traucē tas, ka dzirdu: izrādes tapšanas process ir bijis ļoti sarežģīts, neviennozīmīgs. (..)
Ja mēs redzam rezultātu un rezultāts ir pārliecinošs, tad sakām – jā, viss ir kārtībā.
Tas nekas, ka jums uz ķermeņa ir palikušas rētas vai ir palikušas mentālās rētas. Jūs esat tikuši tam pāri, jums ir brīnišķīga izrāde. Mums var nesakrist viedoklis par to, kāds ir rezultāts, izejot no tā, ka mums nav pienākums zināt, kā šis process ir noticis,” pārliecināts ir Atis Rozentāls.