2. janvārī notikušais sprādziens daudzstāvu ēkā Bauskas ielā ir ne tikai mainījis dzīvi tās 74 dzīvokļu iemītniekiem, bet arī laupījis dzīvību diviem cilvēkiem. Notikušais ir atstājis rētu un rada bailes pārējai sabiedrībai, īpaši visiem, kas dzīvo daudzdzīvokļu ēkās ar gāzes pieslēgumu. Mums kā sabiedrībai jārīkojas ātri, lai šādus gadījumus samazinātu, cik vien iespējams. Ja traģēdija tomēr ir notikusi, jānodrošina, lai cietušajiem nerodas papildu finansiālas grūtības un tiem ir iespēja mitināties līdzvērtīgā mājoklī.

Lai sabiedrība un politiķi virzītu un atbalstītu pārmaiņas, ir jābūt apziņai par steidzamību, ka izmaiņas ir nepieciešamas. Šobrīd, kad nelaime notikusi pirms dažām dienām un emocijas ir svaigas, šāda steidzamības sajūta ir. Tomēr pastāv iespēja, ka ar laiku emocijas pieplaks un pazudīs starp citām dzīves aktualitātēm, tāpēc svarīgi ir izvērtēt – vai šāda veida negadījums ir unikāls un nekad vairs neatkārtosies? Ja nonāksim pie secinājuma, ka tas var atkārtoties, tad noteikti ir jārīkojas, lai situāciju labotu.

Veids, kā prognozēt nākotni – iepazīties, kas noticis pagātnē

Raksta autoram nav pieejami dati par visiem gāzes sprādzieniem, taču ir izceļami daži zīmīgi gadījumi:

  1. Latvijā skaļākais gadījums ir 2020. gada 31. decembrī notikušais sprādziens Melnsila ielā 2, kas daļēji sagrāva trīs stāvu dzīvokļu ēku. Negadījumā cieta seši cilvēki un viens gāja bojā. Mājas īpašnieki turpina tiesāties ar Rīgas Domi, jo sprādzienu izraisīja tās īpašumā esoša dzīvokļa iemītnieks. Tikmēr ēka stāv neatjaunota.

  2. 2016. gada 3. septembrī Alūksnē pēc gāzes sprādziena bez mājokļa palika 15 ģimenes. Gandrīz desmit gadus pēc nelaimes dzīvokļu ēkas atjaunošana vēl nav uzsākta. Iemesls – būvniecības izmaksu sadārdzinājums, laika gaitā ēkai radušies papildu bojājumi, sarežģījumi ar finansējuma piesaisti un dzīvokļu īpašnieku kopīgu lēmumu pieņemšanu.

  3. Līdzīgi gadījumi notiek arī mūsu kaimiņvalstīs. 2021. gada 12. augustā notika gāzes sprādziens Tartu, kur gāja bojā viens cilvēks un vairāki ievainoti. No ēkas 77 dzīvokļiem cieta 15. Ēkas kopīpašuma daļas (jumts, nesošās konstrukcijas, ārsienas, inženieriekārtas u.c.) bija apdrošinātas un tagad ēka ir pilnībā atjaunota par apdrošinātāja līdzekļiem.

  4. 2024. gada 2. janvārī (jā, datums sakrīt ar nelaimi Bauskas ielā) gāzes sprādziens notika piecu stāvu dzīvokļu ēkā Viļņā, kur gāja bojā divi cilvēki, no kuriem viens bija bērns. Tika evakuēti 30 dzīvokļu iemītnieki. Ēku atjaunoja ar pašvaldības atbalstu.

Soļi, ko valsts varētu spert nākotnē

Minētie piemēri liecina par vajadzību pēc izlēmīgas rīcības risku mazināšanā. Pats labākais ir novērst gāzes noplūdes un eksplozijas iestāšanos – tāpēc viens no svarīgākajiem darbiem ir – valsts institūcijām jāsadarbojas ar gāzes nozares uzņēmumiem, lai samazinātu šādu negadījumu iespēju līdz minimumam.

Piemēram, gadījumos, kad ir apdraudēta sabiedrības drošība, darbiniekiem, kas rūpējas par gāzes infrastruktūras uzturēšanu, jānodrošina iespēja policijas klātbūtnē iekļūt mājoklī – arī tad, ja mājokļa īpašnieks tam pretojas.

Iespējams, valsts var darīt vairāk, lai samazinātu nelikumīgas pieslēgšanās gāzes vadam. Var apsvērt ieviest regulāru gāzes infrastruktūras apsekošanu un lielākus sodus, kā arī informēt sabiedrību un skaidrot riskus, ko rada nelegāli pieslēgumi.

Papildus ir vērts iepazīties ar datiem par pārkāpumu skaitu un raksturu. Publiski izskanējis, ka tie ir desmiti pārkāpumu gada laikā – tātad desmitiem gadījumu, kas rada nopietnus riskus sabiedrības drošībai. Ja ir daudz gadījumu, kad nelikumīga pieslēgšanās ir veikta pēc gāzes atslēgšanas nenomaksātu rēķinu dēļ, tad var apsvērt atteikšanos no prakses atslēgt gāzi un tā vietā izmantot parāda piedziņas iespējas, ko sniedz “parāds seko dzīvoklim” izmaiņas likumā.

Ēkas atjaunošana – bieži sarežģīta

Paredzu, kādi būs izaicinājumi ēkas atjaunošanas jautājumos. Izskatīsim tikai tos gadījumus, kur ēkas atjaunošana ir atzīta par iespējamu un nav nepieciešams to nojaukt.

Bauskas ielas ēkā ir 74 dzīvokļi un vairāki apdrošinātāji jau publiski ziņojuši, ka apdrošināti bijuši ap 20 dzīvokļiem. Izteikšu pieņēmumu, ka kopā apdrošināti ne vairāk kā 30 dzīvokļi, tātad vairāk nekā puse nav apdrošināti.

Iespējamie attīstības scenāriji, ja ir iespējama ēkas atjaunošana:

  1. ēka netiek atjaunota, jo nepietiek līdzekļu tās atjaunošanai;

  2. ēku atjauno un to finansē dzīvokļu īpašnieki vai to apdrošinātāji;

  3. ēku atjauno ar nozīmīgu pašvaldības vai valsts atbalstu.

No šiem scenārijiem B ir mazāk iespējamais, jo maz ticams, ka visiem dzīvokļu īpašniekiem kopā pietiks līdzekļu ēkas atjaunošanai, ja lielākā daļa dzīvokļu nav apdrošināti. Ja kāds īpašnieks ir apdrošinājis savu dzīvokli, tad ēku varēs atjaunot tikai tad, ja arī visi pārējie dzīvokļu īpašnieki veic savu iemaksu kopīpašumā esošo elementu atjaunošanai.

Ja mēs salīdzinām ar automašīnu OCTA apdrošināšanu, kur cietušie atgūst zaudējumus vai saņem auto remonta apmaksu no avāriju izraisījušā auto apdrošinātāja, tad dzīvokļa īpašnieks ir ķīlnieks citu dzīvokļu īpašnieku spējai vai gribai finansēt savu daļu par ēkas atjaunošanu.

Ir iespējams A scenārijs, kas nozīmētu, ka vairāki desmiti ģimeņu paliek bez pajumtes un Rīgā ir vēl viens bīstams grausts līdz tā nojaukšanai. Līdzīga situācija šobrīd ir gan Melnsila ielas, gan Alūksnes gadījumos.

Ļoti iespējams C scenārijs, kas var šķist pievilcīgākais risinājums, jo tiek atjaunota ēka un iedzīvotājiem parādās iespēja atgriezties savos mājokļos. Tomēr, vērtējot pašvaldības – tātad sabiedrības – līdzekļu izlietojumu, šāda pieeja nevar pastāvēt ilgstoši, jo pilsētai ir nepieciešami līdzekļi arī citām vajadzībām un jāmeklē risinājumi, lai investētu attīstībā nevis “caurumu lāpīšanā”.

Vai ir kāds jēgpilns risinājums?

Kādi ir ilgtspējīgi risinājumi, ko vērts izsvērt? Ja vēlas ātru progresu, tad var mācīties no OCTA, kura tika ieviesta kā obligāta apdrošināšana un ar laiku sevi pierādīja, kā sabiedrībai noderīga un vērtību nesoša. Līdzīgu risinājumu var ieviest ēkām, kurās dzīvokļi pieder vairākiem īpašniekiem – ēkas koplietošanas daļu obligāta apdrošināšana, kas pie esošajām apdrošināšanas cenām dzīvoklim varētu maksāt ap 1-3 eiro mēnesī.

Cita iespēja ir sekot Igaunijas piemēram, kur izmaiņas prasīja ilgāku laiku. Proti, 2018. gadā Igaunijā ieviesa obligātas daudzdzīvokļu ēku īpašnieku biedrības, kas var ātrāk un vieglāk pieņemt saimnieciskus lēmumus par ēku un tajā skaitā par apdrošināšanu. Šobrīd Igaunijā ir ap 23 tūkstoši biedrību, no kurām vairāk nekā puse ir apdrošinājušas ēkas kopīpašuma daļas.

Vai varam paļauties, ka katrs dzīvokļa īpašnieks apdrošināsies pats? Latvijas Bankas dati liecina – 2023. gadā vien nepilni 40% no Latvijas mājokļiem bija apdrošināti. Tātad iedzīvotāji paši apdrošinās kūtri. Lai būtu droši par to, ka ēka būs apdrošināta un pēc negadījuma to varēs atjaunot, dzīvokļu īpašniekiem ir jāapvienojas biedrībās un jāapdrošina kopīpašuma daļa. Dzīvokļa iekštelpu remonta un iedzīves apdrošināšana paliek katra dzīvokļa īpašnieka ziņā.

Nepalaist garām iespēju mācīties no savām un citu kļūdām

Visas sabiedrības interesēs ir pēc iespējas drīz ieviest izmaiņas, kas labāk pasargā sabiedrību un katru no mums. Mēs esam palaiduši garām iespējas mācīties no citu un savām kļūdām, bet nevajadzētu kavēties ieviest izmaiņas tagad.

Lietuvā sprādziens Viļņas ēkā ievērojami palielināja iedzīvotāju interesi iegādāties apdrošināšanu, dzīvojot pēc principa – kas pats sevi sargā, to Dievs sargā. Ko izvēlēsimies mēs?

Apkopojot, virzieni, kuros jāstrādā – prevencija gāzes sprādzienu novēršanai, kā arī apdrošināšanas veicināšana gan privātpersonu, gan dzīvokļu īpašnieku biedrību līmenī.

Seko “Delfi” arī Instagram un YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit