Ešlija mēģināja atklāti runāt par savām bažām, nosaucot šādu uzvedību par “vidusskolas līmeņa”, taču lielākoties pretī saņēma klusumu. Viena no grupas dalībniecēm atsūtīja ziedus, taču netika sniegti ne paskaidrojumi, ne atvainošanās, un Tisdeila saprata, ka palikšana šajā grupā kaitē viņas labsajūtai. Aiziešana nebija viegla, tomēr viņa uzsvēra, ka tas bijis nepieciešams solis, lai koncentrētos uz ģimeni un mentālo veselību.
