Paternitātes strīdi – vai Latvijā šajā jomā ir pret vīriešiem netaisnīgi noteikumi? / Raksts

Ingas (vārds mainīts) vecākais brālis Elmārs (vārds mainīts) pirms gada traģiski gāja bojā. Abiem bija cieša saikne, kas saglabājās arī pieaugušo dzīvē. Elmārs labprāt pieskatījis Ingas bērnus, bijis regulārs viesis bērnu ballītēs un reizēm to rīkošanai atvēlējis arī savu dzīvesvietu. Māsa uzskata, ka Elmārs gribējis arī savus bērnus.

Inga atminas, ka 2018. gadā brāļa dzīvē ienākusi Anna (vārds mainīts). Abi iepazinušies darbavietā, pēc kāda laika Elmārs draudzeni bildinājis. Sākotnēji Elmāra ģimenei bija labas attiecības ar viņa jauno dzīvesbiedri, taču apmēram gadu pēc kāzām Elmāra un Annas attiecības sašķobījušās. Ģimene viņus abus kopā vairs nemanīja. Taču formāli laulība nebija šķirta. 

“Nedaudz šķita, ka varbūt brālis cer atjaunot tās attiecības, tāpēc varbūt viņš tā atklāti uzreiz neteica, ka viņam ir kādas problēmas. To pašu laulības gredzenu viņš diezgan ilgstoši nēsāja, nevilka nost,” stāsta Inga.

Elmāra ģimenei bijusi tikai aptuvena nojausma par viņa attiecību sarežģījumiem ar Annu. 

2021. gadā Annai piedzima bērns. Inga par to uzzinājusi no Annas publicēta attēla sociālajos tīklos.

Formāli Anna joprojām bija laulībā ar Elmāru. Inga uzdeva tiešu jautājumu brālim, vai viņš ir šī bērna tēvs? Elmārs to noliedzis.

Neko vairāk gan viņi tā arī neesot izrunājuši.

“Mums šķita, ka viņi varbūt cenšas atjaunot attiecības, laulības gredzenu viņš joprojām nēsā, bet sievietei ir piedzimis bērns, kas nav viņa bioloģiskais bērns. Tā situācija noteikti nav patīkama,” stāsta Inga.

Ar laiku Elmāra ģimene konstatējusi, ka Anna ar bērnu ievākusies atpakaļ abu kopīpašumā. Inga ir pārliecināta, ka viņas brālis Annai ar bērnu tikai palīdzējis ar pajumti – romantiskas attiecības neesot atjaunotas, dzīvojuši katrs savā istabā.

Pēc traģēdijas Inga aptaujājusi sev zināmos brāļa draugus un paziņas. Nevienam no tiem Elmārs neesot bildis, ka viņam esot bērns. Arī ikdienas saziņa ar ģimenes locekļiem bijusi nepārprotama.

Inga arī personīgā sarakstē vaicājusi Annai, vai bērna tēvs ir Elmārs.

“Es viņai jautāju, vai bērns ir mana brāļa. Viņa man diezgan skaidri un kategoriski pateica: “Nē!” Kas šķiet pats netaisnīgākais, viņa diezgan kategoriski izteicās par to, ka viņa nesaprot, kāpēc kaut kāds kontakts viņam ar bērnu ir bijis, kāpēc tas ir noticis? Kaut gan man šķiet, ka šī situācija ir sekas viņas rīcībai.”

Elmāra un Annas laulība tika šķirta neilgi pirms Elmāra nāves. Pēc traģēdijas Ingas rīcībā nonāca Elmāra telefons. Arī tur atrodamajā sarakstē starp Elmāru un Annu sieviete uzsver, ka Elmārs nav viņas bērna tēvs.

Taču pēc traģēdijas izteikumi mainījušies. 

“Pirms viņa nāves bija kategoriskums – ka, nē, viņš nav bērna tēvs un viņa nesaprot, kas [tas par jautājumu]! Bet pēc viņa nāves – jā, viņš esot bērna tēvs un vienīgais mantinieks!”

Anna neesot apmeklējusi Elmāra bēres. Pēc vīrieša nāves saziņu ar viņa ģimeni Anna veikusi galvenokārt ar jurista starpniecību.

Tā kā bērns bija piedzimis laulībā ar Elmāru, tad dokumentos viņš automātiski bija norādīts par bērna tēvu. Elmārs šo faktu juridiski nekad nav apstrīdējis. Viņš arī bija nokavējis noteikto termiņu, lai apstrīdētu paternitāti.

Pirms nāves Elmārs savam brālim bija atstājis sarakstu ar norādēm, kā esot jāsadala viņa manta, ja piepildās sliktākais scenārijs. Sarakstā norādīta bija Elmāra mamma, kurai atvēlēja nekustamo īpašumu.

Savukārt naudu mantoja brāļa un māsas bērni, savu daļu atvēlot arī Annas dēlam. Taču Elmāra vēlmei nebija juridiska spēka, jo šis saraksts nebija noformēts kā oficiāls testaments.

Līdz ar to viss bojāgājušā vīrieša mantojums – nekustamais īpašums un nauda – nonāca pie vienīgā mantinieka, kas ir Annas dēls.

Latvijas Radio aicināja Annu paust savu redzējumu, uzrunājot viņas juristu. Jurists norādīja – Anna būtu gatava sniegt rakstiskas atbildes uz jautājumiem, ja uz tiem būšot iespējams atbildēt un tie nebūs provokatīvi.

Latvijas Radio nosūtīja jautājumus, kuros gribēja gūt atbildes uz Elmāra māsas Ingas intervijā izteiktajiem apgalvojumiem, ka Anna saņemot uzturlīdzekļus no bērna bioloģiskā tēva, un ka sarakstēs viņa vairākkārt ir uzsvērusi, ka Elmārs neesot bērna tēvs. Tāpat Annu aicināja sniegt savu vērtējumu par šo situāciju un Elmāra ģimenes aktivitātēm.

Līdz raidījuma pabeigšanai atbildes netika saņemtas.

Viens no Tieslietu ministrijas uzdevumiem ir nodrošināt pakalpojumus, lai oficiāli reģistrētu paternitāti. Dzimtsarakstu departamenta direktore Solvita Saukuma-Laimere skaidroja:

“Ja bērns ir piedzimis sievietei, kura ir laulībā vai arī ne vēlāk kā 306. dienā pēc laulības izbeigšanas, tad kā bērna tēvu obligāti norāda mātes laulāto. Tā ir tāda obligāta prasība.”

Ja bērns ir dzimis juridiski joprojām spēkā esošā laulībā, tad vīrieša piekrišana norādīt viņu kā bērna tēvu netiek prasīta.

“Vienīgā iespēja, kad mēs varam atkāpties no šī obligātā principa, ir tad, ja bērna māte, viņas laulātais vai bijušais laulātais, ja viņi ir jau šķirti, un bērna īstais tēvs iesniedz Dzimtsarakstu nodaļā kopīgu trīspusēju paternitātes atzīšanas iesniegumu, kurā viņi apliecina, kurš tad ir bērna īstais tēvs. Tad mēs no obligātā principa atkāpjamies, un kā bērna tēvu varam ierakstīt īsto tēvu, nevis mātes laulāto.”

TM Dzimtsarakstu departamenta direktore Solvita Saukuma-Laimere

Arhīva foto. Pievienots 03.10.2023. Novadu Ziņas LTV

Šāds juridiskais regulējums ir spēkā kopš 2013. gada. Ik gadu to izmanto vairāk nekā 100 sieviešu, kuru bērni dzimuši laulībās, bet viņu vīri nav šo bērnu tēvi. Lai jaundzimušā dokumentos mainītu ierakstu par tēvu, visām trim iesaistītajām pusēm par to ir jāvienojas. Ja trīspusēju vienošanos panākt neizdodas, tad paternitāte ir jāapstrīd tiesā.

“Primāri tiesības apstrīdēt paternitātes pieņēmumu ir bērna tēvam vai tam vīrietim, kurš ir norādīts kā bērna tēvs. Un arī bērna mātei. Viņi šīs tiesības var izmantot divu gadu laikā no tā brīža, kad viņi uzzina par to, ka bērns nav cēlies no šīs sievietes vīra.”

Sasniedzot pilngadību, tiesības apstrīdēt paternitāti ir arī pašam bērnam. Šajā gadījumā termiņš ir divi gadi kopš pilngadības sasniegšanas. Tāpat divu gadu termiņu piemēro, ja bērns par savu izcelsmi uzzina jau krietni vēlāk.

Savukārt vecvecāku iespējas apstrīdēt paternitāti ir krietni vairāk ierobežotas.

“Vīra vecākiem būtībā nav tiesību patstāvīgi apstrīdēt paternitātes pieņēmumu. Viņi to var darīt tikai tajā gadījumā, ja vīrs ir miris un līdz pat nāves dienai viņš nav zinājis par bērna piedzimšanu.”

Tieslietu ministrijas amatpersona atzina, ka ir bijušas diskusijas par to, vai divu gadu termiņš paternitātes apstrīdēšanai nav pārāk īss:

“Nereti ir bijušas diskusijas, vai divu gadu termiņš ir bijis pietiekams. Arī par šo ir bijušas diskusijas un strīdi, un arī lietas Satversmes tiesā, Augstākajā tiesā, kur puses nav apmierinātas, uzsverot, ka divu gadu termiņš ir pārāk īss.”

Satversmes tiesa gan lēmusi, ka divu gadu termiņš ir samērīgs.

Eiropas prakse šajā jautājumā ir ļoti dažāda. Virknē valstu paternitātes pieņēmuma apstrīdēšanai ir atvēlēts pat mazāk laika nekā Latvijā. Starp tām ir arī abas pārējās Baltijas valstis Igaunija un Lietuva, kas paternitātes pieņēmuma apstrīdēšanai noteikušas gadu ilgu termiņu. Šāds termiņš ir arī visās Balkānu valstīs, kā arī Itālijā, Polijā, Bulgārijā.

Vēl īsāks termiņš – pusgads – ir Čehijā. Savukārt Vācijā pašlaik notiek darbs pie tā, lai šobrīd spēkā esošo divu gadu termiņu saīsinātu uz pusi. Divu gadu termiņš ir arī Slovākijā.

Citu pieeju var novērot ziemeļvalstīs. Zviedrijā, Somijā un Norvēģijā paternitātes pieņēmuma apstrīdēšanai nav nekādu termiņu. Šo valstu tiesu sistēmas kā prioritāras vērtē bērna tiesības uzzināt savu bioloģisko izcelsmi.

Savukārt citādāk ir Dānijā. Lai ierosinātu lietu Dānijas ģimenes tiesību aģentūrā, paternitātes pieņēmumu drīkst apstrīdēt ne vēlāk kā pusgadu kopš bērna dzimšanas. Ja šo termiņu nokavē, tad vēl ir iespēja vērsties tiesā trīs gadu laikā kopš bērna dzimšanas. 

Striktus termiņus paternitātes pieņēmuma apstrīdēšanā nav arī noteikušas tādas valstis kā Francija, Lielbritānija, Spānija un Nīderlande. Katrā no šīm valstīm juridiskais regulējums paternitātes strīdu izskatīšanā ir citādāks.

Latvijas Tieslietu ministrija paternitātes pieņēmuma apstrīdēšanai atvēlēto divu gadu termiņu pārskatīt pagaidām neplāno.

Advokātei Violetai Zeppai-Priedītei ir liela pieredze paternitātes strīdu lietās. Viņa ieskicē biežākos strīdu iemeslus:

“Manā pieredzē ir bijis, ka šāda veida problēmas rodas tad, kad tiešām ir kāds ne vairs šajā saulē. Tad tā aktivitāte tiek iedarbināta neba no paša tēva, bet radinieku puses. Kādi ir tie iemesli? Ir bijuši dažādi. Visbiežāk tie ir saistīti ar mantojuma jautājumiem. Jā, tā dzīve rāda!”

Kad tieši ir bijis brīdis, kad radušās aizdomas par bērna patieso izcelsmi un līdz ar to arī sācies apstrīdēšanai noteiktais divu gadu laiks – to var interpretēt ļoti plaši.

Taču advokāte neuzskata, ka regulējums būtu jāpārskata, jo tiesu debatēs par to nekad nav bijuši lieli strīdi.

“Tas nav mēnesis, tā nav nedēļa – tie ir divi gadi. Divu gadu laikā no saprātīga cilvēka ir sagaidāms, ka viņš spēs sakopot savas domas. Spēs saprast, vai tā prasības celšana un strīds par paternitātes jautājumu ir vajadzīga. Ja ir, kāpēc ir vajadzīga, kādu mērķu labad?”

Viņasprāt, paternitātes apstrīdēšanas problēmas nav jārisina, grozot likumu.

“Regulējums ir diezgan niansēts un diezgan skaidrs, un diezgan prognozējams. Tai skaitā – laika aspektā. Tas, ka ir varbūt uzmanīgāk jālasa likums, ir jābūt izlēmīgākiem – tā ir katras konkrētas personas atbildība un izšķiršanās.”

Internetā var atrast virkni tiesas lēmumu paternitātes strīdos. Tie ieskicē vairākas šķietami absurdas situācijas, kurās formālā taisnība ievērojami konfliktē ar realitāti.

Tā, piemēram, kāds tiesas nolēmums runā par situāciju, kad vīrietim, kurš tiesā bija pierādījis, ka nav bērna tēvs, noraida prasību piedzīt no bērna mātes iepriekš samaksātos uzturlīdzekļus un tiesāšanās izdevumus, jo, tiesas vērtējumā, māte esot rīkojusies bērna, ne savās personīgajās interesēs.

Tāpat ir gadījums, kad ar DNS testu tiesā pierādīts, ka prasības iesniedzējs nav bērna tēvs, taču tiesas ieskatā svarīgāks par pašu faktu ir divu gadu termiņš prasības celšanai, kas konkrētajā gadījumā bija nokavēts. Līdz ar to vīrietis, kurš ģenētiski pierādījis, ka nav bērna tēvs, formāli šo lomu spiests pildīt ar tiesas lēmumu.

Un vēl kāds piemērs. Paternitātes pieņēmumu centās apstrīdēt vīrietis, kurš uzskatīja sevi par bērna bioloģisko tēvu, taču dokumentos kā tēvs norādīts sievietes jaunais partneris.

Vīrietim, kurš cēla prasību, ar DNS testa palīdzību izdevās pierādīt, ka viņš tik tiešām ir bērna bioloģiskais tēvs. Taču visās tiesas instancēs viņa prasība tikt atzītam par bērna tēvu arī juridiski tika noraidīta.

Tiesa argumentēja, ka bērna interesēs ir saglabāt stabilu ģimenes vidi ar bērna māti un viņas jauno partneri. Pēc sev nelabvēlīga sprieduma visās instancēs bioloģiskais tēvs centās panākt vismaz saskarsmes tiesības ar bērnu, bet arī šo prasību tiesa noraidīja.

Psihoterapeitam Gatim Bušam ir liela pieredze pāru terapijā. Šajā jomā viņš praktizē kopš deviņdesmito gadu beigām. Viņš ir piesardzīgs attiecībā uz divu gadu termiņu paternitātes apstrīdēšanai:”

Deviņdesmito gadu sākumā Latvijas Tautas frontē bija tāds Vilnis Zariņš, kurš teica: “Nav ētiski ķert zivis duļķainā ūdenī.” Un tie divi gadi – varbūt tas ir tas duļķainais ūdens, kurā tās “zivis ķert” nav labi.”

Bušs stāsta, ka mīts, ka attiecībās krāpj tikai vīrieši, jau sen ir apgāzts. Vienlīdz bieži krāpj kā vīrieši, tā sievietes. Taču atšķiras uzvedības tendences.

“Tas, ka sievietes to dara un viņas to dara slepenāk, slēptāk – tas tā ir. Vīrieši? Paši “duraki”. [Smejas.] Savu varenību parāda un tad lielās.”

Psihoterapeita vērtējumā, galvenais iemesls krīzei pāru attiecībās ir neprasme sarunāties. Taču arī mantiskie jautājumi nereti nonāk priekšplānā.

Viņš uzskata, ka, ņemot vērā daudzos gadus, ko latvieši pavadījuši okupācijas apspiestībā un nabadzībā, būs jāpaiet vēl ilgam laikam, līdz cilvēki sāks sekmīgāk apieties ar mantiskajām vērtībām.

Kad paternitātes strīdi nonāk tiesā, speciālistiem var lūgt psiholoģisku izvērtēšanu. Tādos gadījumos šo speciālistu uzdevums ir sniegt atzinumu par iespējamajām sekām dažādu lēmumu gadījumā.

Analizējot tiesu praksi, secināms, ka šādos gadījumos psihologi visbiežāk akcentē to, ka faktiskās attiecības starp bērnu un vīrieti ir svarīgākas par bioloģisko realitāti. Ja bērns vīrieti jau ir pieņēmis kā savu tēvu, tad pēkšņa paternitātes apšaubīšana var būt traumējoša bērnam. Tāpēc tiesu prakse Latvijā nereti ir pretēja bioloģiskajai realitātei.

Teju 20 gadu DNS analīžu laboratoriju ir vadījis bioloģijas zinātņu doktors Juris Šteinbergs. Nu jau sešus gadus viņš to vairs nedara, taču savā praksē pieredzējis ne mazums paternitātes strīdu.

Šteinbergs stāsta par kādu gadījumu, kad tiesa bija nozīmējusi uz DNS testu viņa bijušo skolasbiedru – precētu vīrieti. Viņam kādā pirtī bijis vienas nakts sakars ar sievieti, kurai vēlāk piedzimis bērns.

“Viņš man piezvanīja un jautāja, vai nav kaut kādas iespējas izdarīt tā, lai tas rezultāts būtu negatīvs. Man nācās viņam skaidrot, ka tas nav tehniski iespējams. Tā vienkāršā iemesla dēļ. Nemaz nerunājot par to, ka mēs šādu politiku nepiekopjam principā. Pat ja mēs tā darītu, mūs pieķertu nākamajā dienā.

Jebkuru laboratoriju pieķertu nākamajā dienā, jo tos testus var atkārtot jebkurā citā laboratorijā un tam skaitliskajam rezultātam ir jāsakrīt vienkārši ciparam ciparā.”

DNS testi ir ļoti precīzi un tos viltot nav iespējams.

“Tā reproducēšanas iespēja rezultātam ir simtprocentīga. Ir pilnīgi vienalga, vai taisi šo testu Latvijā, Japānā, Amerikā vai Krievijā, skaitliskais rezultāts ir tas pats. Līdz ar to – teikt, ka šī laboratorija kļūdījās un tā nekļūdījās… Salīdziniet rezultātus – ja cipari sakrīt, abi divi ir izdarījuši pareizi.”

Arhīva foto. Pievienots 24.01.2014. Juris Šteinbergs / F64

Vēlāk atklājies, ka vīrietis tomēr neesot bērna tēvs. Sieviete par to bijusi šokā un pieprasījusi atkārtotu testu. Iznākums bijis nemainīgs.

Taču ik pa laikam parādoties cilvēki, kas paternitātes strīdu karstumā cenšas izdomāt veidus, kā zinātni apiet. Viņš min kādu citu gadījumu. 

“Pierādīt mēs neko līdz galam nevaram, bet mums ir pamatotas aizdomas, ka tas puisis, kuru tiesa bija atsūtījusi pie mums uz ekspertīzi, viņš ieradās un viņam mutē tajā brīdī, visticamāk, bija cita vīrieša siekalas. Vai, jebkādā veidā, cita vīrieša bioloģiskais materiāls.”

Šteinbergs stāsta, ka paraugu vīrietim ņēma ar vates kociņu no mutes gļotādas.

“Ar tām šūnām, ko ar vati noberzē, pilnībā pietiek, lai cilvēka hromosomām tiktu klāt. Bet, ja mutē ir vēl viena vīrieša genoms, tad redzi miksli – redzi divu cilvēku [genomus]. Tad ir faktiski neiespējami pateikt, no kura bērniņš to ir mantojis.”

Tiesa vīrieti nosūtīja uz atkārtotu ekspertīzi, bet rezultāts atkal bijis tāds pats – jaukts, divu cilvēku genoms. Šteinbergs atminas, ka tiesa vīrietim pēc tam nozīmēja asinsanalīzes, kuras veica citā laboratorijā.

Biologs savulaik atradies tiešā tuvumā virknei paternitātes strīdu.

Pēc viņa teiktā, tie īpaši asi kļūst brīžos, kad vīrietis nomirst, jādala viņa manta un uz tās dalīšanu pēkšņi uzrodas iepriekš neafišēti ārlaulības bērni.

Reakcijas uz DNS analīžu rezultātiem esot ļoti dažādas, bet nereti process turpinoties tiesas zālē.

“Un tad ir tādi, kas ir ar mieru to pieņemt un saka: “Labi, esam spiesti ar to samierināties.” Un ir tādi, kas taisa milzīgas tiesvedības un cenšas to kaut kādā veidā apgāzt, lai gan bioloģija ir parādījusi, ka neko apgāzt nav nekādas vajadzības, viss tāpat ir skaidrs.”

Lai cik neapstrīdama arī nebūtu zinātne, Šteinbergs piebilst, ka pret emocionāliem pārdzīvojumiem tā nepasargā.

Bojāgājušā Elmāra ģimene, saņēmusi atteikumus no visām pārējām institūcijām, 2025. gada oktobrī vērsās ar prasību Satversmes tiesā. Prasības centrā bija Elmāra mamma, kurai tagad oficiāli ir parādījies jauns mazbērns, līdz ar to – arī jauns mantinieks.

Lai arī par to viņa uzzinājusi vien pirms gada, viņai nav juridisku tiesību apstrīdēt paternitāti mirušā dēla vietā. Latvijas likumdošana nosaka, ka mirušā vīrieša vecāki to var darīt tikai tad, ja vīrietis līdz pat savai nāvei par bērna eksistenci nav zinājis. Tas nav Elmāra gadījums. Satversmes tiesa prasību noraidīja.

“Mēs esam uzzinājuši, ka māte ļoti labi zina, kas ir bērna bioloģiskais tēvs, un pat pieņem vai vienkārši saņem kaut kādus uzturlīdzekļus no viņa.

Tātad bērna bioloģiskais tēvs iesaistās bērna dzīvē. Vismaz finansiāli. Varbūt arī kā citādi, mēs nezinām,” stāsta Elmāra māsa.

Ģimene cer uzmeklēt bērna bioloģisko tēvu. Pašreizējā situācija viņiem nešķiet taisnīga.

“Šobrīd sanāk, ka māte var izvēlēties: ja vīrs ir turīgāks, ierakstīšu kā bērna tēvu vīru. Vai, ja nepatīk tomēr tas viena gadījuma sakara vīrietis un negribu viņu kā bērna tēvu, tad ieraksta vīru. Tam bioloģiskajam tēvam ir diezgan šaurs [juridiskais] loks, kurā viņš var iekļauties, lai vispār kaut ko darītu un varētu pieņemt šo bērnu.”

Inga neslēpj, ka viens no iemesliem aktīvajai cīņai pret bojāgājušā brāļa bijušo sievu ir mantojums. Ģimene gan to vairs sevišķi necer atgūt, jo Latvijā tam nav neviena juridiska instrumenta. Tas viņai šķiet absurdi.

“Man kaut kā neliekas galvā kopā, kā tāda fiktīva paternitāte, kas neatbilst nedz bioloģiskajai, nedz sociālajai realitātei, ir bērna ilgtermiņa interesēs, jo šobrīd sanāk, ka mēs uzliekam atbildību uz bērnu – ka viņš pēc 18 gadu vecuma sasniegšanas varēs iet un apstrīdēt. Ir tik daudz pieaugušo iesaistīti, bet mēs neko nevaram izdarīt.”

Elmāra ģimene lūkojas Eiropas Cilvēktiesību tiesas virzienā un cer, ka viņu piemērs rosinās izmaiņas pašreizējā paternitātes pieņēmuma apstrīdēšanas regulējumā.