Jauna grāmata atklāj Borisa Bērziņa radošo pasauli: Sarunas un zīmējumi

Apgāds „Neputns” klajā laidis ilggaidīgu gaidītu izdevumu, kas veltīts vienam no 20. gadsimta otrās puses spilgtākajiem latviešu māksliniekiem – Borisam Bērziņam (1930–2002). Šis iespaidīgais darbs apvieno gan plašu Borisa Bērziņa zīmējumu albumu, gan dziļas un atklātas sarunas ar pašu mākslinieku, ko veikusi mākslas zinātniece Laima Slava. Grāmata sniedz unikālu ieskatu mākslinieka daudzpusīgajā daiļradē un viņa bagātajā iekšējā pasaulē, kalpojot ne tikai kā veltījums mākslinieka 95. jubilejai, kas tika atzīmēta 7. oktobrī, bet arī kā dziļš pētījums par viņa māksliniecisko redzējumu, personīgo vēsturi un radošo procesu.

Šis izdevums piedāvā lasītājiem iespēju iepazīt Borisa Bērziņa nenoliedzamo talantu gan kā otas, gan zīmuļa virtuozam, kā arī dzirdēt viņa balsi caur rūpīgi atlasītām sarunām, kas atklāj viņa domas par mākslu, dzīvi un sabiedrību. Grāmata ir kā tilts uz meistara dvēseli, ļaujot pieskarties viņa radošajai domai un izprast viņa unikālo skatījumu uz pasauli.

Laimas Slavas sarunas: Mākslinieka dvēseles atspulgs

Grāmatas centrālais elements ir mākslas zinātnieces Laimas Slavas veiktās sarunas ar Borisu Bērziņu. Šīs sarunas, kas aizsākās jau 20. gadsimta 80. gadu sākumā un turpinājās līdz pat gadsimta beigām, īpaši intensīvi norisinoties 90. gadu vidū, ir neatsverams avots, lai izprastu mākslinieka domas par mākslu, sabiedrību un dzīvi. Laima Slava, kas ir arī izdevuma sastādītāja un redaktore, norāda, ka daļa no šī materiāla iepriekš tika izmantota monogrāfijā „Dieva buča” (2000) un albumā „Boriss Bērziņš” (2003). Tomēr jaunais izdevums piedāvā daudz bagātāku un dziļāku ieskatu, atklājot Bērziņa unikālo skatījumu uz pasauli un viņa filozofisko dziļumu. Sarunās mākslinieks dalās savās atziņās par radošo procesu, iedvesmas avotiem un savu vietu mākslas vēsturē, uzsverot, ka talants nav cilvēka izgudrojums, bet gan kaut kas lielāks, kas ielikts cilvēkā, un ka mākslinieks ir tikai instruments šī talanta izpausmē. Šī atklātība un dziļums padara sarunas par vērtīgu ieskatu ne tikai mākslinieka biogrāfijā, bet arī viņa mākslas filozofijā.

Laima Slava atceras, ka Boriss Bērziņš „daudz zīmēja”. Viņa uzsvars uz to, ka zīmēšana Bērziņam bija gandrīz vai organiska nepieciešamība, ko viņš praktizēja pat sarunājoties, sēžot pie galda galda, liecina par nepārtraukto radošo procesu un nepārvaramo vēlmi radīt. Šī pastāvīgā darbošanās ar zīmuli vai lodīšu pildspalvu, kas tolaik nebija uzskatāma par labo toni, apliecina Bērziņa neatlaidību un centību savā mākslā.

Zīmējumi: Meistara līnijas un formu valstība

Albuma otra būtiskā daļa ir Borisa Bērziņa zīmējumu izlase, kas rūpīgi atlasīta no mākslinieka plašā mantojuma. Dizaineri un sastādītāji ir centušies izcelt Bērziņam raksturīgāko, vienlaikus izvairoties no atkārtojumiem ar jau iepriekš publicētajiem darbiem. Šī izlase demonstrē ne tikai Bērziņa talantu kā gleznotājam, bet arī viņa virtuozitāti zīmētājā, kurā katrs vilciens šķiet apzināts un izteiksmīgs. Savi zīmējumu krājumi glabājas privātkolekcijās, un šī grāmata sniedz iespēju iepazīties arī ar šo bagātību, papildinot skatītāja izpratni par Bērziņa daiļradi. Borisa Bērziņa arhīvs Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā glabā vairāk nekā desmit tūkstošus brīvi radītu zīmējumu, kas apliecina viņa nepārtraukto radošo darbu un nepārspējamo formu meklējumus. Katrs zīmējums, ko autors radījis, ir kā neliels brīnums, kurā caur vienkāršiem, ikdienišķiem sižetiem atklājas dziļāka nozīme un plastiskās formas iespējas.

Borisa Bērziņa iztēle šajā plastiskās formas lineāro iespēju valstībā šķiet neizsmeļama, un pašas līnijas iespēju pārvaldība – ģeniāla. Pat pāris vilcienos uzburtie tēli ir tikpat reāli, raksturīgi un dzīvelīgi kā tie, kas izriet no sarežģītām štrihu kaskādēm. Šī spēja radīt spēcīgus un atpazīstamus tēlus ar minimāliem līdzekļiem liecina par Bērziņa māksliniecisko meistarību un dziļo izpratni par zīmēšanas valodu. Tematiskā atvērtība dažādos virzienos nodrošina, ka katrs zīmējums piedāvā jaunu skatupunktu un aicina skatītāju uz dialogu.

Boriss Bērziņš: Mākslinieks, kas stāvēja pāri laikam

Boriss Bērziņš (1930–2002) bija izcils latviešu gleznotājs, grafiķis un pedagogs, kura radošais ceļš 20. gadsimta otrajā pusē iezīmējās ar neatkarību un savdabību. Viņš ienāca latviešu mākslā Padomju Latvijas laikā, kad valdošā bija sociālisma reālisma doktrīna. Kopā ar laikabiedriem, piemēram, Edgaru Iltneru un Induli Zariņu, viņu pieskaitīja pie „skarbā stila” veidotājiem, kas ienesa jaunas vēsmas laikmeta mākslā. Tomēr Borisa Bērziņa mākslu nevarēja viegli definēt noteiktos rāmjos – viņš gleznoja to, kas viņam šķita interesants, bieži vien izvēloties vienkāršus, ikdienā noskatītus sižetus. Tas viņam nesa zināmu ārpusnieka statusu, taču viņa talantu nevarēja ignorēt, un mākslinieku vidē viņš bija neapstrīdama autoritāte. Šī neatkarība no ideoloģiskā spiediena un spēja brīvi izpausties padarīja viņa darbus par laikmeta lieciniekiem un paraugdemonstrējumu mākslinieciskajai drosmei.

Viņa darbs „Mākslinieks un modelis” ir iekļauts Latvijas Kultūras kanonā, apliecinot Bērziņa nozīmīgo vietu latviešu mākslas vēsturē. Mākslinieka darbos bieži vien paradoksāli savijas neglītais ar skaisto, ikdienišķais ar mūžīgo, klasika ar laikmetīgo. Šī spēja redzēt dziļāk un atrast skaistumu negaidītās vietās ir viena no viņa radošās ģenialitātes pazīmēm. Bērziņa glezniecībā īpašu vietu ieņem formālie risinājumi – krāsa, faktūra, forma un otas raksts – kas kopā ar tonāli izsmalcinātu kolorītu un vijīgu līniju veido kompozīcijas ar dziļu raksturu. Viņa krāsu lietojums, kas sākotnēji bija spožs un ekspresīvs, vēlākajos gados kļuva atturīgāks, monohroms, bet vienmēr izteiksmīgs. Pat sava laika skarbajiem nosacījumiem neraugoties, Bērziņš allaž ir atradis veidu, kā paust savu unikālo redzējumu, padarot viņu par patiesi „nepieradinātu” mākslinieku, kurš stāvēja pāri laikam.