Kopējā izmaksātā summa sasniedz 67 860 eiro, kopumā palīdzot 104 cilvēkiem.
Rīgas Sociālais dienests turpina apzināt iedzīvotājus, kuri dzīvoja sprādzienā cietušajā ēkā, taču līdz šim nav vērsušies pēc palīdzības.
Evakuētajiem iedzīvotājiem ir tiesības saņemt krīzes pabalstu divu mēnešu laikā no krīzes situācijas rašanās dienas.
Iedzīvotāji aicināti vērsties Rīgas Sociālajā dienestā arī tad, ja nepieciešama cita veida palīdzība – dokumentu atjaunošana vai cits sociālais atbalsts. Plašāka informācija par iespējamo palīdzību pieejama pa informatīvo tālruni 1201.
Paredzēts, ka sertificēta būvspeciālista atzinums par ēkas stāvokli varētu būt gatavs līdz 30. janvārim.
Ar emocionālu ierakstu par to, ar kādām absurdām situācijām nākas saskarties Bauskas ielas namā reiz dzīvojošajiem, vietnē “Facebook” dalījusies Kristīne.
Viņa aktīvi komunicē ar vairākiem Bauskas ielas 15 iedzīvotājiem. Un dzirdētais viņu patiesi šokē. Viņa atstāsta vairākus gadījumus,
“Dzīvokļa īpašnieks zvana TV un interneta pakalpojumu sniedzējam un godīgi pasaka, ka ir notikusi nelaime. Mājā vairs nedrīkst atrasties. Ko darām ar pakalpojumu? Vai var lauzt līgumu? Atbilde: Jā, protams, bet jums ir jāatgriež tehnika (rūteris un modems) vai arī jāmaksā sods par aparatūru un līgumsods. Nopietni? Kā cilvēks šobrīd var tikt pakaļ savam rūterim, ja dzīvoklis atrodas mājā, kurā nedrīkst atrasties? Pēc ilgas situācijas skaidrošanas tiek “panākta” atlaide 50% uz trim mēnešiem. Un pēc tam? Pēc trim mēnešiem rēķins atkal būs pēc līguma punktiem,” stāsta Kristīne.
Situācija ar banku: cilvēks zvana par noslēgto dzīvokļa un iedzīves apdrošināšanu. Atbilde: Lūdzu iesniegt čekus par iedzīvi. Čekus, kas atrodas dzīvoklī, kurā šobrīd nav iespējams iekļūt. “Un tad jautājums, kas mani vienkārši paralizēja: “Kad bankas darbinieks varētu ierasties apsekot apdrošināto dzīvokli Bauskas ielā 15, lai pārliecinātos, ka cilvēks tiešām nespēj rīkoties ar savu iedzīvi?” Atgādinu, sprādziens notika citā dzīvoklī, bet šī dzīvokļa īpašnieks cieš tāpēc, ka māja ir bīstama un tajā nedrīkst atrasties.”
[…] “Vai jūs vispār dzirdat sevi? Vai mēs kā sabiedrība neesam pazaudējuši cilvēcību? Vai tiešām līguma punkti un formālas procedūras ir svarīgākas par realitāti, nelaimi un cilvēku drošību?” retoriski vaicā Kristīne.