Pašvaldībām visā Latvijā pieder vairāk nekā 66 tūkstoši dzīvokļu, kas ir aptuveni seši procenti no visiem valstī esošajiem mājokļiem. Rīgā pēdējos gados bijuši divi gadījumi, kad tieši pašvaldībām piederošu dzīvokļu īrnieki izraisījuši nelaimes, kas prasījuši cilvēku upurus, kā arī kaitējuši citiem mājas iedzīvotājiem. Pašvaldībās atšķiras pieredze, kā kontrolēt, vai īrnieki maksā rēķinus un kādā kārtībā uztur telpas.
Kāda ir pašvaldību rīcība ar tām piederošajiem dzīvokļiem
Pašvaldība var nezināt parādu apjomu
To, vai īrnieki apzinīgi maksā rēķinus, bieži vien uzmana ne jau pašas pašvaldības, bet to uzņēmumi, kas pārvalda to nekustamos īpašumus.
Piemēram, Rīgā to dara divas pašvaldības kapitālsabiedrības “Rīgas nami” un “Rīgas namu pārvaldnieks”. Līdz ar to
Rīgas domei nemaz nav zināms, kādus parādus uzkrājuši tai piederošo dzīvokļu īrnieki.
Tomēr Rīgas domes Mājokļu un vides komitejas priekšsēdētāja Elīna Treija (Nacionālā apvienība) uzskata, ka apjomīgi šie parādi nevarētu būt:
“Tā prakse ir nepielaist šos parādus ilgākus par trim mēnešiem. Nu principā vienmēr arī tad, kad ir iekavēti mēneši, jau tiek nosūtītas brīdinājuma vēstules un vismaz, kā norāda dzīvokļu pārvalde, 80 procentos gadījumu uzreiz arī tiek nomaksāts parāds vai sākts daļēji maksāt. Principā līdz tādām tiesvedībām par izlikšanu nonāk reti.”
Viņa apgalvoja, ka savulaik, kad Rīgā bijusi cita politiskā vara, pašvaldība esot devusi pārvaldniekiem neoficiālu rīkojumu nepiedzīt parādus, bet nu situācija radikāli mainījusies. Esot gan seni parādi, bet aktuālos rēķinus piedzenot aktīvi. Tiesa, pašvaldību dzīvokļu īrnieki esot kūtrāki maksātāji nekā daudzīvvokļu māju iemītnieki kopumā.
SIA “Rīgas nami” pārvaldībā ir aptuveni 7000 Rīgas domei piederošo dzīvokļu. Latvijas Radio uzņēmumā noskaidroja, ka būtiski kavēto īres un komunālo pakalpojumu maksājumu īpatsvars ir ap 4 procentiem no visiem rēķiniem. “Rīgas namu pārvaldnieka” pārvaldītajos namos rēķinus laikus nomaksā teju 80 procenti pašvaldību dzīvokļu īrnieku, bet gada griezumā parādi ir vien sešiem procentiem šo īrnieku.
Gāzes un elektrības rēķinu nomaksai pašvaldība nesekojot, jo, kā uzsver Treija, “tās nav domes saistības”.
Valmieras novada pašvaldības Dzīvokļu komisijas priekšsēdētāja Zane Stuķēna bilda, ka pašvaldība, sazinoties ar namu pārvaldniekiem, seko rēķinu apmaksai, lai laikus pamanītu problēmas, ja tādas būtu. Taču gāzes vai elektrības rēķina nomaksu neuzmana arī te.
Ventspilī īrnieki pat par visiem komunālajiem pakalpojumiem maksā “pa tiešo” pakalpojumu sniedzējiem, kuri arī uzrauga saistību izpildi. Pašvaldība vai, precīzāk sakot, tās uzņēmums “Ventspils nekustamie īpašumi” pastāvīgi seko tikai īres nomaksai, ko kavē tikai aptuveni četri procenti īrnieku. Nepilns procents īrnieku nav maksājuši vismaz gadu. Īres maksa vidēji ir zem 30 centiem par kvadrātmetru. Tomēr pašvaldības uzņēmums ik pa laikam ievāc informāciju par parādiem arī no citām pašvaldības kapitālsabiedrībām, piemēram, ūdens un siltuma piegādātājiem. Vienota algoritma, cik bieži šāda informācija tiek ievākta, gan nav, atzina uzņēmuma “Ventspils nekustamie īpašumi” jurists Didzis Pūliņš.
Tikmēr Preiļu novada Nekustamā īpašuma daļas vadītāja Vita Pastare Latvijas Radio pauda, ka pašvaldībai ir laba sadarbība ar gāzes uzņēmumu, kurš ziņo, kad kādā pašvaldības dzīvoklī plānota gāzes atslēgšana vai nevar iekļūt telpās. Tiesa, problēmas radot personu datu aizsardzības prasības, jo, piemēram, elektrības piegādātājs pašvaldībai atsakās sniegt ziņas par personas parādiem.
Treija uz jautājumu, vai tad, ja Rīgas pašvaldība būtu laikus sekojusi gāzes rēķinu nomaksai Bauskas ielas namā, kur sprādziens notika, visticamāk, veidojot nelegālu pieslēgumu gāzei, domniece atteica:
“Mēs nevaram no pašvaldības puses paredzēt tādu procedūru, kas būtu tik operatīva, kad brīdī, kad viņš sāk kaut ko nelegāli rīkoties, kaut ko darīt ar šo cilvēku.”
Pašvaldība pat nezinot, kas bijis gāzes piegādātājs attiecīgajam miteklim.
Turklāt Bauskas ielas attiecīgā dzīvokļa īrnieks saņēmis no pašvaldības mājokļa pabalstu, ko var izmantot arī gāzes rēķinu nomaksai. Tāpēc nav bijis pamata domāt, ka veidojas parāds, kas novedīs pie gāzes atslēgšanas. Treija piebilda:
“Bet attiecībā uz konkrēto klientu parādi pašvaldībai [viņam] nebija un viņam vēl pirms mēneša tika atjaunots un pagarināts īres līgums.”
Līdzīgi sprieda Ekonomikas ministrijas Mājokļu politikas departamenta direktors Mārtiņš Auders:
“Tur, man liekas, absolūti bezjēdzīgi meklēt kaut kādu risinājumu ar pārbaudēm un citām lietām. Tas tikai palielinās administratīvo slogu un nekādu rezultātu nedos. Ja ir sarunātas vizītes noteiktos laikos, iespējams, viņi droši vien tos [nelegālos pieslēgumus] var likvidēt, noslēpt un pēc tam atjaunot.”
Tomēr to, ka pašvaldības neseko vai tikai daļēji seko rēķinu apmaksai tām piederošajos dzīvokļos, Auders
vērtēja kā globālu problēmu, kas būtu novēršama.
“Sanāk tā, ka pašvaldība ir dzīvokļa īpašnieks, bet par visiem maksājumiem ir jāiet pret īrnieku. Un, ja kaut kas nesakrīt, bieži vien tā pašvaldības kapitālsabiedrība, viņi var prasīt pašvaldībai, bet ir gadījumi, kad nesedz izdevumus un saka: strādā ar mūsu īrnieku, un tas nav pareizi. Primāri kā dzīvokļa īpašnieks atbild konkrētā pašvaldība. Teiksim tā, mums pārvaldnieki teikuši, ka viņiem tās rokas par īsu, jo viņi kā pašvaldības kapitālsabiedrības nevar vērsties tiesā pret savu kapitāldaļu turētāju, lai gan tiesu prakse pasaka, ka pašvaldība ir tieši tāds pats dzīvokļa īpašnieks kā citi,” viņš klāstīja.
Ēku pārvaldnieki ir sūdzējušies ministrijai par gadījumiem, kad parādus nenosedz ne īrnieks, ne pašvaldība kā dzīvokļa īpašnieks. Ministrija apsverot, kā šo problēmu risināt jaunajā Dzīvokļu māju pārvaldīšanas likumā.
“Ventspils nekustamo īpašumu” valdes priekšsēdētājs Armīns Kleinbergs gan stāstīja, ka viņa vadītajam pašvaldības uzņēmumam ir vienošanās ar domi, ka tā kā īpašnieks sedz parādus, ja tos nav iespējams piedzīt no īrnieka.
Toties Pašvaldību savienības padomnieks tautsaimniecības jautājumos Aino Salmiņš domā, ka ne jau no pašvaldībām jāprasa lielāka atbildība:
“Katrā ziņā ir jārēķinās ar to, ka sociālie dzīvokļi… šāda veida mājokļos, protams, zināmā mērā risks pastāv, un droši vien, ka ir jārunā par to, ka ir jāpaaugstina pakalpojuma sniedzēja atbildība. Kaut vai tam pašam “Gaso”.
“Gaso” Bauskas ielas nama gadījumā gan ir gāzes piegādātājs, nevis pārdevējs.
Apburtais loks ar pašvaldību neuzvedīgajiem īrniekiem: nav jēgas izlikt, jo būs jāpiešķir cits miteklis
Rīgā pašvaldībai piederošo dzīvokļu skaits nemitīgi mainās, jo daļu atsavina, bet daļa nāk klāt kā bezsaimnieka manta. Kopumā tie ir ap 11 500. Nepilni 2000 ir sociālie dzīvokļi.
Līdzīgi Ventspilī skaits mainās, bet ir vairāk nekā 2500 dzīvokļi. Pamazām pašvaldībai piederošo dzīvokļu skaits samazinās: ja tie nav nepieciešami kādiem potenciālajiem īrniekiem, tad tos pārdod.
Valmieras novadam pieder 1400 mājokļu, kuru vidū ir gan atsevišķi dzīvokļi, gan arī istabas, kuru iemītniekiem jāiztiek ar koplietošanas virtuvi un labierīcībām.
Preiļu novada pašvaldībai pieder 292 dzīvokļi, tajā skaitā 64 sociālie.
Centrālā statistikas pārvalde aprēķinājusi, ka Rīgas reģionā pašvaldībām piederošu mājokļu īpatsvars svārstās no 0,34 % (Ādažu novads), kas ir viszemākais rādītājs visā valstī, līdz 4 % (Rīgā), taču ģeogrāfiski tālāk no Rīgas šāds mājokļu īpatsvars pieaug. Vislielākais īpatsvars ar pašvaldībai piederošajiem vai piekrītošajiem mājokļiem ir Līvānu novadā (17,17 %), kam seko Dienvidkurzemes novads (16,41 %) un Jēkabpils novads (16,17 %).
Nomināli vislielākais pašvaldībai piederošo vai piekrītošo mājokļu skaits ir Rīgai (13 688), kam seko Liepāja (5028) un Daugavpils (4423). Viszemākais pašvaldībai piederošo vai piekrītošo mājokļu skaits ir Ādažu novadam (39), Saulkrastu novadam (90) un Mārupes novadam (131).
Jāpiebilst, ka daļa no pašvaldību īpašumā esošajiem dzīvokļiem šobrīd dzīvošanai nemaz nav izmantojami.
Būtiski, ka ne jau visus mājokļus pašvaldība piešķir kā sociālo palīdzību. Liela daļa dzīvokļu, kas pieder pašvaldībām, ir tādi, kur ir ilggadēji īrnieki, kas kādu iemeslu dēļ nolēmuši šos dzīvokļus neprivatizēt. Citviet, piemēram, Ventspilī, daļu pašvaldību dzīvokļu izīrē dažādu pašvaldības iestāžu darbiniekiem un arī daļa vietējo uzņēmumu darbinieku var uz tiem pretendēt.
Pašvaldības gan pašas sociāli mazaizsargātakajiem piešķir mājokļa pabalstu, bet pat šo naudu tomēr ir iespējas iztērēt kam citam. No sarunām ar pašvaldību pārstāvjiem noprotams, ka tās nesteidz lauzt īres līgumus parādu dēļ. Treija klāsta: tas tāpēc, ka lielā daļā gadījumu šo dzīvokļu īrniekiem sociālā stāvokļa dēļ ir tiesības uz pašvaldības palīdzību un, izlikti no dzīvokļa, tie atkal var iestāties rindā. Līdz ar to veidojas apburtais loks.
Līdzīgi sprieda “Venstpils nekustamo īpašumu” jurists Didzis Pūliņš:
“Mums bieži vien ir tas neizbēgamais riņķis, kur mājsaimniecība sistemātiski uzvedas ne tā, kā vajag, bet likums dod viņai tiesības dzīvot kādā no pašvaldības dzīvokļiem, tad nu pašvaldībai ir jāskatās, kur nu labāk šo mājsaimniecību izvietot.”
Arī Stuķēna par pieeju Valmieras novadā stāstīja, ka izlikšana ir pēdējais solis, ko pašvaldība sper. Pirms tam cenšoties izprast situāciju un varbūt ierādīt lētāku mājokli.
Pašvaldībās uzsvēra, ka gadījumi, kad bijušais īrnieks paliek uz ielas, ir reti, un tas nekad nenotiek ar ģimenēm, kurās ir bērni.
Atgriežoties pie drošības jautājumiem, atšķirīga ir pašvaldību pieeja, uzmanot, kādā kārtībā ir mājoklis, vai tur nav veiktas arī neatļautas darbības. Rīgā īrnieku “uzvedību” vērtē, kad jālemj par īres līguma pagarināšanu, taču veic arī dzīvokļu inspekciju reizi trijos gados. Ja konstatē kādas nelikumības, tās prasa novērst. Attiecīgais Bauskas ielas dzīvoklis pēdējo reizi apsekots 2023. gadā. Šogad tas būtu bijis jādara atkal.
Valmieras novadā tikai reaģē uz kaimiņu sūdzībām. Ja viņi sūrojas, piemēram, par troksni, tad būvvaldes pārstāvis ierodas pārbaudīt, vai nav sākta nelikumīga pārbūve.
Līdzīgi ir Ventspilī. Gadās, ka sociālais dienests ziņo, kad pamanījis kādus pārkāpumus. Parasti gan tad nav runa par neatļautu būvniecību, bet sanitāro normu neievērošanu un trokšņošanu.
Pašvaldībām dažāda pieeja dzīvokļu apdrošināšanā
Rīgā aprēķināts, ka tas neatmaksājas, jo izmaksātu miljonus. Lētāk tad esot segt zaudējumus, ja kas notiek. Arī Aino Salmiņš no Latvijas pašvaldību savienības uzskata, ka apdrošināšanas izmaksas ir ļoti nedraudzīgas un nesamērīgi lielas. Viņaprāt, lai segtu izmaksas, kas sprādziena dēļ radušās Bauskas ielas namā, Rīgas dome varētu lūgt valdību piešķirt naudu no valsts budžeta programmas neparedzētiem gadījumiem.
“Ventspils nekustamie īpašumi” toties ir apdrošinājuši gan dzīvokļus, gan civiltiesisko apdrošināšanu, kaut atzīst, ka tas ir ļoti dārgi, un precīzas izmaksas tur nebija saskaitītas. Apdrošinājuši arī savu kā apsaimniekotāju komercdarbību, tas arī var segt apdrošināšanas gadījumus, kas skar ēkas kopīpašumu. Ir jau bijuši apdrošināšanas gadījumi, visbiežāk, kad īrnieks appludinājis apakšējos dzīvokļus. Apdrošināšanas gadījumu skaits pieaugot.
Tikmēr Ekonomikas ministrijā uzskata, ka jāvirzās uz mājas kā konstrukcijas apdrošināšanu. Šādu polisi iegādātos dzīvokļa īpašnieku kopība, tātad arī privātpersonas. Taču nav plānots noteikt šādu apdrošināšanu kā obligātu.