Lietuvā šodien piemin traģiskos 13. janvāra notikumus pirms 35 gadiem. Toreiz, padomju karaspēka vienībām ieņemot Viļņas radio un televīzijas centru, gāja bojā 14 cilvēki, bet vairāki simti tika ievainoti.
Pasākumā Seima namā izskanēja atziņas ne tikai par vēsturi, bet arī par tagadni. Lietuvas prezidents Gitans Nausēda uzsvēra – brīvā valstī vieta ir ikvienam neatkarīgi no atšķirīgiem viedokļiem un redzējumu par valsts pārvaldību:
“Visos jautājumos mēs nekad neatradīsim kopsaucēju – mēs strīdēsimies, kā labāk pārvaldīt valsti, kā sadalīt ierobežotus resursus, kā risināt jaunas problēmas. Arī tā ir mūsu brīvības izpausme. Kamēr mūs vieno mīlestība pret Lietuvu, mēs varam daudz ko paciest un piedot viens otram. Kamēr mūs vieno mīlestība pret Lietuvu, mēs varam paļauties viens uz otru.”
Dzīvību zaudējušā brīvības aizstāvja Apolinara Joza Povilaita dēls Roberts savā runā uzsvēra, ka pirms 35 gadiem cilvēki aizstāvēja nevis ēkas, bet gan tiesības brīvi domāt, runāt, dzirdēt un uzzināt par notiekošo. Viņš arī vērsa uzmanību uz draudiem demokrātijai:
“Kad politiskajā retorikā risinājumu vietā sāk meklēt ienaidniekus, kad naids un sabiedrības sašķeltība tiek normalizēta, vairs nepastāv viedokļu dažādības. Tas ir drauds demokrātijai. Kad pie varas nonāk naida kurinātāji, valsti sāk graut no iekšienes,” viņš pauda. Roberts arī piebilda, ka 13. janvāris dod pienākumu Lietuvas sabiedrībai būt modrai ne tikai pret ārējo agresiju, bet arī pret demokrātijas graušanu:
“Šodien nacionālo mediju grib padarīt par ērtu – tādu, kas neuzdod neērtus jautājumus. Brīdī, kad sabiedriskais medijs kļūst ērts politiķiem, tas pārstāj būt sabiedrisks.”
1991. gada 13. janvāris ir traģiskākā lappuse Lietuvas mūsdienu vēsturē.
Uzbrukumā Viļņas televīzijas tornim gāja bojā neapbruņoti iedzīvotāji, kuri kailām rokām sargāja stratēģiskos objektus Lietuvā. Padomju armijas specvienības šāva uz civiliedzīvotājiem un brauca pāri ar tankiem.
Ziņas ar videokameru fiksētajām padomju karaspēka zvērībām strauji izplatījās pasaulē. Tiek uzskatīts, ka asā starptautiskā rezonanse, kā arī reakcija tolaik Krievijas liberāli noskaņotajās aprindās bija iemesls, kāpēc padomju impērijas piekritēji zvērības piebremzēja, neizpildot visu plānu.
“Cilvēki sadevās rokās un apjoza žogu, domājām – nē , viņi ar tankiem virsū nebrauks. Turēsimies! Es vēl tagad atceros tā tankista pelēkās acis, kurš brauca mums virsū. Protams, mēs visi mukām kur nu kurais,” tā vakara šausmas atceras Daļa Žižauskiene.
Mediķi 13. janvāra naktī glāba sašautos un zem padomju tankiem sašķaidītos. Viņu vidū Irēna Degutiene, bijusī Lietuvas Seima spīkere, kura barikāžu laikā bija ārste:
“Mēs redzējām vienas vienīgas asinis, asaras, kliedzienus un durvis, pa kurām nepārtraukti veda iekšā cietušos. Ievainojumi bija ļoti dažādi. Es redzēju Loretu Asanavičuti, vienu no 14 upuriem. Viņa bija vienīgā meitene, pārējie bojā gājušie bija puiši. Viņai pāri pārbrauca tanks. Kājas bija sašķaidītas. Meitene bija šokā un vēl spēja runāt. Un es atceros, viņas raudošo māti, kura arī tur bija. Tur bija cietušo jūra un visus veda no TV torņa. Es nevaru vārdiem izstāstīt tās sajūtas.”
Padomju specvienības uzbrukumā no paša biedru lodes mira arī viens no tā sauktajiem omoniešiem, turpina Irēna:
“Omonieši atnāca viņu meklēt, bet viņa jau nebija. Mēs viņu noslēpām kā “lietisko pierādījumu”. Tagad Lietuvā daži demagogi apgalvo, ka savējie šāvuši uz savējiem. No omonieša ķermeņa izņemtā lode pierāda – tā nebija, tie ir meli. Brīvības aizstāvjiem ieroču nebija.”
Padomju režīms par šādu operāciju izšķīrās, jo Kremlis nevēlējās izlaist no rokām brīvību alkstošās Baltijas valstis, kuras jau 90. gadā bija pieņēmušas neatkarības deklarāciju. Padomju Savienība agonijā centās novērst savienības sabrukumu.
“Nekur jūs neliksieties, nekur jūs neaiziesiet. Jūs esat civilizēta tauta. Mežoņi var kaut ko tur, saprotiet. Jūs neaiziesiet! Sirdsapziņa galu galā jums neļaus,” apgalvoja tā laika PSRS prezidents Mihails Gorbačovs.
90. gadu otrajā pusē PSRS bija sākusi tā saukto speciālo operāciju trauksmes radīšanai, ar mērķi ieviest tiešu PSRS prezidenta Mihaila Gorbačova pārvaldi. No trim Brīvību alkstošajām Baltijas Republikām, tieši Lietuva saņēma vissasiņaināko sodu par atteikšanos atcelt pieņemto neatkarības deklarāciju.
Par traģisko notikumu galvenajiem iniciatoriem uzskata stingrās līnijas komunistus un PSRS spēka struktūru vadītājus. Par šiem traģiskajiem notikumiem Lietuvā notikušas daudzas tiesvedības. Taču traģēdijā iesaistīto saukšanu pie atbildības apgrūtina viņu atrašanās Krievijā.
Valodas kļūda rakstā?
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram! Par faktu kļūdām lūdzam ziņot e-pastā [email protected].
Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
Ziņot par kļūdu