Iepriekšējā intervijā Sporta Avīzē izrunājām gan par tavām saknēm un studijām Amerikā, gan izvēlēm starp sporta veidiem, arī politiku un pirmajiem lielajiem panākumiem pludmales volejbolā. Kas šobrīd aizņem tavu prātu, atgriežoties pēc izcili aizvadītā pasaules čempionāta?
Mēģinu saprast, kā es vēlos dzīvot savu dzīvi. Izklausās diezgan dramatiski, bet pludmales volejbols ir gana pateicīgs, jo esam pašas sev priekšnieces. Varam ikdienu iekārtot tādu, kādu mēs to vēlamies. Nākamo gadu, pat nākamos divus līdz Losandželosas olimpiskajām spēlēm varu plānot, kad, kur, kā un ar ko atrasties. Sports ietekmē arī manu privāto dzīvi. Man jāsaprot, cik daudz esmu gatava būt prom no Latvijas, cik daudz esmu gatava būt prom no sava drauga, kurš dzīvo Ņujorkā.
Lai kā plānotu, tāpat sezonas griezumā sanāk ilga prombūtne no mājām, drauga. Kā ar to tiec galā?
Man ļoti patīk tas, ko es daru. Man patīk sacensības, volejbola atmosfēra. Tas, protams, palīdz. Grūtākā ir nepārtrauktā ceļošana, jo nemitīgi esmu uz koferiem. Divas nedēļas Latvijā, divas kaut kur sacensībās, nedēļa Ņujorkā, tad atkal Latvija, atkal sacensības, un tā tikai uz priekšu. Rodas tāda nestabilitātes sajūta, ka nepārtraukti dzīvoju līdz nākamajam datumam, kad atkal ir uz kaut kurieni jālido.
Šī sezona ar neierasti vēlo un ļoti tālo pasaules čempionātu novembrī bija sarežģītākā?
Patiesībā šis (pagājušais – aut.) gads bija salīdzinoši mierīgs. Trakākais bija posms no 2023. gada beigām līdz Parīzes olimpiskajām spēlēm. Lai kvalificētos tām, piedalījāmies, šķiet, 16 sacensībās. Ja salīdzina, tagad mums bija tikai 13 turnīru, turklāt sezonu iesākām vēlāk un diezgan daudz brīva laika bija vasarā, kad notika tikai trīs starptautiskas sacensības. Tā bija neparasta sajūta, jo nebiju pieradusi pie tik brīvas vasaras.
Neparasta labā vai ne tik labā nozīmē?
Man vasaras Latvijā ir visskaistākais brīdis un vasarā vislabākā vieta ir Latvija, kur būt. Žēl, ka šoreiz tā vasara bija ļoti īsa. Tikai kādas četras nedēļas pludmalē varējām trenēties peldkostīmos, bieži bija vēss un lietains. Vismaz pēc sajūtām, jo zinu, ka statistiski vasara bija normas robežās.
Vasaras sākumā tava pāriniece Anastasija Sporta Avīzei teica, ka grafiks ir ļoti saspringts un jau kļūstot nogurdinošs…
Viņai varbūt tā šķita. Mums gan treniņu grafiki mazliet atšķiras. Denijs (komandas treneris Daniels Vuds – aut.) cenšas pielāgoties mums katrai. Arī viņam ir savas grafika šķautnes, jo Tenerifē gaida sieva un divas meitas. Kad viņa nav ar mums, daudz palīdz Miša Samoilovs. Kopumā šosezon sanāca labs balanss, kurā mēs visi sajutāmies komfortabli.
Kā izbaudi ikdienu Latvijā?
Pavadu laiku ar brāli, ģimeni, draugiem. Sanācis, ka man šeit nav tik daudz draudzeņu, jo lielākā daļa no viņām ir ārzemēs. Esot mājās, vairāk orientējos uz volejbolu, uz sabiedriskiem un publiskiem pasākumiem vai pienākumiem, kas man kā sportistei nereti parādās. Laiks ir diezgan piepildīts, un tukšo dienu nav daudz.
Kā atpūties no volejbola?
Man patīk lasīt. Tas ir hobijs, kas man ļauj pilnībā atpūsties. Man patīk arī pastaigāties, bet sezonas laikā pārāk garos pārgājienos doties nevaru. Ja nostaigāšu desmitiem kilometru un nākamajā dienā ir treniņš, nebūs labi. Lasīšana tādā ziņā ir piemērotāka.
Visu sarunu lasiet žurnāla Sporta Avīze janvāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!