“Ja jūtos iztukšota, auksta un skumja, man pietiek prāta sev pateikt: tas ir nevis tāpēc, ka mani neviens nemīl, bet tāpēc, ka es nevienu nemīlu,” žurnālam atzīst Raimonda. “Tad var veikt tādu mazu vingrinājumu. To var darīt, arī, piemēram, vilcienā sēžot.
Vienkārši pavērot pretī sēdošo vīriņu padilušā mētelī un domās novēlēt viņam labu. “
Viņa iesaka iztēloties, kur šis cilvēks tagad brauc, kādi varētu būt viņa prieciņi. “Tu vari iztēloties un aizdomāties, ka kādreiz viņš bija jauns un vēl pirms tam – mazs bērns… Savai mammītei viņš varbūt bija vienīgais dēls, viņas cerība, ziediņš – viss! Un varbūt tagad viņš brauc pie savas mammas. Es tūlīt sākšu raudāt…” emocionāla kļūst Raimonda Vazdika.
“Bet, redz, stāstot par to un domās vēlot otram labu, pati aizkustinājos, manī uznāca tāds silts vilnis.
Un viss – tādos brīžos es vairs neesmu auksta, riebīga maita, kas gaida, kad mani kāds ievēros un mīlēs,” atklāta ir Raimonda.
Vazdika uzsver, ka ir jāveic tādas vienkāršas darbības, jāiet no sevis ārā, jāierauga citi cilvēki un jānovēl viņiem labais, un ikvienā jāierauga bērns.
“Tāpat kā es sevī mēģinu ieraudzīt to mazo, kluso, aizkustinošo meiteni, kāda biju, kad pasaule bija nezināma un varēja notikt viss,” noslēgumā klusi nosaka aktrise.
Vairāk lasi žurnāla “Ieva” 14. janvāra numurā!