Radošās izpausmes ir veids, kā smelt spēku grūtību pārvarēšanai un trauksmaina prāta veldzēšanai. Vai ar to ir gana, lai justos pietiekami savā ādā, un par to, kālab mūs valdzina nostalģija, sarunājamies ar aktieriem Hjū Džekmenu un Keitu Hadsoni, kā arī režisoru Kreigu Brūeru viņu kopīgās filmas “Viņu sapņu dziesma” (Song Sung Blue) kontekstā.
Atzīšos – uzaugot Austrumeiropas deviņdesmito gadu trūkumā ar Holivudas pamatplūsmas izklaides filmām vietējo kino ekrānos, man bija radies idealizēts (un maldīgs) iespaids par ASV kā ekonomisku raižu neskartu vidi, kurā ikdienas iztika nav dienaskārtības galvenais jautājums. Vēlāk, gan viesojoties ASV, gan atklājot arī turienes autorkino, iezīmējās radikāli citāda aina – liela daļa turienes cilvēkiem – turklāt sūri strādājošiem – ir jāiegulda titānisks darbs, lai “savilktu galus”, un tāpat jāiztiek bez pamata sociālajām garantijām, kā, piemēram, veselības aprūpes.
Šīs tēmas ir kā skaudrs fons muzikālajā drāmā “Viņu sapņu dziesma”, kurā Hjū Džekmens un Keita Hadsone atveido divus mūziķus – Maiku Sardinu (skatuves vārdā ekscentriski dēvētu par Zibeni) un Klēru Stinglu (vēlāk Sardinu, skatuves vārdā Pērkonu) – kuri nodarbojas ar dziesminieka Nīla Daimonda kaverversiju spēlēšanu dažādos vietējos izklaides pasākumos (filmas oriģinālnosaukums arī atsaucas uz Nīla Daimonda dziesmu).
Hadsone preses intervijā sevi un Džekmenu sava strādāšanas stila dēļ dēvēja par “darba bitēm”, un šis termins precīzi apzīmē arī viņu spēlētos varoņus.
Mūzika Maika un Klēras dzīvē nozīmē gan ikdienišķu iztikas avotu, gan cilvēcisku pašizpausmes formu, neatkarīgi no tā, ka šovbiznesā veiksmi un panākumus ierasts definēt ar plašu atpazīstamību.
Guļamrajonu dziesminieki
Brūera filmu ir iedvesmojis tāda pat nosaukuma dokumentārais darbs, ko 2008. gadā režisējis Gregs Kouss – abi atainotie mūziķi ir reālas personības. Viņi, savā laikā, – astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito sākumā – dziedājuši Daimonda dziesmas, dzīves labākajos brīžos iztiku gūstot no uzstāšanās, bet tumšākajos – paralēli darot arī dažādus ikdienišķus darbus.
Ne filmā, ne dzīvē mūziķi nav uzstājušies pārpildītos stadionos aizgrābtu fanu pūļu priekšā, viņu vārdi nav pazīstami pasaulē vai diez ko tālāk par dzimto ASV ziemeļu Viskonsīnas štatu. Viņu vide ir pieticīgas darbaļaužu pulcēšanās vietas un dzīve viegli apbružātos guļamrajonos. Taču vai cilvēciski viņu stāsti būtu mazāk dramatiski un aizkustinoši? Protams, ka nē.
Jādara, jo citādi nevar – saka režisors Kreigs Brūers
Iespējams, ka šajā apgalvojumā ieskanas patosa nots, taču mākslinieki reti kad izpaužas, lai ar to pelnītu – vienkārši cits esības veids nav iespējams. Par šo arī jautāju režisoram – kā filma maina uztveri par to, ko nozīmē būt pietiekamam, ja mūsu meritokrātiskajā sabiedrībā veiksmi definējam, mērot apkārtējo atzinību. “Domāju, ka īpaši cilvēkiem, kuri saskaras ar lielu stresu vai ar domām, kas nepārtraukti griežas galvā, māksla ir glābiņš. Un tam patiesībā nav nekādas saistības ar slavu vai bagātību – tas ir par izpaušanos. Allaž esmu pamanījis, vismaz attiecībā uz sevi, ka, jā, fiziskās aktivitātes dažkārt palīdz, kad prāts sāk spēlēt trikus, taču patiesībā man vajag nodarbināt prātu un radīt ko jaunu. Godīgi sakot, es nezinu, kā ir labāk.
Nezinu, vai labāk ir tas, ka filmu rāda 3000 kinoteātros visā pasaulē, vai arī tas, ka es varu izstāstīt stāstu savai meitai un likt viņai pasmaidīt. Godīgi sakot, es dotu priekšroku otrajam variantam,” saka Brūers.
“Viens no iemesliem, kāpēc mani tik ļoti uzrunāja Zibens un Pērkona stāsts — ir tas, ka arī manā dzīvē un vietā, kur mītu, cilvēkiem man apkārt — Memfisā, Tenesī štatā — mums patīk uzstāties. Mums patīk muzicēt, un patiesībā mums ļoti tīk to darīt viesos, bārbekjū ballītēs. Mums patīk spēlēt mūziku vietējos bāros. Mums ne vienmēr ir vajadzīgas milzu arēnas, lai tādējādi apliecinātu savu vērtību. Manuprāt, tieši tā ir galvenā tēma, ko es vēlējos aplūkot šajā filmā: tev nav obligāti jābalsta savi panākumi uz kādu priekšstatu par to, ko pasaule ir nolēmusi definēt kā veiksmi. Tu vari gūt īstus panākumus, darot to, ko dari savai ģimenei un savai kopienai, un just tikpat daudz prieka — ja ne pat vairāk,” uzskata režisors.
Nostalģijas māju sajūta
Lai arī filma pati par sevi neietver nostalģiju par konkrēto laikposmu, abu mūziķu radošā darbība – kaverversiju spēlēšana – ir ļoti nostalģisks process, jo sniedz cilvēkiem iespēju atgriezties pie kā zināma un tuva. “(…) dzīvojot tajā laikā, pieredze ir pavisam citāda nekā tad, kad esi radījis tās atmiņas un pēc tam uz tām atskaties,” saka Keita Hadsone.
Apaļā galda sarunā ar aktieriem noskaidrojam, ka aptuveni 40 % no dzīvajiem priekšnesumiem pasaulē veidojot kaverversijas spēlējošas grupas. “Kad ieslēdzu radio, kāpēc es izvēlos astoņdesmito gadu mūziku? Jo tad es klausījos radio. Tie bija astoņdesmitie gadi. Es biju vidusskolā un pirku ierakstus. Tas mani atgriež pie sajūtām, mūzikas, smaržām. Visas šīs lietas atgriež laikā, ko gribi piedzīvot no jauna un to saglabāt dzīvu. Un tas ir jauki,” saka Hjū Džekmens.
Austrāliešu aktieris līdztekus populārajai lomai komerciāli veiksmīgā grāvējā “Vilknadzis” (Wolverine) nav svešinieks mūzikliem – viņš ir viens no retajiem Holivudas aktieriem, kas uzņēmies “dziedošas” lomas gan kino, gan uz teātra skatuves. Kino spilgtākie mūzikli, kuros dzirdējām Džekmena dziļo un samtaino tembru, bija Toma Hūpera 2012. gada ekranizācija Viktora Igo romānam “Nožēlojamie” (Les Misérables), kā arī Maikla Greisija “Izklaides karalī” (The Greatest Showman, 2017). Arī Hadsonei mūzika nav svešs izpausmes veids – pēc Penijas Leinas lomas filmā “Gandrīz slaveni” (Almost Famous, 2000), aktrise dziedājusi arī Roba Maršala 2009. gada mūziklā “Deviņi” un nesenākajos gados nopietni reminiscējusi par mūziķes karjeru, 2024. gadā izdodot arī vairākus popmūzikas singlus.
Gan domājot par citām skatuves mākslām, gan nostalģiju, jautāju aktieriem, vai viņi, gatavojoties savām lomām, smeļ iedvesmu no klasiskās stāstniecības un arhetipiem, turklāt ņemot vērā filmā vijošos Orfeja motīvu (jo varoņi viens otru ved cauri emocionālai tumsai). “Patiesībā nekas nav pilnīgi jauns. Pat Šekspīrs smēlās iedvesmu seno laiku mitoloģijā. Tas kaut kā atgriežas, lai atgādinātu par tiem pašiem cilvēciskajiem instinktiem, sapņiem, bailēm un kolektīvo pieredzi. Bet man ļoti patīk šī ideja, jo tajā kaut kas ir par to, kā šie divi viens otru glābj; un tie ir patiešām tumši brīži, bet viņiem piemīt izturība.
Kopā viņi ir diženāki par vienkārši diviem cilvēkiem. Viņi kļūst par jaunu veselumu — viens plus viens ir vienāds ar trīs. Man tas ļoti patīk. Šādi tas ir īsts mīlas stāsts,” atbild Džekmens.
Cilvēcības mirdzums
Filmas “Viņu sapņu dziesma” dramaturģija nemēģina stāstu vispārināt vai padarīt globālu – tas ir atklāts un dažbrīd robusts vēstījums par diviem provinces dziesminiekiem, kas mīt vienkāršos mitekļos un cīnās ar izaicinājumiem, ko dzīve piespēlē. Un tie abus varoņus no augstākā punkta bez žēlastības iegremdē visdziļākajās dzelmēs.
Filma “Viņu sapņu dziesma”
Foto: Focus Features
Skatoties Brūera filmu, jāsecina, tikpat labi šī varētu būt arī drūma, tumšās toņkārtās krāsota sociālpsiholoģiskā traģēdija, bet
mūzika un koncentrēšanās uz abu varoņu iekšējo spēku tai piešķir tādu kā paššūdinātu fliteru mirdzuma maliņu, ļaujot koncentrējoties uz cilvēcību.
Filma “Viņu sapņu dziesma” šobrīd skatāma kinoteātros.