13. janvārī Latvijas pirmizrādi piedzīvoja lietuviešu režisora Karoļa Kaupiņa (Karolis Kaupinis) filma “Janvāra gaisma”. Datums nav izvēlēts nejauši – filmas notikumu laiks un tematika cieši sasaucas ar Baltijas valstu vēstures lūzuma brīdi deviņdesmto gadu sākumā. Ir jākož pretī, kā vien spējam, – to darījām pirms 35 gadiem, ceļot barikādes pie stratēģiski svarīgajiem mūsu zemes objektiem, un tas jādara arī šodien, kad atkal dzīvojam laikā “pirms”, nevis “pēc” – tā intervijā “Kultūras rondo” stāsta lietuviešu režisors un viens no redzamākajiem pilsoniskajiem aktīvistiem Lietuvas kultūras kopienā Karolis Kaupinis.
Filma “Janvāra gaisma” skatītāju aizved uz 1991. gadu, kad Lietuva vēl tikai nostiprināja savas valsts pamatus. Lietuviešu TV zvaigzne Daiva zaudē darbu, jo televīzijas ēku ieņem padomju karavīri. Nespējot citādi padzīt iebrucējus, viņa nolemj apmesties treilerī pie okupētās ēkas un izsludināt badastreiku. Streikam pievienojas vien daži cilvēki, un karavīri tam nepievērš ne mazāko uzmanību. Jau pēc diennakts kļūst skaidrs, ka cīņa par televīzijas atgūšanu ir gandrīz bezcerīga. Badam pieņemoties spēkā, streikotāji pamazām saprot, ka tas, pēc kā viņi patiesībā ir izsalkuši, ir atklātība un cilvēcisks siltums.
Māra Rozenberga: Man jau šķiet, ka ir vērts svinēt katru reizi, kad Latvijā varam redzēt Lietuvas un Igaunijas filmas, jo – lai gan esam tieši pa vidu – zinām nepiedodami maz par to, kas notiek kaimiņvalstu kinematogrāfā. Vai sadarboties tieši ar Latviju “Janvāra gaismas” gadījumā bija mērķtiecīga izvēle tieši mūsu kopīgās barikāžu laika pieredzes dēļ, vai arī tam ir pragmatiskāki iemesli?
Karolis Kaupinis: Laikam jau – gan, gan. Man savi nodomi, producentiem – savi. Mans nodoms ir runāt ar cilvēkiem, kuri mani saprot. Un par šo konkrēto filmu –
man jau sākumā tā šķita, un manas aizdomas apstiprinājās – ka otrpus kādreizējam Berlīnes mūrim to pārāk labi nesapratīs.
Kad tu runā ar rumāni vai kādu citu no bijušā sociālistisko valstu bloka, viņi uzreiz saprot, par ko ir šie dialogi, kas ir spriedzes pamatā, kāds ir filmas varoņu zeitgeist jeb laika gars. Citur to vienkārši nesaprot. Un tas ir vienkārši kopīgas pieredzes trūkums. Bet ar latviešiem mums šī pieredze, protams, ir līdzīga līdz pat detaļām. Pat tas, kā latvieši nolēma iztulkot filmas nosaukumu – “Janvāra gaisma” . Tas ļoti atšķiras no oriģināla, bet es saprotu, kāpēc Latvijas producenti tā nolēma darīt. Jums jau ir gan Viestura Kairiša veiksmīgā filma “Janvāris”, gan arī pats vārds “janvāris” uzreiz asociējas ar konkrētiem vēsturiskiem notikumiem.
Savā ziņā jā, taču es biju mazliet pārsteigta par šādu filmas nosaukuma tulkojumu, jo man personīgi šķiet, ka tas īsti nenodod skatītājam to vieglā absurda tonalitāti, kādā jūs šo filmu veidojāt. Angliskais nosaukums ir “Badastreika brokastis”.
Es piekrītu. Bet man teica, ka latviski tas nebūs tikpat saprotami kā lietuviski, jo Latvijā barikādēm nav konotācijas ar badastreiku, bet Lietuvā ir. Lietuviski šī filma saucas “Badastreikotāju vagoniņš”. Starp citu, reālais badastreika vagoniņš joprojām stāv pie Lietuvas Radio un televīzijas ēkas Viļņā!
Šeit jums jāpastāsta, par ko ir runa, jo es pieļauju, ka vairums latviešu 1991. gada notikumus Viļņā asociē pamatā ar traģiskajiem notikumiem pie TV torņa, bet par badastreikotāju vagoniņu diez vai zina.
Tātad – pēc tam, kad padomju armija 1991. gada 13. janvārī ieņēma Lietuvas Televīziju, viņi cerēja mūs atslēgt no iespējas saņemt neatkarīgu informāciju. Taču tas neizdevās, jo Lietuvas Televīzijas signāls tika pārraidīts tādā kā ķēdē: no Viļņas uz Kauņu, no Kauņas uz Klaipēdu, no Klaipēdas uz Šauļiem, no Šauļiem uz Paņevežu un tā tālāk. Izņemot vienu posmu no šīs ķēdes, tā joprojām darbojās. Kauņa pārņēma raidīšanu piecas minūtes pēc tam, kad Viļņā tika izslēgts signāls, un viņi turpināja strādāt. Nākamajās dienās un mēnešos līdz pat pučam visi turpināja skatīties Lietuvas Televīziju, lai gan ēka Viļņā bija ieņemta. No tās darbojās tikai atsevišķa “Viļņas stacija”, kas tika pārvēsta neglītā propagandas kanālā. To vadīja lietuviešu VDK virsnieks Edmunds Kasperavičs (Edmundas Kasperavičius), tāpēc visi šo kanālu saukāja par “Kaspervīziju”.
Bija tāds darbinieku trūkums, ka Kasperavičam pašam katru dienu nācās iet ēterā kā raidījuma vadītājam. Vēlākos gados es pats strādāju Lietuvas Televīzijā un pīppauzēs mēdzu runāties ar cilvēkiem no savu vecāku paaudzes, kuri tobrīd bija mani kolēģi, bet labi atcerējās arī 1991. gadu. Kad sāku skatīties šo “Kaspervīziju”, tā bija tik brutāla propaganda, ka tas jau likās smieklīgi.
1991. gadā neviens to neskatījās, bet šodien Lietuvā ir pilns ar dažādām Kremļa iedvesmotām “alternatīvajām ziņām”, kas parādās dažādos “Youtube” kanālos. Tās ir pilnīgas “Kaspervīzijas” kopijas! Tāpēc sākumā man bija doma taisīt filmu par šo “Kaspervīziju”.
Bet tad sākās pandēmija un noskaņojums valstī bija tik negatīvs, ka man vairs nebija vēlēšanās strādāt pie filmas par negatīvu varoni. Gribēju doties ārā no televīzijas ēkas, un tuvākais galamērķis ārpus ēkas bija šis badastreika vagoniņš. Tas ir reāls stāsts: 1991. gada martā daži televīzijas darbinieki, kuri nebija TV pārraižu pirmajās rindās un nebija pārcēlušies uz Kauņu, konkrēti trīs programmas “Akistata” veidotāji, atveda pie televīzijas ēkas treileri un sāka badastreiku, aicinot citus medija darbiniekus pievienoties. Un tā tas turpinājās līdz pat 1991. gada augusta pučam.
Kad pučs izgāzās, cilvēki sapulcējās ap šo vagoniņu un gaidīja, kamēr padomju tanki un militāristi pameta Lietuvas radio un televīzijas ēku. Ir dokumentāli kadri, kā cilvēki atgriežas ēkā un ierauga pilnīgi izdemolētas telpas. Lietuvas Televīzijai tolaik bija jauns japāņu aprīkojums, kas 1990. gadā bija uzdāvināts tikko neatkarību atguvušajai Lietuvai, un tas viss, protams, bija izzagts. Visur bija netīrumi, mēsli, vēmekļi – viss, ko krievi tur bija atstājuši. Skatījos šos kadrus, un man prātā ļoti palika epizode, kurā divi cilvēki stāv kādā no izpostītajām telpām.
Žurnālists jautā: “Ko jūs plānojat darīt?” Un intervējamais atbild: “Nezinu, darīšu to, ko māku, un sākšu visu no jauna.”
Tajā brīdī sāku domāt: varbūt TAS ir tas stāsts, ar ko man vajadzētu sākt. Es zināju cilvēkus, kuri sāka badastreiku, un daudz ar viņiem sarunājos. Sākumā viņi teica, ka – jā, protams, tas bija brīvās Lietuvas vārdā, bet, parunājoties vairāk, kļuva skaidrs, ka katram no viņiem bija vēl kādi iemesli atrasties šajā vagoniņā. Kāds gribēja pavadīt laiku kopā ar kolēģi, kas viņam patika, un tas bija leģitīms veids, kā to darīt. Kādam negribējās būt mājās, kur viņus gaidīja sarežģītas attiecības ar laulāto… Veidojot filmas tēlus, es mēģināju radīt tādu kā laikmeta arhetipu. Kāds, kurš jūtas vainīgs; kāds, kuram ir vientuļi.
Vairums no filmas varoņiem ir vientuļi cilvēki, kuri meklē cilvēcisku siltumu.
Es daudz esmu strādājis ar arhīva materiāliem no 1991. gada, jo man šis laiks ir personiski ļoti dārgs. Tās ir manas senākās apzinātās atmiņas. Tolaik dzīvoju otrpus ielai pretī krievu militārajai bāzei, no kuras armijnieki brauca uz televīzijas ēku. Esmu dzimis 1987. gadā, un manas pirmās atmiņas ir no tā vakara, kad televīziju ieņēma padomju armija un pazuda signāls televizorā.
Filma “Janvāra gaisma”
Foto: Publicitātes attēls
Man ir līdzīgi – man tikpat neizdzēšama bērnības atmiņa ir diktores Veltas Puriņas pēdējie vārdi ēterā augusta puča laikā.
Jā, tā laikam ir daudziem mūsu paaudzē – mūsu pirmās atmiņas ir tieši par 1991. gada notikumiem. Zinu daudzus draugus, kuriem ir tieši tāpat – viņi precīzi atceras tos kadrus, kad Lietuvas Televīzijas diktore kadrā saka: “Mēs joprojām te esam, mēs joprojām runājam…”, tad redzami armijnieki TV gaiteņos un signāls pārtrūkst.
Zināt, kad es 2013. gadā sāku strādāt Lietuvas Televīzijā kā starptautisko ziņu korespondents, bija kāda nakts, kad es pēkšņi attapos septiņu stundu tiešajā ēterā. Tas bija toreiz, kad “Berkut” kaujinieki ielenca Maidana laukumu Kijivā. Tās bija manas ugunskristības. Biju sagatavojis raidīšanai pavisam citus sižetus, bet beigās nācās iet “Panorāmas” tiešajā ēterā un palikt tur līdz pusčetriem rītā.
Un es sēdēju tajā pašā studijā un krēslā, kur toreiz, 1991. gadā, sēdēja tā ziņu diktore… Tikai šoreiz šādu nakti piedzīvoja Kijiva.
Atceros, ka mēs zvanījām kādam vīrietim, kurš atradās Maidana laukumā. Pēc tam viņš kāpa uz skatuves un uzrunā citiem teica: mēs nezinām, kas tālāk notiks, bet es tikko runāju ar Lietuvas Televīziju, un, ja nu viss būs slikti, vismaz ziniet – viņi to redzēs! Un 1991. gada 13. janvārī mans tēvs bija Lietuvas parlamentā, un viņš man atstāstīja tieši to pašu: viņš bija stāvējis pie loga ar ķieģeli rokās, lai aizstāvētu parlamenta ēku pret krievu karavīriem, ja viņi nolemtu to ieņemt. Un miera sajūtu bija devis vien tas, ka līdzās atradās kāds japāņu žurnālists, kurš tobrīd pārraidīja notiekošo uz Tokiju.
Un mans tēvs teica: ja viss būs slikti, vismaz cilvēki ārpasaulē to redzēs.
Un tajā Maidana naktī es kļuvu par šādu “japāni” ukraiņiem. Notikumi turpināja atkārtoties, tāpēc man šis stāsts un tā varoņi bija ļoti tuvi.
Filma “Janvāra gaisma”
Foto: Publicitātes attēls
Taču 1991. gada janvāra notikumi daudziem joprojām ir ļoti nesena vēsture, un droši vien katram ir viedoklis par to, kā tie būtu atainojami mākslas filmā. Vai tas, ka esat no jaunākas paaudzes un tolaik bijāt mazs bērns, ļauj jums citādi paskatīties uz šiem notikumiem?
Man jau liekas, ka vecumam nav nozīmes. Ja tev šis stāsts ir svarīgs, tad tas tāds ir. Ja tu pamani, kā vēsture iet uz riņķi un kā mēs Baltijas valstīs atkal esam līdzīgā situācijā… Mana iepriekšējā spēlfilma “Nova Lituania” bija par gadu pirms Otrā pasaules kara, un varbūt mēs pašlaik esam drīzāk šādā punktā nekā 1991. gadā… Jo impērija pašlaik nesagrūst.
Mēs drīzāk esam ceļā uz kādu kulmināciju, par kuru mēs vēl neko nezinām.
Mēs nezinām, cik daudz ciešanu tā nesīs. Bet man ir svarīgi, lai mēs neatkārtotu to pašu kļūdu ko 1940. gadā, kad klusējot devāmies impērijas skavās. Es to domāju par mums visiem – gan Lietuvu, gan Latviju un Igauniju. Somi tā nedarīja. Un šoreiz mums no viņiem ir jāmācās:
ir jāpretojas un jākož pretī, kā vien spējam.
Manu vecāku paaudzē ir daudz cilvēku, kuri man nepiekrīt un teiktu, ka esam pārāk mazi un nespējam pretoties. Viņiem ir tāda mazliet verdziska padošanās mentalitāte, kas, manuprāt, ir diezgan izplatīta visur Baltijas valstīs. Mēs esam pārāk mazi, esam krustcelēs, mums tas jāpārcieš, ko gan mēs varam iesākt…
Es neciešu šo kolonizēto domāšanu.
Karolis Kaupinis
Foto: no Karoļa Kaupiņa personīgā arhīva
Bet vai tas, ka esat no paaudzes, kas barikāžu laiku piedzīvoja tikai kā mazi bērni, deva jums lielāku brīvību stāstīt par šo laiku no netipiskāka leņķa nekā kādam, kurš tolaik jau bija pieaudzis un varbūt ir piesardzīgāks pret to, kā par šiem notikumiem “drīkst” runāt mākslas valodā?
Jā, tas gan. Šai ziņā mans vecums ļauj man vairāk ieņemt novērotāja pozīciju. Šajā filmā mēs necenšamies restaurēt vēsturi, laikmets vairāk ir noskaņas veidotājs. Jā, mēs izmantojam konkrētas detaļas, konkrētus mirkļus, bet šī nav vēsturiska filma. Tā ir filma par vientulību un cerību, kas izmanto vēsturi kā scenogrāfiju.
Jūs jau pieminējāt savu pirmo spēlfilmu “Nova Lituania”, kas iznāca 2019. gadā un kurā stāsts ir par kādu ģeogrāfijas profesoru, kurš mudina veidot “rezerves Lietuvu” kādā tropiskā salā ar “atslēgas” cilvēkiem, lai valsts turpinātu pastāvēt, ja notiktu ļaunākais. Šī neparastā filma bija viens no iemesliem, kādēļ tūlīt pievērsu uzmanību arī jūsu jaunākajam darbam “Janvāra gaisma”. Man šķita ļoti interesants tas veids, kā jūs ņemat par pamatu vēsturiskus notikumus, bet ieraugāt tajos šos dziļi cilvēciskos, subjektīvos stāstus. Kā jūs nonācāt līdz šādam stāstniecības veidam?
Pat īsti nezinu. Man ļoti patīk vēsture, es daudz lasu, un, ienirstot vēstures notikumos dziļāk par virskārtu un svarīgākajiem gadskaitļiem, tu sāc iepazīt arī subjektīvo atmiņu, piemēram, dienasgrāmatas. Un tu pamani, ka laiks īsi PIRMS vai PĒC kaut kā, kas vēlāk kļūst par vēsturisku notikumu (bet ko mēs tajā laikā vēl neapzināmies kā tādu), ir pats interesantākais.
Dažas dienas pirms kara sākuma… daži mēneši starp 13. janvāri un puču… Man tie šķiet paši interesantākie laiki, un man ir sajūta, ka arī mēs tādā jau kādu laiku dzīvojam.
Šajā “pirms”. Laiks “pēc” ir beidzies, un mēs atkal esam laikā “pirms”.
Taču, lai cik saspringts būtu laikmets, savās filmās jūs spējat par to runāt ar zināmu humoru un šķipsniņu absurda. Šķiet, ka pat pesimistiskos brīžos spējat atrast, par ko pasmaidīt. “Janvāra gaismas” intonācijas man brīžam lika domāt par jums kā par tādu kā somu režisora Aki Kaurismeki lietuviešu radinieku.
To ir ļoti patīkami dzirdēt, “Kaurismeki radinieks” man ir kompliments. Neskatos viņa filmas no rīta līdz vakaram, bet man tiešām patīk Kaurismeki sausais humors. Un man šķiet, ka humors viņa filmās ir, pirmkārt, paša režisora spēja būt ironiskam pret sevi. Jo režisori parasti filmas varoņos ieraksta kaut ko no sevis – kādas īpašības, ilgas, motivāciju…
Ja vēlies filmā godīgi runāt par to, kā redzi pasauli, tev pirmkārt jābūt godīgam pašam pret sevi. Man šķiet, ka ironija palīdz neuztvert sevi pārāk nopietni, un tas rada empātiju citos.
Man bieži ir gadījies piedzīvot smagas situācijas – piemēram, tu sēdi radinieka bērēs un vēro, kā citi cenšas tikt galā ar milzīgajām sērām un zaudējuma sāpēm, koncentrējoties uz tādiem sīkumiem kā, piemēram, gurķu griešana šķēlēs, ko vēlāk likt uz maizītēm bēru mielastā, un visā nopietnībā strīdoties par to, cik biezām šīm šķēlītēm jābūt. Raugoties no malas, tu redzi, ka tā ir pašaizsardzības reakcija.
Un šajā filmā ir līdzīgi: varoņiem būtu jāskatās acīs apkārt notiekošajam, bet viņi ne vienmēr spēj asociēties ar šo absurdu.
Filmas skaņu dizaineram pieder teiciens, ka labai filmai jābūt kaut kur pa vidu starp joku un nāvi. Starp traģēdiju un komēdiju. Un tā visa netrūkst arī šodien. Piemēram, filmas skaņu dizainā mums vajadzēja ierakstus, kur fonā kāds krieviski kliegtu un lamātos. Mums ar skaņu dizaineru tās ir bērnības atmiņas, jo dzīvojām Viļņas guļamrajonos un labi atceramies tās piedzērušo krievu pusaudžu lamas pagalmā, atverot logu. Arī šodien šīs brutālās, imperiālās lamas mums Baltijā visu laiku ir kaut kur fonā… Mēs skatījāmies daudzus tvitervideo no kara Ukrainā un vienkārši sākām ņemt ierakstus ar krievu karavīru lamāšanos un likt tos mūsu filmā.
Vienā brīdī ir pat skaņa no ieraksta, kur Prigožins kliedz uz cietumniekiem…
Tā ka mūsu filmā ir arī dokumentālas skaņas. Un arī tajā ir mazliet skumja humora.
Pirms intervijas teicāt, ka pašlaik esat aizņemts ne vien kino darbā, bet arī saistībā ar notikumiem Lietuvas politikā.
Pērnā gada oktobrī mūsu populistu partija “Nemūnas rītausma”, ko mēs uzskatām par Kremlim draudzīgu spēku politisko projektu, saņēma kultūras ministra portfeli sociāldemokrātu valdībā. Mēs labi zinām, kas tam sekoja Slovākijā un Ungārijā, un mēs negribējām pieļaut to pašu Lietuvā. Tas viss notika ļoti pēkšņi, jo sociāldemokrāti pirms vēlēšanām bija apsolījuši, ka to nekad nedarīs, un prezidents bija apsolījis, ka to nepieļaus, bet tas tomēr notika.
Un nebija neviena, kas to apturētu, izņemot pašu kultūras nozari. Mēs apvienojāmies kustībā “Lietuvas kultūras asambleja”, devāmies protestos un galu galā novembrī padzinām viņus no Kultūras ministrijas.
Tad viņi par savu mērķi izvēlējās sabiedrisko mediju, un mēs turpinājām protestēt kopā ar žurnālistiem.
Tagad viņi dodas aizsardzības nozares virzienā, bet karavīri nedrīkst protestēt… Tā ka mums būs jāprotestē arī par viņiem. Man šķiet, ka 2026. gads šeit, Lietuvā, būs ļoti spraigs, jo vismaz internetā mēs redzam arī milzīgu krievu naudas pieplūdumu un ietekmes mēģinājumus ar visiem botiem, naida runu, mēģinājumus diskreditēt Lietuvas neatkarību, tās atjaunotājus un aizsardzības nozari…
Mēs to redzam kā milzīgu hibrīdoperāciju. Un, kā jau sākumā teicu, – es nevaru pieļaut, ka tas notiek. Mums ir jāturas pretim, un mēs – mākslinieki un kultūras kopiena – bijām pirmie, kas to sāka darīt.