Diskusija: No nacionālajām ikonām līdz sociālām laboratorijām
Mūsdienu Eiropas teātris atrodas krustcelēs, kur tradicionālie nacionālie teātri un modernākas kultūras iestādes cenšas no jauna definēt savu lomu strauji mainīgajā sociālpolitiskajā vidē. Diskusijā starp Francijas, Zviedrijas, Portugāles un Lietuvas teātra profesionāļiem iezīmējas kopīga vīzija: teātris vairs nav tikai mākslas baudīšanas vieta, bet gan kritiska telpa, kurā sabiedrība mācīties, paplašināt redzesloku un konfrontēt ar idejām, kurām līdz tam nepiekrita, un nonākt pie apziņas, ka idejām nav jāpiekrīt, lai tās izprastu.
2025. gada novembrī Dailes teātrī norisinājās divi nozīmīgi pasākumi – “STAGES” forums un Eiropas Teātru apvienības (European Theatre Convention jeb ETC) starptautiskā teātra konference. Piecu dienu garumā teātra profesionāļi no Latvijas un citām valstīm sprieda un analizēja jaunākās tendences teātrī, kā arī pārrunāja nākotnes attīstības iespējas. KrodersLV konferences laikā bija iespēja aprunāties ar teātra producentu un Lietuvas teātra informācijas centra valdes locekli Vidu Bizaneviču (Vidas Bizunevicius), kā arī Lietuvas Nacionālā teātra pārstāvi Aušru Počūti (Aušra Pociūtė), Portugāles Nacionālā teātra valdes locekli Sofiju Kamposu (Sofia Campos), Sent-Denī Kultūras nama MC93 (Maison de la Culture de Seine-Saint-Denis) direktoru Tristanu Marsaļu (Tristan Marseille) un Stokholmas Karaliskās drāmas teātra vadošo dramaturģi Emmu Meijeri-Duneri (Emma Meyer Dunér).
Lietuva: Politiskā uguns un horizontālā vadība
Lietuvas teātra vidē pēdējie mēneši nesuši krasas pārmaiņas, ko izraisīja kultūras nozares masveida protesti pret populistisko valdību. “Lietuvas teātris šobrīd ir kā ugunī gan iekšēji, gan ārēji. Viss kļūst politisks – no reģioniem līdz lielajām pilsētām. Tas ir interesanti, tas ir biedējoši, tas ir depresīvi un iedvesmojoši vienlaikus, jo nezini, kur tajā visā atrodies tu pats,” situāciju raksturo Lietuvas teātra informācijas centra valdes loceklis Vids Bizanevičs.
Līdztekus politiskajam fonam notiek paaudžu maiņa, kur vecmeistarus nomaina jaunie mākslinieki, kuri eksperimentē ar dažādām izrāžu formām. Arī teātru vadības modeļi mainās uz horizontālākām struktūrām. Teātra vide Lietuvā Bizaneviča skaidrojumā mainās no centrālas uz vairāk sabiedrības un komūnu vadītu, proti, teātriem daudz vairāk nākas ieklausīties sabiedrības viedoklī, pirms izdarīt mākslinieciskās izvēles. “Piemēram, Nacionālā teātra māksliniecisko virzību turpmāk noteiks valde,” bilst Bizanevičs.
Lietuvas Nacionālā drāmas teātra drosmīgie vadības eksperimenti iepriekš izsaukuši plašas diskusijas sabiedrībā, norāda Nacionālā teātra pārstāve Aušra Počūte. Teātra direktors Martins Budraitis (Martynas Budraitis) iepriekš uzticēja māksliniecisko vadību trīs jauniem režisoriem līdz 35 gadu vecumam, par ko saņēma asu kritiku: “Lietuvā par to bija dažādi viedokļi. Kā jūs drīkstat uzticēt nacionālā teātra vadību trīs jauniem režisoriem? Īpaši tāpēc, ka viņi ir tik jauni un nepieredzējuši?” diskusiju raksturo Počūte. Šobrīd šis modelis ir transformējies, un teātri mākslinieciski vada valde, nevis viens direktors.
Papildus vadības maiņai Počūte uzsver teātra atvērtību starptautiskiem projektiem un nevalstiskajām organizācijām, kas iepriekš nebija tik ierasta prakse. “Tagad mēs esam vairāk atvērti starptautiskai sadarbībai un kopražojumiem. Mums bija projekts “Quanta” (Lukaša Tvarkovska izrāde, 2025 – J.J.), kurā bija pieci sadarbības partneri un ļoti spēcīgas starptautiskas teātru organizācijas,” izsakās Počūte. Neskatoties uz eksperimentiem, teātris saglabā savu ansambļa struktūru, kurā ir 38 aktieri un repertuārā vienlaikus atrodas 38 izrādes, no kurām vairākas tiek spēlētas pat 12 gadus.
Neraugoties uz to, teātris kopumā Lietuvā arī šobrīd piedzīvo transformācijas. “Bija gadi, kas veltīti formai un tēlam, kur svarīgi bija video un citi līdzīgi efekti, bet tagad tas būs par vārdu un saturu. Cilvēks būs svarīgākais,” saka Bizanevičs. Viņa skatījumā teātris Lietuvā šobrīd cenšas būt kultūras centrs un mezglpunkts, kas piedāvā drosmīgākos iestudējumus, vienlaikus mēģinot palikt klasisks un rādīt ceļu jaunajiem.
To apstiprina arī Počūte, skaidrojot, ka Lietuvas Nacionālais drāmas teātris šobrīd piedzīvo pāreju no vizuāliem efektiem uz satura dziļumu. “Tagad tas būs par vārdu. Tas būs par saturu. Un cilvēki būs svarīgi, jo tagad fokuss būs uz mūsu komandu, mūsu personālu,” saka Počūte.
Zviedrija: Cilvēcības izpēte un jaunās auditorijas fenomens
Stokholmas Karaliskais dramatiskais teātris (Dramaten) šobrīd mēģina no jauna definēt, ko mūsdienās nozīmē būt nacionālajai skatuvei, nezaudējot savu tradicionālo ansambļa un repertuāra teātra struktūru, skaidro teātra vadošā dramaturģe Emma Meijere-Duneri. Teātra mākslinieciskā direktora un rakstnieka Matiasa Andersona vadībā institūcija ir kļuvusi par telpu, kurā estētika kalpo kā rīks sabiedrības analīzei. “Matiasa repertuārs ir nepārtraukta izmeklēšana par to, ko nozīmē būt cilvēkam šodien Eiropā un Zviedrijā un kā izmantot estētiku un teātri, lai izprastu cilvēka dabu un mūsdienu sabiedrību,” bilst Meijere-Duneri. Lai nodrošinātu repertuāra dažādību, sezonas laikā teātris iestudē aptuveni 18 jaunus darbus, piesaistot gan vietējos autorus un režisorus, gan starptautiskas kompānijas.
Pēdējos gados Dramaten piedzīvojis salīdzinoši strauju publikas nomaiņu, ko dramaturģe raksturo kā negaidītu un patīkamu pārsteigumu pēc pandēmijas klusuma. Pateicoties īpašam piedāvājumam jauniešiem līdz 26 gadu vecumam, teātris ir kļuvis par vietu, kur satiekas dažādas paaudzes. “Tagad ir kļuvis patiešām stilīgi iet uz teātri. Jaunieši ir ziņkārīgi par pašu mākslas formu, jo tā nav līdzīga nekam citam un tajā ir jādala pieredze ar citiem,” skaidro teātra pārstāve. Šī jaunā publika nebaidās no nezināmā un nemeklē klasiskas vērtības drošā vidē: “Skatītāji dodas uz negaidītām izrādēm. Viņiem vairs nav nepieciešami “drošie nosaukumi” vai kas tamlīdzīgs – viņi paši vēlas pētīt. Tā ir jauna uzvedība, kurai mēs pēc pandēmijas nebijām īsti gatavi, bet mēs esam pie tā strādājuši,” izsakās dramaturģe.
Lai gan Dramaten ēka ir vēsturiska un monumentāla, tās saturs tiek mērķtiecīgi veidots kā inovatīvs un dinamisks. Liela loma starptautiskā konteksta saglabāšanā ir Ingmara Bergmana Starptautiskajam teātra festivālam, kas ļauj skatītājiem iepazīt citus teātra radīšanas veidus. Meijere-Duneri norāda, ka teātra vadība mēģina atspoguļot aktuālās mākslas formas, pat ja tās ir pārejošas modes tendences, piemēram, dokumentālais teātris vai video izmantošana katrā izrādē. “Tas, kas šodienas skatītājam nāk prātā, dzirdot par Dramaten, ir patiesi inovatīva skatuve ar laikmetīgiem darbiem un slaveniem aktieriem,” skaidro teātra pārstāve.
Portugāle: “Nacionālā odiseja” un misija bez ansambļa
Donjas Marijas II Nacionālais teātris (Teatro Nacional Dona Maria II) Portugālē šobrīd piedzīvo vēsturiskas pārmaiņas – gan fiziskas (ēkas renovācija), gan idejiskas. Teātris ir atteicies no pastāvīga ansambļa, kas, pēc teātra valdes locekles Sofijas Kamposas vārdiem, ir pavēris jaunas iespējas. “Tas ļauj vairāk aktieriem būt daļai no Nacionālā teātra izrādēm. Katrā iestudējumā mums var būt jauni aktieri, kas agrāk nebija iespējams, un tas atspoguļojas arī auditorijā, jo viņi atved savu publiku,” bilst Kamposa.
Kopš 2023. gada, kamēr ēka ir slēgta, teātris īsteno projektu “Nacionālā odiseja”, ceļojot pa visu valsti. Sofija Kamposa atzīst, ka šis process ir bijis transformējošs: “Tas bija ļoti svarīgs solis, kas lika mums visiem kā komandai domāt par to, kāda ir mūsu misija un mūsu atbildība kā nacionālajam teātrim.”
Šobrīd Portugāles Nacionālais teātris fokusu vērš uz sociālo atbildību un iekļaušanu. “Tagad mēs ļoti koncentrējamies uz sociālo atbildību, vienlīdzību un citiem līdzīgiem jautājumiem. Mēs strādājam ar cilvēkiem no dažādām vidēm un īpašībām – mēs nerunājam tikai par viņiem, mēs runājam par visiem un iekļaujam tos savā darbā.” Kamposa piebilst, ka nacionālajam teātrim ir svarīga misija neļaut mirklim aizslīdēt – ja saproti, ka kaut kas notiek, tev tur ir jābūt.
_1.jpg)
Francija: “Kultūras nams” un direktors kā kurators
Francijā darbojas modelis, kurā teātris galvenokārt eksistē kā atvērta platforma bez pastāvīga ansambļa. Tristans Marsaļs no Parīzes priekšpilsētas teātra MC93 skaidro, ka viņu iestāde ir Maison de la Culture jeb Kultūras nams. Viņš uzsver, ka, atšķirībā no Austrumeiropas, Francijā ir varbūt tikai viens vai divi teātri ar pastāvīgu ansambli.
“Mūsu teātra identitāti lielā mērā nosaka direktors un veids, kā viņa vai viņš izvēlas ansambļus, kuras uzaicināt. Mēs paļaujamies uz mākslinieku gribu, uz to, kas viņiem ir galvās un kā viņi jūtas,” specifisko teātru struktūru raksturo Tristans Marsaļs. Viņš papildina, ka teātra programmā ir aptuveni 50% izrāžu, kurās ietilpst gan starptautiski vārdi, kā Žeroms Bels, gan vietējie iestudējumi, lai radītu plašu pārstāvniecību un teātros ļautu ienākt arī jauniem, ne tikai labi zināmiem dramaturgiem un māksliniekiem.
Šī modeļa pamatā ir ticība teātrim kā demokrātiskai telpai. Marsaļs norāda: “Ideja ir radīt telpu, kurā, protams, satiekas mākslinieks un auditorija, bet mums tā šķiet viena no retajām vietām, kur cilvēki var par to, ka viņi nepiekrīt viens otram – vienkārši tāpēc, ka ir nepieciešams dalīties laikā un telpā, kurā jūs kaut ko redzat. Galu galā nav jāpiekrīt tam, ko redzējāt vai jutāt, bet ir jāpiekrīt par to runāt.”