Pagrieziena punkts Latvijas vēsturē

Līdz šodienai aktuāls ir jautājums par Latvijas politiskā līdera Kārļa Ulmaņa rīcību 1940. gadā, kad Padomju Savienībai okupējot Latviju, viņš aicināja tautu nepakļauties pretošanās idejai, bet palikt savās vietās. Šis lēmums, kas pieņemts apstākļos, kurus patlaban spriežam no mūsdienu perspektīvas, zinot to, ko Ulmanis toreiz nevarēja paredzēt, joprojām izraisa diskusijas. Jau 1939. gadā netrūka brīdinājumu par politiskajiem riskiem, ko Latvijai radīja tās izvēle Eiropas politiskajā kartē. Kā informē Latvijas Sabiedriskie Mediji, par šiem sarežģītajiem jautājumiem nesen sprieda arī dažādu jomu pārstāvji Latvijas Televīzijas raidījumā “Izvēle Nr. 1”, pievēršoties personīgo un valstisku lēmumu nozīmei vēstures griežos.

Lēmumi krīzes priekšvakarā

1940. gada jūnijā, kad Padomju armijas karaspēks ienāca Latvijā, Valsts prezidents un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis pieņēma lēmumu neorganizēt bruņotu pretestību. Šis jautājums ir viens no centrālajiem, analizējot Ulmaņa lomu Latvijas neatkarības zaudēšanas procesā. Lai gan daži vēsturnieki norāda, ka militārā pretestība būtu bijusi mazefektīva, citi uzsver, ka nepretošanās politiskās un ētiskās sekas ir bijušas smagas. Ulmaņa autoritārais režīms, kas pastāvēja no 1934. līdz 1940. gadam, bija vienpersonisks, un lēmumi tika pieņemti bez sabiedrības kontroles. 1939. gadā Molotova-Ribentropa pakts radīja jaunu politisko realitāti Eiropā, sadalot Austrumeiropu interešu sfērās. Latvija, tāpat kā citas Baltijas valstis, nonāca starp divām totalitārām lielvalstīm – Padomju Savienību un nacistisko Vāciju. Daļa pētnieku uzskata, ka Ulmanis cerējis saglabāt kaut kādu ierobežotu neatkarību, līdzīgi kā Somija, vai arī cerējis, ka situācija nav tik kritiska, kā šķiet. Ir arī viedokļi, ka viņš savā rīcībā pieļāvis politiskas kļūdas, kas vēlāk radījušas pamatu apgalvojumam, ka Latvija pievienojusies PSRS brīvprātīgi.

Vai bija alternatīvas?

Latvijas Televīzijas raidījums “Izvēle Nr. 1” aktualizēja jautājumu par Kārļa Ulmaņa lēmumiem 1940. gadā, salīdzinot to ar Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska izvēli 2022. gadā, kad viņš palika valstī, lai vadītu pretošanos pilna mēroga iebrukumam. Lai gan šīs situācijas ir grūti tieši salīdzināmas, tās uzsver individuālo līderu lēmumu nozīmi ārkārtas apstākļos. Daži vēsturnieki norāda, ka Ulmaņa režīma laikā tika zaudētas iespējas stiprināt valsts aizsardzību un ka autoritārs režīms pats par sevi var būt bīstams valsts drošībai. Kārlis Ulmanis 1940. gada 17. jūnijā, kad ienāca padomju karaspēks, teica: “Es palikšu savā vietā, jūs palieciet savās”, aicinot nepretoties. Ulmanis turpināja pildīt Valsts prezidenta amatu līdz pat 1940. gada 21. jūlijam, parakstot vairākus tā dēvētas Tautas valdības izdotus likumus. Viņa rīcība tiek vērtēta pretrunīgi – daži to uzskata par lielāko politisko kļūdu, citi par nodevību, bet vēl citi – par mēģinājumu glābt tautu no neizbēgamas un vēl postošākas cīņas.

Vēstures interpretācijas un mācības

Diskusijas par Kārļa Ulmaņa rīcību 1940. gadā turpinās arī mūsdienās. Vēsturnieki un citi eksperti raidījumā “Izvēle Nr. 1” centās sniegt niansētāku skatījumu, izvairoties no vienkāršotiem un melnbaltiem vērtējumiem. Tika uzsvērts, ka vēsture nav melnbalta un ka Kārļa Ulmaņa lēmumus nav iespējams pilnībā izprast ierobežotā laika ietvaros. Daži eksperti kritizējuši skolu vēstures mācību programmas par pārāk virspusēju un nekritisku Ulmaņa personības un viņa režīma attēlojumu. 1939. gadā Latvijas politiskā izvēle radīja nopietnus riskus, un Molotova-Ribentropa pakts vēlāk izšķīra Austrumeiropas likteni. Dažādu jomu pārstāvji norāda, ka Ulmaņa pieņemtie lēmumi un viņa autoritārais režīms ir atstājuši dziļas sekas uz Latvijas tālāko attīstību, un ir svarīgi mācīties no šīm vēstures nodaļām. Kārlis Ulmanis tika arestēts un deportēts uz PSRS, kur viņš mira 1942. gadā. Viņa personība un lēmumi joprojām ir nozīmīgs temats Latvijas vēstures izpratnei un diskusijām par valstiskumu un līderību.