Bet šī un citas “Garaiņa” epizodes lai paliek kā dokuments. Varbūt pēc tam, kad būs notikusi Miķeļa minētā civilizācijas bojāeja, tiem, kas nāks pēc mums, tā būs vieglāk saprast: kā tas nākas, ka dzīvajiem uz mūsu planētas ir svarīgi veidot garīgu saikni ar mirušajiem.
Justīne Vernera: Vai iespēja saslēgties ar intuīciju un radošo potenciālu, tavuprāt, ir pieejama visiem? Jo man nešķiet, ka visi cilvēki, ar ko kopā braucam tramvajā, redz to, ko redzi tu.
Miķelis Fišers: Fantastiski labs jautājums. Kaut es zinātu atbildi. Es pieļauju, ka ir pieejama visiem. Varbūt atšķiras tas, kādi kuram no dabas ir priekšnoteikumi, lai ko attīstītu. Gan jau, ka katram cilvēkam ir dziednieka spējas. Es zinu, ka pilnīgi katrs cilvēks noteikti var zīmēt. Kāds to iemācās ātrāk un vieglāk, bet citam tas iet lēnāk un grūtāk, taču tas nav nekas ekskluzīvs.
Būt kontaktā ar pārpasaulīgo gan ir ļoti nekomfortabli.
Kādā ziņā? Vai tā dēļ nākas ko upurēt vai ziedot?
Redzi, tā jau nav mana izvēle. Ziedot vai upurēt – tā ir izvēle. Bet es dzīvoju tādā pasaulē, kādā dzīvoju. Es to redzu, kādu es to redzu. Es varu to mazliet koriģēt ar meditācijas un citām praksēm, ar mākslas radīšanu, bet pamatā jau tā nav mana izvēle.
Es ļoti labprāt gribētu būt cilvēks, kuram interesē futbols un alus ar draugiem bārā.
“Normāli citplanētieši pie mums nebrauktu.”4min
Kādi tam varētu būt plusi, salīdzinot ar mākslinieka dzīvi?
Es domāju, ka es justos daudz komfortablāk. Jautājumi, kas mani nodarbina, ir nopietni un smagi, un uz tiem nav atbilžu. Protams, ka gribētos dzīvot pasaulē, kurā viss ir vienkārši, skaidri un paredzami. Būt ierēdnim. Tas nenozīmē, ka es domāju, ka būt ierēdnim ir vienkārši: ka ierēdnis priecīgs pamostas, aiziet uz darbu, noierēdņo visu dienu un iet mājās ēst vakariņas, paskatīties televizoru.
Un nedomā par nāvi.
Es domāju, ka visiem cilvēkiem kaut kas urd. Jautājums ir par to, cik daudz un ar kādiem līdzekļiem mēs varam to slāpēt. To urdoņu var brīnišķīgi slāpēt ar mūsdienu e-vidi. Es domāju, ka tehnoloģijas attīstās aizvien labāk.
Kādreiz mēs varējām aizbēgt no realitātes tikai grāmatās un teātrī, bet tagad iespējas ir bezgalīgas.
Drīz atliks tikai pieslēgt barības vadam maisījumu, un varēsim nebūt nekādā kontaktā ar fizisko pasauli, dzīvot pilnīgi kontrolētā vidē.
Vai tas būtu vērtējams kā kaut kas pozitīvs, jo tad būtu vieglāk dzīvot?
Man šķiet, ka jā. Tā gan varētu būt diezgan garlaicīga dzīve. Bet katram piemīt savs realitātes tvērums. Jo tas ir traumatiskāks, jo tas ir arī smagāks, bet realitātes tvērumu veido arī lietas, par kurām mēs neko nezinām. To veido iedzimtība, pieredze un zināšanas, nemaz nerunājot par neredzamo pasauli, par kuru mēs vispār neko nezinām.
Vēl nezinām.
Visdrīzāk, ka mēs ejam tālāk projām no zināšanām par to.
Tehnoloģiju dēļ?
Jā. Par tehnoloģijām runājot, tas šķiet loģisks atrisinājums tam, kā aizies bojā šī civilizācija, kurai tāpat neizskatās, ka būtu kāda perspektīva. Man liekas, ka Visumā no tā nekas nemainīsies – aiziesim mēs matriksā vai neaiziesim.
Bet vai tev nešķiet, ka cilvēki visu laiku ir gaidījuši pasaules galu, domādami, ka sliktāk dzīvot vairs nav iespējams?
Pasaules gala gaidīšana ir kaut kāda neatņemama šī matriksa, šīs simulācijas sastāvdaļa.
Viss gan ir kļuvis sarežģīti – man kādreiz likās, ka es kaut ko saprotu, tagad skaidrojumu ir ļoti daudz. Nav arī neviena ne reliģiska, ne filozofiska skaidrojuma, kas būtu pietiekami leģitīms, lai es tam varētu pieķerties. Piemēram, ja mēs ņemam ideju, ka mēs esam radītāja ekstensija, kas spēj eksistēt viņa radītajā materiālajā pasaulē, jo viņš pats kā garīga būtne to nespēj – ka mēs te esam, lai viņš varētu pētīt. Tādā gadījumā šī beigu dienu sajūta varbūt ir viens no mehānismiem, kas stimulē mūs kā būtnes, kurām ir vēlme atrasties inertā, drošā, paredzamā vidē, meklēt atbildes ārpus sevis. Man tas liekas absurdi: priekš kam mums jāmeklē atbildes, ja kādam, kas tās ir radījis, tās visas ir?
Vai, tavuprāt, mūsu sabiedrība ir sasniegusi kaut kādu krīzes punktu tajā, cik atsaistījušies mēs esam no realitātes? Cits no cita?
Man šķiet, ka nav vainīgas ne tehnoloģijas, ne morāle, jo ir radies iespaids, ka
mēs absolūti akli darbojamies pēc kādas programmas. Šobrīd ir aktīvi iedarbināta pašiznīcināšanās programma. Tā ir bijusi cauri gadsimtiem, bet tagad tā ir pagriezta uz pilno režīmu.
Tā ir bijusi ieprogrammēta visos Svētajos Rakstos: ka tāda lieta būs un ka to vajag. Šobrīd tā ir aktivizēta. Lai kā zinātnieki nekliegtu par ekoloģiju, zemes sasilšanu un tamlīdzīgi. Par politiku vispār nerunāsim, jo mēs esam atgriezušies atpakaļ labākajā gadījumā 19. gadsimtā. Faktiski jau kopš Krimas okupācijas mēs esam aizmirsuši par starptautiskajām tiesībām. Lai gan starptautisko tiesību pārkāpumi ir bijuši vienmēr.
Velni sabāzīs visus tos mākslas darbus…1min
Vardarbība un kontrole ir arī biežs tavu darbu temats. Bet, runājot par sasaisti ar pārpasaulīgo, tu “Garainī” stāstīji par spēka vietām. Kas nosaka, ka kāda vieta ir spēka vieta?
Tas ir ļoti subjektīvi. Es tās nosaku pēc fiziskām sajūtām. Es pirms tam apmēram saprotu, kur tās varētu būt.
Kā tu to saproti?
Tās ir vietas, kur notiek dīvainas, aktīvas dabas izpausmes. Tie parasti ir kalni, vulkāni, bet tikpat labi tie var būt arī meži. Es par šīm vietām izlasu, uzzinu. Manas izjūtas, kad es tur nokļūstu, ir ļoti fiziskas. Vispirms ir sajūta, it kā zeme staigātu zem kājām – it kā es būtu uz kuģa viļņos.
Reiz es Mehiko piedzīvoju 7,8 baļļu zemestrīci, un man tā nenormāli patika – es biju gribējis to piedzīvot. Kad tā notika, mans draugs teica: “Tagad uzņem zemes enerģiju”.
Es kā cigunists arī sēdēju, uzņēmu to enerģiju. Pēc tā notikuma es vairākas nedēļas nakšņoju uz aktīviem vulkāniem. Tur naktī temperatūra ir mīnusos, tāpēc tur nav indīgu kukaiņu un var gulēt vietā, no kurienes nāk tvaiks. Kopš šiem notikumiem es sāku dzirdēt ausīs šalkoņu. Tā ir ārkārtīgi spēcīga, es pēc tās tagad arī varu noteikt spēka vietas. Tā parādās arī citās dzīves situācijās – meditācijā un tamlīdzīgi –, taču pie spēka vietām šī šalkoņa ir ļoti izteikta.
Vulkāna krāterī nav zirnekļu1min
Es gribētu arī parunāt par teksta vietu tavos darbos. Ja es saprotu pareizi, taviem kokgriezumiem vispirms ir nosaukums, kas diezgan daudz ko paskaidro par darbā notiekošo. Vai tas nozīmē, ka ar tekstu var pateikt vairāk nekā vizuālajā mākslā?
Es kokgriezumu speciāli izvēlējos kā mediju ar ierobežotām iespējām: lietas var parādīt tikai diezgan vienkārši, attēlot pašu esenci. Arī tekstus es nespēju uzrakstīt garus. Es visu parasti pasaku dažos teikumos. Kas attiecas uz teksta un attēla attiecībām – es domāju, ka, ja runājam par glezniecību, pilnīgi noteikti vajadzētu būt tā, ka gleznai nav obligāti nepieciešams nosaukums. Ir brīnišķīgi, ja katrs cilvēks attiecīgo gleznu interpretē savā veidā. Kokgriezumiem tā ir formula: attēls kopā ar tekstu, kurā katrs vārds ir izslīpēts.
Ko, tavuprāt, vizuālā māksla cilvēkiem iedod tādu, ko neiedod, piemēram, literatūra vai mūzika?
Man liekas, ka ir diezgan vienkārši. Katram ir sava funkcija, un katrs medijs vairāk uzrunā noteikta tipa cilvēkus. Vizuāļus uzrunā vizuālā māksla, audiāļus uzrunā mūzika. Man šķiet, ka tieši literatūra ir brīnišķīga ar to, ka tā attīsta vizuālo uztveri. Lasot grāmatu, tu esi spiests vizualizēt tēlus un notikumus. Tā jau arī darbojas māksla – ja tu spēj vizualizēt kaut ko, tad pārējo nosaka tikai tas, vai tu esi iemācījies zīmēt un gleznot. Bet, ja tu vari noturēt fokusu uz attēlu, tu vari to arī uzgleznot.
Un kādi procesi notiek ar cilvēku, skatoties uz gleznu?
Uz šo jautājumu var atbildēt tikai subjektīvi. Es nezinu, kādi procesi notiek citos cilvēkos. Tie var būt ļoti dziļi. Man pusaudža gados katarse un garīga transformācija notika Čurļoņa muzejā, bet estētiskie procesi var būt neizskaidrojami.
Reiz es Helsinkos apraudājos pie gleznas, kurā apsnigušā mežā bija attēloti putniņi uz koku zariem. Tas turklāt bija labs, klasisks reālisms, kas nebūt nav tas, kas mani dziļi saistītu.
Kas ar mani tur notika un kāpēc tas mani tik dziļi aizskāra? Es nezinu. Te jau mēs varam iet iekšā iepriekšējās dzīvēs. Varbūt es iepriekšējā dzīvē biju putniņš mežā un tas man atnāca atmiņā.
Vai tu tādā brīdī izjūti arī kādu saikni ar darba autoru?
Varbūt vairāk ar viņa pasauli nekā ar viņu kā personību. Ar vietu, kurā viņš priekškaru ir spējis pavērt. Katrs to spraudziņu, kurā var palūkoties neredzamajā, atrod savā vietā.
Vai tu tādā veidā arī atrodi domubiedrus, kuri mākslā redz līdzīgi kā tu?
Ar to tik labi neiet. Īstenībā ļoti sarežģīts jautājums. Viens ir tas, par ko runāt mākslinieks uzskata par vajadzīgu. Es domāju, ka šajā ziņā es atrodu domubiedrus. Otrs aspekts ir paša mākslinieka iekšējā pasaule, personība, un tas var būt ļoti mānīgi. Mums varbūt šķiet kaut kas viens, bet patiesībā ir kaut kas cits.
Es drīzāk tajā, ko es daru, izjūtu vientulības sajūtu. Tas mirklis, kad es to neizjutu, bija diezgan īss: tas bija [Mākslas] akadēmijas laikā, kad es sadraudzējos ar Jāni Viņķeli. Tā, lūk, bija kopīgas pasaules un mākslas sapratne.
Mani, protams, vienmēr uzrunā mākslas darbi, kuros ir humors un ironija, un laikam neuzrunā formāli mākslas darbi, kuros galvenā vērtība ir estētikai. Te es varētu teikt to pašu, ko teica Čurļonis. Viņš arī uzskatīja, ka vēstījumam ir tikpat liela nozīme kā vizuālajai vērtībai. Man šķiet, ka Čurļoņa mākslā tas vēstījums ir vērtīgāks par vizuālo. Mums ir tūkstošiem profesionālu mākslinieku, bet tāds kā Čurļonis ir tikai viens.
Protests pret padomju varu gandrīz liedz absolvēt akadēmiju2min
Kaut ko līdzīgu par saviem darbiem teica Signe Baumane – ka viņa neuzskata sevi par labu zīmētāju, bet ka vēstījums ir svarīgāks. Vēl viens jautājums, par kuru viņai bija pārdomas un kuru es uzdodu arī citiem “Garaiņa” varoņiem – vai būt māksliniekam ir darbs, kuru viņš dara, lai sevi uzturētu, vai mākslai tomēr ir pavisam cita funkcija, kuru nevajadzētu skatīt industrijas vai profesijas kontekstā? Vai māksla ir arods?
Es domāju, ka tas ir lāsts! (Smejas.)
Citi teiktu, ka aicinājums vai svētība..
Protams, ka tā ir milzīga svētība, bet tā parasti nav gara – kad izdodas kāds mākslas darbs. Tie gadījumi, kad pašam patīk, bieži dzīvē nenotiek. Dzirdot vārdu salikumu “radošā industrija”, man šermuļi skrien pār kauliem.
Katrs mākslinieks ir pats vainīgs, ka tādu profesiju izvēlējies, bet, no otras puses, viņam nav bijusi izvēle. Ja tu to radošo, kas tevī ir, nerealizē, tad, man šķiet, ka personības attīstība ātri vien aiziet destrukcijā.
Laimīgs ir mākslinieks, kas spēj sev nodrošināt dzīvi ar savu mākslu. Ja kaut ko tādu var sasniegt, tad tā tiešām ir svētība. Bet tā ir ar jebkuru profesiju, kurā jūties laimīgs un kuru dari ar prieku, turklāt vari sevi uzturēt – es domāju, no dzīves nav vairāk daudz, ko prasīt.
Par mākslas darbu iznīcināšanu1min