Gaismu māksliniece Jūlija Bondarenko pieprasa oficiālu atvainošanos no Dailes teātra mākslinieciskā direktora Viestura Kairiša par emocionālu vardarbību, publisku pazemojumu un neprofesionālu izturēšanos Ziemassvētku koncerta “Pēkšņi gaismā” ģenerālmēģinājuma laikā. Viesturs Kairišs apsūdzībām pamatojumu neredz, jo darba kvalitāte bijusi nepieņemama un viņš rīkojies “ķirurģiski”, lai glābtu situāciju un cits gaismu mākslinieks varētu turpināt darbu. Kultūras ministrija ir saņēmusi Jūlijas Bondarenko sūdzību, bet virzība vēl ir neskaidra, jo tiek gaidīta informācija no Dailes teātra.
ĪSUMĀ
- Gaismu māksliniece Jūlija Bondarenko piekrita piedalīties Dailes teātra Ziemassvētku koncertā “Pēkšņi gaismā” oktobrī, bet tika nomainīta pēc ģenerālmēģinājuma decembra vidū.
- Dailes teātra mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs savas pretenzijas pret mākslinieces darbu izteica publiski, visai radošajai grupai klātesot.
- Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes priekšsēdētājs Ojārs Rubenis uzskata, ka jautājums par to, vai radošā procesa samezglojumos mākslinieks tiek pazemots, ir “ļoti slidens”.
Gaismu mākslinieci negaidīti nomaina pēc ģenerālmēģinājuma
Gaismu mākslinieci Jūliju Bondarenko piedalīties Ziemassvētku koncerta “Pēkšņi gaismā” veidošanā uzaicināja režisors Jānis Znotiņš. Jūlija stāsta, ka līdz ģenerālmēģinājumam, kuru filmēja arī Latvijas Televīzijas Kultūras ziņas, pret viņas darbu neviens pretenzijas nebija izteicis – ne režisors, ne teātris. Ģenerālmēģinājuma dienā viss mainījies. Pārmaiņas bijušas jūtamas jau pirms mēģinājuma, bet skaidrību, visai izrādes komandai klātesot, pēc otrā cēliena ieviesis teātra mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs.
Jūlija Bondarenko, gaismu māksliniece
Foto: LTV
“Sāka ar komentāru, nē, bet komplimentu Jāņa Znotiņa darbam un tad uzreiz diezgan ātri turpināja principā mana darba publisku pazemošanu. Viņš teica, ka tas neatbilst Dailes teātra standartiem, ka to nav iespējams labot, ka tas ir veidots “cringe” estētikā. Kaut gan jāteic, ka ar Dailes teātra standartiem mani neviens nebija iepazīstinājis.
Man ir vairāk nekā 16 gadu stāžs šajā profesijā, un ar šādu situāciju es saskaros pirmo reizi,” stāsta Jūlija Bondarenko.
Uz ģenerālmēģinājumu bija uzaicināts gaismu mākslinieks Niks Cipruss, kas pārņēma Jūlijas darbu. Dailes teātra mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs norāda, ka viņu nav apmierinājis mākslinieces darbs un vajadzējis ātri rīkoties: “Man kā teātra mākslinieciskajam direktoram ir jāpieņem šis lēmums, un, apspriežoties ar gaismu cehu, ar teātra tehnisko vadību un ar visiem, mēs sapratām, ka mums ir kaut kas jādara. Arī saprotot, kādā veidā tiek uzliktas gaismas un tieši jau uzbūvētas, ka tur nekas nebūs. Un es sapratu, ka mums ir jāmeklē risinājums. Mēs to atradām, jo tas nozīmē – viena lieta, ka mēs noņemam no darbības mākslinieku, bet cita lieta, ka mums ir jādod kaut kas vietā, jo mums ir koncerts nākamajā dienā, koncerti ir izpirkti, un mums ir jāglābj situācija.”
Jūliju Bondarenko šokēja nevis pretenzijas pret viņas darbu, par ko līdz tam neviens nebija sūdzējies saistībā ar koncertuzvedumu, bet veids, kā tas notika: “Ir visāda pieredze bijusi komunikācijā, šitik traki nav bijis, jo, teiksim, ir režisori, ar kuriem strādājot, es zinu, ka viņi ir emocionāli, viņi mēdz pacelt balsi, bet pēc tam tāpat to visu var izrunāt un atrisināt korektā, cilvēcīgā veidā.
Bet dīvainākais šajā situācijā man liekas tas, ka šī bija mana pirmā komunikācija ar Kairiša kungu vispār manā dzīvē.
Man bija tāds šoka stāvoklis. Es īsti nezināju pirmajā brīdī vispār, ko pateikt un kā rīkoties, un kā šo informāciju uzņemt. Tīri tā agresīvā veida dēļ, kā tā informācija tika pasniegta. Es mēģināju ieskatīties acīs vērotājiem, daži novērsās, daži ne.”
Jūlija Bondarenko nevēlas, ka piedzīvotā attieksme kļūst par normu
Dailes teātra mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs, atceroties notikušo, norāda, ka runājis tikai par profesionālām lietām: “Es neko personisku neskāru un arī nevarēju skart, jo es šo cilvēku vienkārši nepazīstu, es viņu redzu pirmo reizi.
Jā, darba kvalitāte bija nepieņemama. Jā, man nācās to veikt arī psiholoģiski sarežģītā situācijā, kad arī šis lēmums man bija jāprezentē pašai komandai, arī tāpēc tas bija publisks.
Šis, respektīvi, ir tāds ķirurģiskas lēmums, ko mēs nevaram kaut kā… Un es arī nepieminu intrigas, tā bija emocionāla, profesionāla un, es gribētu teikt, godīga saruna.”
Ojārs Rubenis, Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes priekšsēdētājs
Foto: LTV
Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes priekšsēdētājs Ojārs Rubenis uzsver, ka vienmēr pastāv atšķirības, kā katrs uztver sarunu: “Un tur, man liekas, ir divas puses. Protams, ka mums visiem ir jāiemācās ar saviem padotajiem vai sadarbības partneriem runāt daudzmaz toleranti.
Bet tanī brīdī, kad mākslas darbs nāk ārā un rīt nāk iekšā tūkstotis skatītāju, un tev tas nav atrisināts, un tu to nevari atrisināt, un tu pieaicini vēl kādu citu speciālistu, vienmēr radīsies konflikts.
Un tanī brīdī visi cilvēki, gan viena, gan otra puse, radošajos procesos ir ļoti egocentriski cilvēki.”
Jūlija Bondarenko “godīgo sarunu” uztvēra kā emocionālu vardarbību, publisku pazemojumu, neprofesionālu izturēšanos un pieprasa oficiālu atvainošanos no Viestura Kairiša: “Man tā bija traumatiska [pieredze]. Man gribētos domāt, gan jau kā daudziem, ka citu cilvēku teiktais manu pašapziņu neietekmē. Bet, saskaroties ar brutālu mobingu, īpaši pie nevienlīdzīgas varas dinamikas, tā nav. Un tas ir sāpīgi.
Es gribētu, lai tas netiktu pieņemts par normu.”
Jūlija Bondarenko, gaismu māksliniece
Foto: LTV
Dailes teātra mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs apvainojumus emocionālā vardarbībā noliedz: “Ja mani apvaino emocionālā vardarbībā, bet vienlaicīgi prasa tikai atvainošanos, nevis stāšanos tiesas priekšā, tad, man liekas, kaut kas nav loģiski sistemātiski kārtībā ar šo visu. Es esmu cilvēks, kurš daudz strādā un pieļauj kļūdas. Es kā persona esmu brīvs un tāds, kāds es esmu. Man atvainoties nav problēma, tiešām. Šeit diemžēl, ar visu savu mīlestību pret nevainīgiem cilvēkiem, šeit
es no varmākas esmu kļuvis arī vienlaicīgi par upuri, jo es tagad esmu publiskajā sabiedriskā medija tiesā un man jāaizstāvas. Ja tiesa spriedīs, ka man jāatvainojas, es to, protams, darīšu.”
Liepājas teātra valdes loceklis mākslinieciskajos jautājumos Valters Sīlis atzīst, ka radošajā procesā gandrīz vienmēr kāds cietīs: “Mēs runājam par cilvēkiem, kuri mākslas darbos ir iesaistīti. Tā teikt, rakstniekiem nav jāuztraucas, vai viņi ir pieklājīgi vai nav. Viņiem tikai pret lasītāju ir šīs attiecības. Bet ir pietiekoši daudzi cilvēki, kas ir uzmanīgi, un tāpat – lai cik tu būtu uzmanīgs, neglābjami kāds tiks sāpināts. Jebkurš režisors stāstīs, ka jebkurā darbā nedaudz sirds lūzīs. Jebkurš kinorežisors to teiks, ka vienmēr kaut kur būs tas sāpju punkts. Tā ir neglābjamā zona.
Bet tu vari būt uzmanīgs tajā procesā un pamanīt, ka tava izvēle ir sāpīga citam cilvēkam. Un vismaz atvainoties par to ir vērts.”
Rietumu režisori Dailē rādījuši priekšzīmi, kā izturēties pret darbiniekiem
Šis nav vienīgais gadījums, kad stāsti par Dailes teātrī valdošo komunikācijas kultūru nepaliek ēkas sienās. Pagājušajā nedēļā ar savu paziņojumu nāca klajā aktrise Lelde Dreimane. Aktrise pārmeta teātra direktoram Jurim Žagaram veidu, kā tika atlaista no darba, jo tas nav noticis profesionāli un cieņpilni.
Dārta Daneviča, aktrise
Foto: LTV
Par komunikācijas modeli teātrī publiski gatava runāt aktrise Dārta Daneviča, kura pēc 13 darba gadiem Dailes teātri atstāja pati: “Teātris, tāpat kā komandu sports vai daudzas citas vides, ir komandas darbs, un visi komandas elementi ir ārkārtīgi svarīgi un būtiski. Man arī to ir iemācījuši vecākās paaudzes aktieri, ienākot teātrī, cik būtiski ir ar cieņu un pietāti izturēties pret pārējiem darbiniekiem, un tas, manuprāt, ļoti pieklibo. Un tā ir liela problēma, ko es pati esmu savos beidzamajos darba gados teātrī novērojusi, kas man sāp.
Man šķiet, ka galvenā izmaiņa, kas man nāk prātā, ir šis cilvēka bezvērtīgums.”
Aktrise uzsver, ka šis nav stāsts par radošām domstarpībām, emocionāliem īssavienojumiem vai sliktām dienām, kas gadās katram, bet par iedomātu kastu sistēmu: “Cilvēki, kas nav redzamākie, arī patiesībā redzamie aktieri, bieži vien ir kļuvuši pilnīgi nenozīmīgi. Un man liekas, ka mākslas pasaulē šis radošais faktors – nevar to izslēgt, jo mums ir vajadzīgi visos cehos labi radošie speciālisti, un, ja pret viņiem sāk izturēties kā pret beznozīmīgiem, noniecināt vai neņemt vērā, vai regulāri veikt kaut kādas rotācijas un visu laiku mainīt šos kadrus, tad mēs nevaram nodrošināt arī ilgstošu kvalitāti, jo, visu laiku mainoties kadriem, lai cik labs būtu jaunais kadrs, viņam ir nepieciešams pielāgoties.”
Raidījums “Kultūršoks”
Foto: LTV
Dailes teātra mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs nepiekrīt šim aktrises novērojumam: “Jums tā liekas, ka tā ir? Ka Dārta Daneviča saka taisnību? Tā ir ļoti skumja ziņa. Es tā nejūtos šajā kolektīvā. Es nejūtos, ka mums nav vērtību.
Tādā veidā jūs tiešām apšaubāt arī manas cilvēciskās, ne profesionālās, bet cilvēciskās vērtības un kvalitātes. Un kamēr Dārta strādāja, kamēr viņai bija galvenās lomas, tad mēs nebijām tādi necilvēki?
Es nevaru tam piekrist. Bet, protams, ka mums nav labdarības iestāde. Mēs pieprasām kvalitāti, arī profesionālo, un arī profesionāli ētisko.”
Dārta Daneviča, aktrise
Foto: LTV
Dārta Daneviča atzīst, ka savā ziņā cieņpilnas attieksmes pieprasīšana ir teātra vadības nopelns: “Ironiski, ka Dailes teātris beidzamos gadus mums arī aktieriem ir allaž uzsvēris, ka tiek vesti šie pasaules līmeņa režisori un komandas pie mums, lai mēs iemācītos šo Rietumu kultūru un redzētu, kā tad strādā citās valstīs un Rietumos. Nu tad beidzot mēs esam iemācījušies to Rietumu kultūru, un
tur neviens režisors, neviens darbinieks pret mums nav izturējies nievājoši, pazemojoši, ironizējot vai kā citādi noniecinot ne māksliniekus, ne pārējos radošos darbiniekus citos cehos.
Un to nu izskatās, ka mēs esam iemācījušies.”
Sabiedrība mainās un savstarpējā komunikācijā pieprasa cieņu
Filozofs Andrejs Balodis apliecina, ka līdzšinējie komunikācijas modeļi mainās. Tas esot vērojams jau pēdējos desmit, piecpadsmit gadus. “Cilvēki šobrīd aizvien vairāk novērtē paši sevi, viņi novērtē savas tiesības – ne tikai likumiskās tiesības, bet arī morālās tiesības, ko viņi iemieso, lai netiktu pārkāpta viņu brīvā izpausme un cieņa. Un, jā, noteikti varētu teikt, ka tāds autoritatīvais vai paternālistiskais vadības stils varbūt nav tik populārs vairs šobrīd, kā tas, iespējams, bija kādreiz pagātnē,” norāda Andrejs Balodis.
Andrejs Balodis, filozofs, LKA asociētais profesors
Foto: LTV
Latvijas Teātra darbinieku savienības valdes priekšsēdētājs Ojārs Rubenis uzskata, ka, vadot lielus kolektīvus, bez autoritāra stila nav iespējams iztikt: “Kolektīvā varbūt, kur ir divi cilvēki vai mazs stīgu kvartets, vai kaut kas tamlīdzīgs, tas ir savādāk. Lielajā tomēr tai autoritātei ir jābūt. Kā viņa tiek izmantota? Es nerunāju par trampismu vai putinismu. Bet es piederu pie tiem, kas domā, ja esi vadītājs, tu uzņemies atbildību. Cik nav bijušas tādas situācijas, ka, piemēram, izrāde jūk pa visām šuvēm un veselu radošo brigādi pieaicina un sāk ātrumā izmainīt visu. Un tas viss ir radošā procesā pieņemams.
Jautājums ir tikai, pat piepaceltos toņos, vai tu to otru cilvēku pazemo vai nepazemo. Man liekas, ka tā ir būtiska lieta. Tā ir tāda ļoti slidena, ļoti slidena.”
Liepājas teātra valdes loceklis mākslinieciskajos jautājumos Valters Sīlis atzīst, ka kultūra ļoti mainās, visi sāk apzināties, ka ir savstarpēji atkarīgi, atrodoties arī dažādās varas pozīcijās: “Un tad tas ir tavs lēmums – vai tev vajag šo pieredzi, kurā tas ir varbūt nežēlīgāk. Kad tu saproti, ka tev šī sapurināšana mākslinieciski ir vajadzīga, jo nav nesāpīgi. Reti kurš mākslinieciskais process ir nesāpīgs, tādi gadās ļoti reti, ka tu neesi izmisumā kaut vai pats ar sevi. Un diezgan bieži cilvēki arī sagaida kaut ko.
Es esmu bijis situācijās, ka no manis [gaida], tā teikt, “ja uz mani nekliedz, tad es varu darīt jebko”. Jo ir pierasts pie šādas pieejas.”
Andrejs Balodis, filozofs, LKA asociētais profesors
Foto: LTV
Filozofs Andrejs Balodis uzskata, ka jebkurā situācijā vajadzētu ievērot ētikas pamatprincipus: “Ētika nekad nepateiks, kas ir pareizi vai nepareizi tādā pilnīgi definitīvā nozīmē, nav tāda priekšraksta vai Bībeles, kas pasaka mums, kas ir pareizi vai nepareizi, tomēr noteikta veida morālās normas pastāv, kurām vajadzētu sekot, tai skaitā dažādās profesionālās organizācijās.
Man šķiet, ka viens no principiem droši vien ir cieņa pret ikvienu darbinieku. Tas būtu taisnīgums.
Proti, lai arī cilvēki ieņem dažādus amatus, tik un tā attieksme pret viņiem ir vienlīdz taisnīga un tiek ievērots vienlīdzības princips.”
Īsta māksla un pieklājība nav nesavienojami lielumi
Dailes teātra mākslinieciskais direktors Viesturs Kairišs ir pārliecināts, ka problēmu atrisinājis, cik labi spējis: “Un ziniet, kas ir šīs situācijas
sausais atlikums – ka vieglāk ir neiejaukties, neko nedarīt, cilvēkiem ir jauka psiholoģiska atmosfēra, un darbs nav kvalitatīvs.
Es negribu piedzīvot šādu situāciju, tad es nevaru darīt savu darbu pēc savas labākās sirdsapziņas. Es domāju, ka šie ir tādi precedenti sabiedrībā, kas, manuprāt, mūs vienkārši novedīs drīz līdz kaut kādam, nezinu, kaut kādai neiespējamai [situācijai], kur vispār nevarēs pieņemt profesionālus lēmumus.”
Lai gan valda pieņēmums, ka īsta māksla var tapt, tikai robežas pārkāpjot, filozofs Andrejs Balodis tam īsti nepiekrīt: “Ētika neizslēdz diskusiju, sarunu, tai skaitā arī ekspresīvu sarunu. Tādu sarunu, kur var būt strīdu par daudzām lietām un mēģinājumi uzlabot, perfekcionēt kaut kādas lietas, kas vajadzīgas mākslā.
Bet tas nekādā veidā nepieprasa kaut kādu ētikas normu pārkāpšanu, ieskaitot vardarbību, diskrimināciju, netaisnīgu attieksmi, pazemošanu un tā tālāk.
Šāda veida elementi, manuprāt, nav nepieciešami, lai taptu laba, kvalitatīva māksla.”
Veidojot šo raidījumu, “Kultūršoks” saņēma komentārus, vai tiešām par vienu konfliktsituāciju ir jātaisa raidījums. Sūdzības par līdzīgām situācijām Kultūras ministrijā saņemtas reti. Teātra darbinieku savienībā – nekad. “Es ticu, ka cilvēkiem ir bail pazaudēt darba kontaktus, iespējams, pat pazaudēt darbavietu, jo visādi var būt, bet tas nenozīmē, ka tas nav jādara.
Es negribētu, lai ar kādu citu arī tā izrīkojas. Man liekas, lai tas nekļūtu par normu, par šādām lietām ir jārunā,” ir pārliecināta gaismu māksliniece Jūlija Bondarenko.