Kultūras ministrijas pārstāves Zane Vāgnere un Gunta Līdaka atzīmēja, ka vairāki Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) pētījumi liecina, ka sabiedriskie mediji joprojām konkurē par auditoriju ar komerciālajiem medijiem, un interese par saturu krievu valodā Latvijā saglabājas augsta. Viņu skatījumā, sabiedrisko mediju saturs mazākumtautību valodās ir būtisks, jo tā ierobežošana varētu veicināt neuzticēšanos valstij un palielināt dezinformācijas riskus, īpaši to iedzīvotāju vidū, kuri patērē tikai krievu valodā veidotus medijus. Krievijas televīzijas kanālu aizliegums šo problēmu neesot pilnībā atrisinājis, jo dezinformācija izplatās arī sociālajos tīklos.
Kultūras ministrijas pārstāvju skatījumā, izstrādājot apstrīdētās normas, likumdevējs vadījies no sabiedrisko mediju lomas un neatkarības principiem, nosakot līdzsvaru starp valsts valodas aizsardzību un redakcionālo brīvību. Kultūras ministrijas ieskatā, sabiedriskajiem medijiem ir rīcības brīvība izmantot dažādus risinājumus un formātus savās platformās, lai sasniegtu auditoriju, un regulējuma paplašināšana uz platformām šobrīd netiek plānota.
Tiesas sēdes laikā tika skaidrots, ka Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likuma pants, kas attiecas uz mazākumtautību valodām, ietver tās valodas, kuras Latvijā vēsturiski atzītas par minoritātēm, tai skaitā arī krievu valoda, līdz ar to sabiedriskais medijs var veidot saturu arī krievu valodā.