Kad 45 gadu vecumā, brīdī, kad dzīve šķiet kļuvusi paredzama un nedaudz pelēcīga, tevi pēkšņi atrod divdesmitgadīga meitene ar nevainīgām kaķēna acīm
Veselais saprāts vienkārši noraujas no enkura un aizpeld nezināmā virzienā. Tajā mirklī tu nevis domā, bet jūti ar katru elpu, ka esi atkal jauns. Tikai vēlāk, sēžot vientulībā pie pelnu trauka, tu pieķer sevi pie domas: “Vecīt, nu kur tu līdi? Vai tiešām tu ticēji pasakām?”
Iepazināmies mēs banāli, kā jau tas mēdz notikt mazos uzņēmumos. Es biju nelielas, bet stabilas firmas īpašnieks – gadiem ilgs darbs bija nesis augļus, lietas gāja no rokas, un bankas kontā naudiņa pilēja patīkami un regulāri. Viņa ieradās kā praktikante pārdošanas nodaļā. Viņu sauca Madara, un tajā tveicīgajā vasaras dienā šķita, ka vārds viņai piestāv ideāli: viņa bija kā krāšņa pļavas puķe – spilgta, maiga un neiedomājami pievilcīga. Jau pēc mēneša es biju pilnībā zaudējis galvu. Viņas priekšā es kļuvu par mīļoto “Edžiņu”, kamēr aiz muguras kolēģu acīs pārvērtos par skaudības, bet drīzāk jau klusa izsmiekla objektu.
Bet tobrīd man bija pilnīgi nospļauties par citu viedokli; es jutos kā uzvarētājs. Viņas jaunības enerģija un šķietamā apbrīna manā virzienā pilnībā apdullināja manu modrību. Es pat nepamanīju, kā Madara, soli pa solim, meistarīgi ievilināja mani sarunās par kopīgu nākotni un galu galā – pie dzimtsarakstu nodaļas durvīm. Mans senais draugs Guntis, kurš mani pazina kopš studiju laikiem, toreiz tikai smagi nopūtās un, malkojot alu, pateica tieši acīs:
Citi lasaKā uz visiem laikiem atbrīvoties no kodēm mājoklī: viena ēteriskā eļļa, kas pasargās tavu skapi
— Edij, nu kur tu iepinies, vecais? Tu viņai tēvos derētu, nevis vīros. Viņa skatās uz tavu maku, nevis tavām sirmajiem deniņiem.
— Neskaud, Gunti, — es toreiz aizkaitināti atmetu ar roku. — Tev vienkārši skauž, ka manā dzīvē ir ienācis kaut kas skaists, kamēr tu esi ieslīdzis savā rutīnā. Tev vienkārši patīk kurnēt.
Lielais labdaris un ilūzija
Pēc kāzām sākās tāda kņada un dzīves tempa maiņa, ka man burtiski griezās galva. Madara dzīvoja ar tādu vērienu, it kā viņas kredītkarte būtu pieslēgta centrālajai bankai ar bezgalīgu limitu. Es kļuvu par viņas personīgo bankomātu, kuram vienmēr jābūt pieejamam. “Mīļais, es gribu uz Bali, visas draudzenes jau tur ir bijušas,” “Edžiņ, man vajag jauno aifonu, vecais jau sāk bremzēt,” “Man nav ko vilkt mugurā, Milānā tagad ir lieliskas atlaides.”
Un es, pēdējais muļķis, piekritu visam. Es gribēju redzēt to smaidu un dzirdēt tos pateicības vārdus, kas, kā vēlāk izrādījās, bija tikai labi iestudēta izrāde. Kādu vakaru, pārguris pēc smagas darba dienas un vairākām sapulcēm, atnāku mājās. Madara pusguļus dīvānā, pilnībā iegrimusi sava viedtālruņa ekrānā, pat nepamana mani ienākam.
— Madara, čau! Vai vakariņas gatavoji? — es cerīgi pajautāju.
Viņa pat galvu nepagrieza, turpinot šķirstīt sociālos tīklus:
— Ak, Edij, pasūti kaut ko ar kurjeru, es esmu tik ļoti nogurusi šodien.
— No kā tu esi nogurusi? Tu taču visu dienu biji mājās, nekur pat neizgāji, — es neizpratnē noteicu.
— Nu, atpūsties taču reizēm drīkst, nē? Man šodien vienkārši nav noskaņojuma stāvēt pie plīts, — viņa atbildēja.
Madaras nekaunība sāka augt tieši proporcionāli tam, cik daudz naudas es tērēju viņas iegribām. Pēdējais piliens bija kāds rīts, kad nejauši virtuvē noklausījos viņas telefonsarunu ar kādu draudzeni. Viņa domāja, ka es jau esmu aizgājis uz darbu.
— Bet tavs vecais nekritizē, ka tērē tik daudz? Tu taču nupat nopirki tos zābaciņus par pusi no viņa mēneša algas. — jautāja draudzene klausulē tik skaļi, ka es visu dzirdēju.
— Da kur viņš liksies? — Madara iesmējās. — Pēc šķiršanās viņš paliks viens un nevienam nevajadzīgs. Papukstēs, papukstēs un atkal iedos karti. Viņam patīk tēlot lielo labdari.
Man burtiski sirds sažņaudzās un pa muguru pārskrēja auksti skudriņas. Es jutu, kā visa tā ilūzija par “lielo mīlu” sabrūk kā kāršu namiņš. Tajā brīdī es nolēmu sarīkot viņai nelielu realitātes pārbaudi. Neko nesakot, es devos uz banku un nobloķēju visas viņas papildkartes. Gaidīt ilgi nevajadzēja. Nepagāja ne pāris stundas, kad mans telefons burtiski uzkarsa no zvaniem.
“Strādāju pilnu slodzi, bet brīvdienās vēl mazbērnus atved” sūrojas Vēsma
Kad “Titāniks” nestāv līdzi
Klausulē atskanēja Madaras brēciens:
— Edij, kas tās par muļķībām ar kartēm? Es veikalā stāvu pie kases kā pēdējā ubadze, un manas kartes neiet cauri. Tas ir pazemojoši.
— Es nolēmu optimizēt mūsu izdevumus, Madara. Tu mēneša laikā tūkstoti notrieci niekos. Varbūt mums vajadzētu nedaudz piebremzēt un padomāt par rītdienu? — es mierīgi atbildēju.
— Tu nopietni? — viņas balss uzskrēja līdz ultraskaņai, kas grieza ausīs. — Es vispār esmu tava sieva. Vai tev tiešām ir tik žēl naudas man? Tu gribi, lai es staigāju lupatās?
— Bet ja nu man tiešām ir žēl? Ja nu es saprotu, ka tu mani vienkārši izmanto?
Viņa uz sekundi apklusa, laikam mēģinot sagremot manu negaidīto pretestību, bet tad asi izmeta:
Citi lasaKo darīt, ja ziemā mājās parādījušās mušiņas: pārbaudīti veidi, kā no tām tikt vaļā
— Skaidrs, tu vienkārši esi kļuvis par skopuli.
No šī brīža mūsu attiecības gāja uz grunti straujāk nekā caurs “Titāniks”. Mājās valdīja mēms klusums, ko pārtrauca tikai viņas demonstratīvā apvainošanās. Es vairs nepadevos, un tas viņu dzina izmisumā. Atmosfēra bija kļuvusi nepanesama, un tad Madara nolēma iet uz pilnu banku, cerot mani iebaidīt:
— Edij, ja tu pret mani tā izturies un skaiti katru centu, kāpēc mēs vispār esam kopā? Varbūt man labāk aiziet?
VIDEO:
— Bet vai tu ar mani vispār biji kāda cita iemesla dēļ, nevis tikai naudas dēļ? — es, skatoties viņai tieši acīs, pajautāju.
— Nesāc savu pratināšanu. — viņa nobolīja acis. — Ja neesi gatavs uzturēt un tērēties sievai, tad varēji nemaz neprecēties. Tev vajadzēja meklēt kādu savā vecumā, kas adītu tev zeķes.
— Madara, es meklēju sievu un dzīvesbiedri, nevis dārgu uzturamo, kam nav nekādu interešu ārpus veikalu skatlogiem, — es asi atbildēju.
Lēmums, kas mainīja visu
Viņa pēkšņi uzliesmoja un burtiski sauca man sejā visu savu samaitātību:
— Ja nebūtu tavas naudas un tās firmas, kurš uz tevi vispār skatītos? Tu domā, ka esi baigais skaistulis?
Es sastingu no šiem vārdiem. Lai gan sirds dziļumos es to nojautu, dzirdēt to tik atklāti bija pārāk traki un tieši. Sirds sāka dauzīties tā, ka ausīs džinkstēja. Bet Madara vairs nespēja apstāties:
Citi lasaTrīs zodiaka zīmēm Februāra mēneša otrā puse sola uzplaukuma periodu, norāda astrologs Pāvels Globa
— Paskaties uz sevi spogulī. Tu esi garlaicīgs vīrietis, kurš bez saviem papīriem, Excel tabulām un rēķiniem dzīvē neko nav redzējis. Tu esi neinteresants.
Pēc šīs tirādes es neizteicu ne vārda. Klusējot aizgāju uz savu kabinetu, aizvēru durvis un pirmo reizi pēc desmit gadu pārtraukuma aizsmēķēju. Istabā lēnām pildījās dūmi, un es sēdēju, domājot, kā es, pieredzējis uzņēmējs, biju ļāvis sevi tā apmuļķot. Kā meitene, kuru es patiesi mīlēju un kurai gribēju atdot visu pasauli, bija mani uzskatījusi tikai par staigājošu maku ar derīguma termiņu. Nākamajā rītā Madara, paņēmusi savas dārgākās somas, aizgāja pie draudzenes, pat neatvadoties. Es pasaucu pie sevis Gunti.
— Tev bija pilnīga taisnība, draugs. Es esmu bijis pēdējais muļķis, vai ne? — es jautāju, skatoties ārā pa logu.
— Nu, mēdz gadīties pat visgudrākajiem, — Guntis līdzjūtīgi paplikšķināja man pa plecu un ielēja man glāzi ūdens. — Tagad vismaz tu to zini. Apprecēt jaunu meiteni tikai izskata dēļ nav nekāds sasniegums, tas ir drīzāk dārgs hobijs ar garantētu vilšanos.
Vakarā Madara atgriezās, cerot, ka mana vientulība būs mani salauzusi, un uzreiz ieņēma “pareizo”, nedaudz aizvainoto toni:
— Nu, vai esi apdomājies? Ko esi nolēmis?
Stāsta turpinājums raksta otrā daļā – spied TALĀK