Vai tikai jauni cilvēki var baudīt romantikas attiecības? Arī populārie romāni un seriāli vēl aizvien uztur mītu, ka tikai jauni cilvēki var baudīt romantiku, un daudziem gados vecākiem cilvēkiem romantika šķiet vai nu komiska, vai neiederīga. Tomēr pretēji kultūrā ieaustajam, cilvēki visos vecumos veido attiecības, un pētījumi pierāda, ka tieši vēlīnos gados mīlestība tiek piedzīvota intensīvāka un emocionalitāte ir bagātāka, jo vairāk nenotiek “cepšanās par sīkumiem” un sevis pierādīšana kļūst mazāk aktuāla. Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) maģistra darbā “Mīlestība vairs nav karsta, bet apdomu pilna” padziļinātās intervijās ar gados vecākiem cilvēkiem visā Latvijā pētīta attiecību veidošana šajā vecuma posmā. 

“Gadiem ejot, mīlestība kļūst nobriedušāka un, iespējams, arī mazliet patiesāka”, tāpēc ir patīkami, ka nesenais iepazīšanās šovs “Sirdslietas” pievērsās tieši senioru attiecību veidošanas praksēm, laužot kultūrā iesakņojušos stereotipus, ka romantika piederas tikai jaunībai. 

Veidojot attiecības, gados vecāki cilvēki līdzīgi kā jaunībā sākotnēji pievērš uzmanību izskatam, kā arī tam, vai ir kopīgi hobiji un intereses. Tāpat noskaidro, kāda ir iepriekšējo attiecību pieredze. Svarīgu lomu šajā vecumā ieņem arī partnera veselības stāvoklis. Tomēr, lai labāk izprastu vienu vai otru attiecību veidošanas rīcību, piedāvāju šajā rakstā aplūkot fona aspektus, par kuriem aizdomājamies mazāk, bet tie ir klātesoši, un bieži kā “pelēkie kardināli” nemanāmi virza mūsu rīcību iepazīstoties. Rakstā iedziļināšos, kāda ir partneru pieejamība pēc 50 gadu vecuma un kur notiek iepazīšanās. Tāpat aplūkošu, kā samazinātā finanšu rocība ietekmē attiecību veidošanos, iestājoties pensionēšanās vecumam un kā šīs izmaiņas ietekmē vīrišķīgu rīcību un “pirmā soļa speršanu”, ko sagaida dāmas.

“Tie cipari ir tikai cipari”

Cilvēku dzīves ilgums pēdējā gadsimtā ir ievērojami pieaudzis. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas datiem, pirms 100 gadiem cilvēku vidējais vecums bija 50–60 gadi. Cilvēki iepazinās jauni, izveidoja ģimenes, izaudzināja bērnus, un mūža novakars vairs nebija tālu. Uzlabojoties medicīnas pieejamībai, pilnvērtīgam uzturam, tehnoloģijām un dzīves apstākļiem, dzīvildze pēdējos 100 gados ir palielinājusies par vidēji 25–30 gadiem.

Sabiedrībā pieaug gados vecāku cilvēku īpatsvars, kuri jūtas spēka pilni, ceļo, bauda dzīvi, kā arī veido jaunas attiecības.

Attiecību veidošanu ietekmē dzimumu disproporcija, jo pēc 50 gadu vecuma brīvo sieviešu skaits kļūst ievērojami lielāks nekā vīriešu, un ar katru nākamo desmitgadi šī disproporcija palielinās. Ja pēc 50 gadiem atšķirības vēl ir nelielas, tad vecuma grupā pēc 70 gadiem tā veido pat 55 % pārsvaru, tāpēc daudzām sievietēm ir skeptisks skats uz attiecību izveidošanu šajā vecumā, jo potenciālo brīvo vīriešu skaits ir mazāks.

Kāda sieviete, kas piedalījās šajā pētījumā, sprieda:

  • “Ja uztaisītu analīzi, uz 10 sievietēm varbūt tīri fiziski ir septiņi vīrieši manā vecumā, no tiem daži ir alkoholiķi, daži ar azartspēļu atkarību, parādu nastu, daži ir neveiksminieki, tad ir tādi, kuri veselību ir sabeiguši, un ir tāda kategorija, kuri gribētu uz kakla sēdēt.”

Veidojot attiecības, sievietes dažkārt lūkojas pēc potenciāliem partneriem ārpus Latvijas robežām, ja darbs ir bijis saistīts ar starptautisku vidi un ir angļu valodas zināšanas. Tāpat tiek veidotas attiecības ar gados nedaudz jaunākiem vīriešiem, kuri ir lielākā skaitā. Šeit gan nedaudz ir jāpārkāpj pāri kultūrā ieaustam stereotipam, ka vīrietim attiecībās ir jābūt vecākam. Dažkārt sievietes partnerattiecību vietā cenšas atrast draudzeni, ar kuru kavēt laiku, doties ceļojumos un baudīt kultūru. Tāpat viņas veido attiecības ar mazākumā esošajiem brīvajiem vīriešiem vai izvēlas neveidot attiecības vispār. Dzimumu disproporcijas jautājums vēlīnajos gados ir aktuāls gan Āzijā, gan Amerikā, gan Skandināvijā. Tiesa gan, Skandināvijā dzimumu disproporcija sākas vēlāk – pēc 60 gadu vecuma. 

“Kur tad citur tos brīvos vīriešus lai atrod, ja ne kapos!”     

Seniori iepazīstas gan klātienē, gan digitālajās vietnēs, un iepazīšanās prakses dažkārt ir pat daudzveidīgākas nekā gados jaunākiem cilvēkiem. Pētījuma (“Tele2”, “Norstat” 2021) dati parādīja, ka cilvēki vecumā virs 60 gadiem iepazīstas gan digitālajā vidē, gan klātienē. Klātienē iepazīšanās notiek divreiz biežāk nekā digitālajā vidē, jo pirmās attiecības šai paaudzei ir aizsākušās skolās, ballēs, darbā vai pasākumos, tāpēc klātienes iepazīšanās viņiem ir pierastāka. Primāri uzmanība ir tikusi pievērsta potenciālā partnera izskatam un stājai. Citāts no intervijas manā pētījumā:

  • “Jaunībā meklējām draugus – gājām uz ballītēm, meitenes dibenus groza, skatāmies, kā dejo, piemeklējām ko līdzīgu, dejojām, hormoni strādā, pavadām uz mājām, testējam intelektu un – uz priekšu. Tad iepazīties bija daudz vieglāk.”

Tāpēc arī tagad gados vecāki cilvēki labprāt iepazīstas klātienē – tiek “pārlapoti” paziņas, ar kuriem dzīves ceļi ir krustojušies, – tiek izvērtēti dzīves laikā satiktie cilvēki, “pirmās mīlestības” un klasesbiedri. Dažkārt salidojumi ir vietas, kur izdodas sastapt kādu jaunības dienu simpātiju, kura, iespējams, arī ir palikusi viena. Tāpat attiecības izveidojas gan darbā, gan hobiju vietās, deju klubos un ceļojumos.

Piemēram, Rīgā tāda vieta ir deju klubs “Vecrīga”, kur nedēļas nogalēs uz deju vakariem pulcējas seniori.

Liels skaits dejotāju šeit nāk katru nedēļu un ir jau viens otru iepazinuši, tādējādi veidojot plašu paziņu loku, kuri dažkārt dodas kopā pat ekskursijās. Tā kā klātienes vietu skaits, kur iepazīties, nav liels, tad iepazīšanās notiek arī digitālajās lietotnēs, piemēram, “Facebook” grupā “Iepazīšanās senioriem Latvijā” un “Otra Puse”. Iepazīstināt vai “savest kopā” var arī draugi vai kaimiņi, kuri pat palīdz senioriem izveidot profilus sociālajos tīklos un ielikt sludinājumus. Kāda respondente norādīja, ka: “Iepazīties var, ja tikai ir vēlme veidot attiecības”.

Iepazīšanās notiekot pat kapos, jo “kur citur brīvus vīriešus lai satiek?”

“Veidot attiecības vai mainīt jumtu?”

Pensijas vecuma iestāšanās var būtiski ietekmēt attiecību veidošanu, jo mainās gan ekonomiskais, gan sociālais fons. Iestājoties pensijas vecumam, cilvēkam tiek piešķirts vecuma “statuss”, ko nosaka valsts. Palielinoties pensionēšanās vecumam, vecuma “statuss” tiek atlikts un esam jaunāki ilgāk. Cilvēki ar pensijas starpniecību “tiek izņemti” no aktīvās darba vides, un tas ietekmē finanšu labklājību un sociālo statusu. Antropologs Džeisons Denlijs savā darbā “Aging and loss” norāda, ka vīriešus pensijas iestāšanās ietekmē vairāk, jo viņi zaudē gan sociālo statusu, gan finansiālo rocību.

Tie vīrieši, kuri lielu daļu savas dzīves ir veltījuši darbam un kuriem nav hobiju vai interešu, bieži vien pensijas vecumu izjūt kā savas nozīmības zaudējumu, savukārt sievietēm, kuras ir rūpējušās par ģimeni, šīs pārmaiņas var nebūt tik krasas, jo viņas turpina rūpēties par ģimeni un mazbērniem.

Šīs sociālekonomiskā fona izmaiņas ietekmē attiecību veidošanos, jo vīrieši bieži nevar nodrošināt to, ko sievietes no viņiem sagaida attiecību veidošanas “rituālā”, piemēram, izmaksāšanu randiņā, ziedu vai nelielas dāvanas pasniegšanu. Dažkārt pat aizbraukšana pie sirdsdāmas ekonomisko apstākļu dēļ var sagādāt grūtības. Nespējot realizēt šīs vārdos neizteiktās pretējā dzimuma gaidas, tiek apdraudēta vīrišķība. Vēl vairāk, tagad arī vīriešiem pašiem bieži vajadzīga finansiālā palīdzība, jo ar savu pensiju visam nepietiek, tāpēc dažkārt kopēju finanšu apvienojumu, viņi redz kā attiecību pamatu.

Lūk, pieredze, ko stāstīja intervējamais manā pētījumā:

  • “Es teicu, ka neko nedāvināšu un nekur nevedīšu… varbūt nevajadzēja uzreiz tā sākumā… Es izbraucu uz diviem vai trim randiņiem un tad vairāk nebraucu, jo viņas gaida, kad atbrauks, aplidos, bet man mājai jumts tek, malka jākrāmē. Es jau nevaru tā uzreiz iepazīstoties teikt, lai iet un malku krāmē…”.

Finansiālie apstākļi pensijas vecumā nav labvēlīgi attiecību uzsākšanai no vīriešu puses, un, nespējot piepildīt pretējā dzimuma gaidas, viņi izvēlas būt pasīvi, nevis tāpēc, ka nevēlētos uzsākt attiecības, bet tāpēc, ka, iespējams, nevar to atļauties, nezaudējot vīrišķību. Arī deju klubā “Vecrīga” novēroju, ka vīrietis savai dāmai pasūtīja dzērienu, par to samaksājot, bet sev neizvēlējās neko.

 “Dāmas neraksta, jo gaida balto princi, bet atnāk pastnieks un atnes pensiju”

Lai gan vīrieši ir mazākumā un dažkārt sociālekonomiskā fona rezultātā viņi izvēlas būt pasīvi attiecību veidošanā, sievietes nereti pirmās attiecības neuzsāks un nerakstīs, jo to ietekmē sabiedrībā iesakņojušies stereotipi par to, kam iepazīšanās procesā būtu jāsper pirmais solis. Dažbrīd šķiet, ka ir izveidojies apburtais loks, kur gan no vīriešu, gan sieviešu puses ir vēlme satikties un veidot attiecības, bet satikt vienam otru traucē kultūras normas. Piemēram, ja kāds kungs ievieto sludinājumu “Facebook” portālā “Iepazīšanās senioriem Latvijā”, tad bieži komentāros izskanēs viedoklis, ka kungam ir pirmajam jāuzraksta dāmai, kura tīkamāka. Proti, pat ja kungs ir ievietojis iepazīšanās sludinājumu, dāmas uz sludinājumu tieši neatsaucas, jo viņam esot jāraksta pirmajam. Kāds vīrietis izteica savu viedokli:

  • “Vīriešu šeit ir pilns (aut. piebilde: portālā vairākumā un aktīvākas ir sievietes), viņi komentē, bet nav jau vērts, jo nezvanīs un nerakstīs, tāda tukša laika šķērdēšana. Pat ja ieliek labu komentāru, sieviete jau nezvanīs.”

Sievietes sagaida, ka vīrietis viņām uzrakstīs pirmais, jo tas saistās ar vīrišķīgu rīcību. Vīrišķība ir sociāli veidots koncepts, kas ir cieši saistīts ar izpratni par sievišķību, un ko gan vīrieši, gan sievietes izmanto, lai strukturētu savas identitātes un savstarpējās gaidas, norāda antropoloģe Aivita Putniņa.

Vīrišķība bieži tiek uztverta kā varas un kontroles simbols gan sabiedrībā, gan ģimenē, tāpēc priekšstats, ka vīrietim jāsper pirmais solis, ir dziļi iesakņojies kultūrā. Spēja spert pirmo soli jeb veikt izvēli norāda uz vīrišķīgu rīcību, un, ja sieviete raksta pirmā, tad vīrietim tiek atņemta iespēja izrādīt iniciatīvu, tādējādi samazinot vīrišķību. Samazinoties vīrišķībai, tiek mazināta arī sievišķība, kas izpaustos gadījumā, kad sieviete uzrakstītu pirmā.

Viena sarunu biedre pauda nostāju, ka viņa nevar uzrakstīt pirmā, jo tas esot tik nedabīgi, pat nedaudz pazemojoši. Arī es no savas jaunības atceros, ka mamma mācīja nespert pirmo soli attiecībās un gaidīt, kad mani uzrunās. Pat tad, ja kāds ļoti patika, to nekādi neizrādīju, tomēr, veidojot attiecības senioru vecumposmā, šī mācība neveicina sastapšanos. Veicot pētījumu, sazinājos ar kungiem ar jautājumu, vai pēc sludinājumu ievietošanas viņiem ir atrakstījusi vai piezvanījusi kāda dāma, un man par lielu pārsteigumu, viņi atbildēja, ka nē, vai ka esot bijušas tikai pāris atbildes, kaut gan zem iepazīšanās sludinājumiem bija redzami pat vairāki simti komentāru. Komentāros pārsvarā tika apspriests pats vīrietis, sludinājuma teksts, un komentētāji komentēja komentētājus. 

Dzīves kvalitāte pēc 50 gadu vecuma saglabājas daudzveidīga un nepārprotami norāda uz tās turpinājumu, nevis norietu, un tieši vēlme veidot attiecības liek rūpēties par sevi, savu izskatu, piedalīties pasākumos, būt aktīvam gan fiziski, gan sociāli, kas “pagarinātai dzīvei” piešķir jēgpilnuma, nevis norieta sajūtu. 

“It kā ir daudz gadu, bet iekšpusē to vēl nav, dvēsele netiek līdzi vecumam. Ja dvēsele tiktu līdzi vecumam, kas tad būtu?”

Tāpēc, ņemot vērā dzimumu disproporciju, ka vēlīnajā vecumā brīvo sieviešu ir vairāk nekā brīvo vīriešu, un to, ka, iestājoties pensijas vecumam, finanšu līdzekļu kļūst mazāk, abām pusēm ir jāsper solis vienam otram pretī, pārkāpjot kultūrā iesakņojušos stereotipus, lai varētu satikties, veidot attiecības un pārraut šo apburto loku.

Raksti par senioriem un novecošanu