Visas trīs izstādes, ko veidojuši četri jauni mākslinieki, caurvij jautājumi par pilsētvidi, par to, ko nozīmē veidot mājvietu, un to, kā pastāvēt līdzās citām būtnēm. Izstādes galerijās “427” un “Daļa laika”, kā arī mākslas telpā “Tur” pievēršas citādībai un mākslas radīšanas procesam.
Galerijā “427” spokojas mazais fotogrāfijas gariņš
Līdz 21. februārim galerijā “427” uz Stabu ielas apskatāma Agates Tūnas izstāde “Līdzbūtne”, kas pārskata attēlu attiecības ar to fiziskajiem nesējiem. Pirmais darbs skatītāju sagaida vēl pirms ienākšanas galerijā – telpas logu nosedz liela fotogrāfija. Tajā redzama zaļa meža ainava, kur “klīst” vairākas figūras. Spriežot pēc apģērba un matiem, tas varētu būt viens un tas pats cilvēks, kas attēlā “iemontēts” trīs dažādās vietās un pozās. Pats tēls atgādina mazu gariņu. Tas varētu būt reizē viens un vairāki, un šī sajūta, ka attēlos kaut kas spokojas, atbalsojas arī izstādes aprakstošajā tekstā, kurā Tūna runā par nemateriālu klātbūtni, kas apdzīvo arī fotogrāfijas mediju.
Ja attēlu laikmetā nereti rodas sajūta, ka fotogrāfija ir kas pavisam nemateriāls – tā var, piemēram, vienlaicīgi parādīties un pazust miljons telefonos –, māksliniece atgādina, ka jebkurai fotogrāfijai ir arī materiāls nospiedums un nesējs.
Agates Tūnas izstāde “Līdzbūtne” galerijā “427”
Foto: Līva Priedīte
Tā noteikti nav nejaušība, ka pirmā fotogrāfija, ko izstādē ieraugām, ir “pozitīvs”, ar to domājot, ka tajā gaismas un tumsas toņi ir tādi paši, kā mēs tos skatītu realitātē. Savukārt uz galerijas sienām izliktas izdrukas ar palielinātiem fotogrāfijas negatīviem – attēliem, kuros krāsas, gaismas un tumsas toņi ir pretēji tam, kādus to redzētu dzīvē. “Darbu pamatā ir analogs fotogrāfijas negatīvs, filma kā sākotnējais attēla ķermenis,” raksta Tūna, piebilstot, ka negatīvs izstādē nav starpposms ceļā uz “gatavu” attēlu un – attiecīgi – tas “Līdzbūtnē” tiek izmantots kā pašpietiekams medijs.
Sudraba želatīna filmiņa ir pateicīgs materiāls, lai apskatītu nesēja lomu attēlu veidošanas procesā, jo, ja runa ir tieši par medija fizisko veidolu, negatīvs kā izejas punkts ir kas daudz taustāmāks un saprotamāks par digitālas fotogrāfijas kodu. Atšķirībā no digitālo attēlu nesējiem, filmiņas pēc ekspozīcijas tiek attīstītas, fiksētas, žāvētas un tikai tad potenciāli arī digitalizētas jeb skenētas, apstrādātas un izdrukātas.
Kā māksliniece norāda, šajā procesā filmiņa: “Iziet cauri daudzām rokām, instrumentiem, virsmām un tehnoloģijām. Katrā posmā viņa saņem nospiedumu. Viņai veidojas rētas, skrāpējumi, grauds. Viņa var apdegt, pārsātināties, izbalēt.”
Protams, arī digitālam attēlam pārneses procesu rezultātā var rasties dažādi gļuki, bet autori, šķiet, mazāk interesē procesa gaitā atstātās pēdas uzskatīt par kaut ko, kas traucē īstajam attēlam. Drīzāk gan kā kaut ko, kas to veido.
Kritisks skatījums uz fotogrāfijas objektivitāti realitātes atspoguļojumā ir pastāvējis kopš tās pirmsākumiem 19. gadsimta sākumā. Tāpat arī daudzi teorijas un laikmetīgās mākslas darbi pēta to, kā analoga informācija kļūst par digitālu. Taču izstādē “Līdzbūtne” māksliniece šiem procesiem nepievēršas no kritiska vai teorētiska skatu punkta, bet drīzāk emocionāli. Iespējams, līdzīgi kā daudziem cilvēkiem, kas, uzauguši ar digitālām tehnoloģijām, sāk fotografēt ar filmiņu, jo izjūt nostalģiju pēc kaut kā nemaz nepiedzīvota,
arī šajā izstādē jūtamas ilgas pēc kādas klātbūtnes, nejaušības, mistērijas, ko rada cilvēka fiziska saskare ar ķīmiskiem procesiem un materiālu, kas, satiekoties ar gaismu, rada attēlu.
Reizē, protams, arī pati fotogrāfija rada kaut ko, kas realitātē nemaz nepastāv. Kā rakstīja Valters Benjamins savā slavenajā 1935. gada esejā “Mākslas darbs tā tehniskās reproducējamības laikmetā”: “Fotogrāfijā reproducēšanas process var izcelt tos oriģināla aspektus, kas nav saskatāmi ar “kailu” aci, bet ir pieejami objektīvam, kuru var regulēt un kura leņķi var izvēlēties pēc saviem ieskatiem.”
Pilsēta kā dažādu dzīvu būtņu mājvieta galerijā “Daļa laika”
Kādu gabaliņu tālāk, pašā Grīziņkalna “sirdī” uz Tallinas ielas, starp Krāsotāju un Jāņa Asara ielām, gandrīz tieši pirms gada mākslinieki Liene un Oskars Pavlovski atvēra galeriju “Daļa laika”. Tās programmu veido gan vizuālās mākslas, gan dizaina un arhitektūras projekti. Līdz 21. februārim galerijā apskatāma izstāde “Mājot citādībā”,
kas pievēršas pilsētvidei kā dzīvai un mainīgai sistēmai, kuras infrastruktūru neparedzamos veidos apdzīvo daudz dažādu dzīvu būtņu.
Izstādes autores Tīna Alise Drupa un Rūta Jumīte, kas kopā darbojas kā radošā apvienība “Fabula”, interesē tas, kā pilsētu pieredz dažādas sugas. Abas mākslinieces cenšas apšaubīt arī cilvēka pašpasludināto novietojumu pilsētas infrastruktūras apdzīvošanas centrā.
Radošās apvienības “Fabula” izstāde galerijā “Daļa laika”
Foto: Jānis Klaučs
Līdzīgi kā Benjamins raksturo kameras potenciālu saredzēt to, ko ar cilvēka aci neredzam, izstādes autores interesē iztēloties dzīvi Grīziņkalnā no sikspārņa perspektīvas. Šis spekulatīvais skats ir izejas punkts dažādiem tēlniecības darbiem. Galerijas vienu sienu sedz dedzināta māla objekti, kas veidoti kā inverss plaisām ēkās. Attiecīgi – skatītājs redz nevis caurumu, bet to formu, ko šī plaisa veidotu, ja to izmantotu kā veidni skulptūrai.
No sikspārņa perspektīvas daudz kas no tā, ko cilvēki saredz kā pilsētas “defektus”, naksnīgajām būtnēm nereti kalpo par mājvietu.
Pie pretējās sienas sakārtoti objekti, kas atdarina uz Tallinas ielas atrodamu ķieģeļu sienu, kurā radusies erozija, uz gludajām virsmām radot caurumus. Savukārt pie galerijas centrālās sienas piekārts no saknēm veidots objekts, kas atgādina pūzni ar ieejām un izejām. Kā vēsta izstādi pavadošais teksts, to pēc izstādes beigām paredzēts novietot ārpus galerijas, lai paskatītos, kas notiek ar šo mākslīgi izveidoto mājvietu, kad tā reiz tiek iznesta ārpus kontrolētajiem mākslas telpas apstākļiem.
Izstādes atsauces aptver plašu domātāju loku, kam ir kritiska attieksme pret cilvēkcentrisku pasaules skatījumu, tādējādi aicinot apmeklētājus pārdomāt savu attieksmi pret citādību: “Sikspārņu un plaisu attiecības izgaismo mājošanu kā procesu, kur marginālas vietas kādam kļūst par pasaules centru.” Abas mākslinieces atgādina, ka tikai uz vienas pašas Tallinas ielas dzīvo daudz dažādu būtņu, un izpratne par to, kas ir svarīgs vai lietderīgs, var atšķirties. Jāmācas pastāvēt līdzās.
Kur Rīgā atrast malku? Izstāde mākslas telpā “Tur”
Dodoties pa Tallinas ielu centra virzienā, “Tur” laikmetīgās mākslas telpā līdz 7. februārim apskatāma Oto Holgera Ozoliņa izstāde “Procesa artefakti”. “Tur” mājo lielā angārā Tallinas ielas kvartālā, kas kādreiz kalpojis par operatīvo transportlīdzekļu garāžu. Lielā un neapsiltināmā telpa šajā aukstajā ziemas laikā nozīmē, ka izstāžu zāles temperatūra ir tuvu tam, kas valda uz ielas.
Ņemot vērā gan telpas iepriekšējo funkciju, gan nepieciešamību, lai cilvēki tajā var uzturēties, kad ārā ir mīnusi, Ozoliņš iekšpusē ir izbūvējis mazu mājiņu, kuru it kā uz priekšu velk vecas kravas automašīnas kabīne.
Foto no Oto Holgera Ozoliņa izstādes “Procesa artefakti”
Foto: Dāvis Drēziņš
Konstrukcijā iespējams ieiet, un tās centrā iebūvēta krāsns. Piecu nedēļu garās izstādes laikā mākslinieks ir uzstādījis sev arī dažādus uzdevumus. Viens no tiem ir tāds, ka Ozoliņš krāsniņu darbina ar atrastu malku – mākslinieks klīst pa Rīgu un meklē materiālu kurināšanai. Pirms sadedzināšanas atrasto kokmateriālu formas viņš apvelk uz vienas no baltajām iekštelpas sienām. Savukārt uz blakus esošās sienas uzzīmēta Rīgas karte, un tajā atzīmēti punkti, kur malka iegūta. No pilsētā atrastajiem materiāliem mākslinieks rada arī jaunus darbus, ko izstāda uz mājiņas ārējās sienas.
Ozoliņa izvēle veidot izstādi no lielākoties atrastiem materiāliem piešķir nozīmi tieši darbu tapšanas procesam. Materiālu otrreizēju izmantošanu var aplūkot no dažādiem skatpunktiem – tas var būt ētisks lēmums, kas balstīts ilgtspējīgā pieejā resursu izmantošanai, vai, piemēram, ekonomisks lēmums, ņemot vērā, ka konstrukciju ar krāsni, visticamāk, pēc tam nevarēs ne pārdot, ne transportēt un izstādes budžets arī nereti ir ierobežots. Izstādes aprakstā teikts,
ka Ozoliņu interesē mantotas struktūras, kultūras priekšstati un ikdienas realitātes, kas liek domāt, ka izvēle varētu būt balstīta antropoloģiskā interesē par aizmirstu, nevajadzīgu vai izmestu materiālu estētiku un tās potenciālu jaunu formu veidošanā.
Dienā, kad apmeklēju Tallinas ielas kvartālu, mākslinieks pats nebija sastopams, lai gan Ozoliņš nereti ir tas, kas atver izstādi apskatei, iekur krāsni un notur telpā siltumu. Līdzīgi kā izstāde “Mājot citādībā”, arī “Procesa artefakti” atgādina par to, ka apdzīvot telpu var bezgalīgi dažādos veidos. Konteksts nereti nosaka to, kādu pieredzi gūstam no mākslas darba, un šajā aukstajā janvārī jādomā par to, kā klājas tiem cilvēkiem, kas ikdienā dzīvo ar dažām stundām elektrības un bez apkures.
Mākslinieks, protams, nevarēja paredzēt ne to, ka viņa izstādes laikā Rīgā būs ilgstošs aukstums, nedz arī laikapstākļus un politiku citur pasaulē. Taču, ieejot mazajā, siltajā kambarītī lielas, aukstas telpas vidū, nevaru nedomāt par ļaudīm Ukrainā, kas, kamēr es uzturos siltā istabā pie datora un rakstu šo tekstu, sēž valdības izveidotos centros, kur viņi var uzlādēt telefonu, sasildīties un iedzert tēju.
Apkure, jumts virs galvas, cilvēki, kas viens par otru rūpējas, – tas nav nekas pašsaprotams, lai gan bieži telpu apzināmies tikai tad, kad tā kaut ko pieprasa tieši no mums.