Vārds “vienradzis” daudziem varbūt vispirms nozīmēs īpaši sekmīgu jaunuzņēmumu, taču Georga Barkāna (1925– 2010) izstāde Patvērums vienradzim Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā (DMDM) aicina iepazīt šī mītiskā radījuma māksliniecisko eksistenci. Georga Barkāna simtgades izstāde veltīta šķietami pazīstamam latviešu tekstilmāksliniekam, kura kontā ir gan personālizstādes, gan daudz grupu izstāžu, tomēr tādām figūrām kā Edīte Pauls-Vīgnere un Rūdolfs Heimrāts tikusi lielāka popularitāte un pētnieku uzmanība. Izņemot nelielus katalodziņus (1976, 1990), par Georgu Barkānu līdz šim nav tapis neviens fundamentālāks izdevums, un vairākums resursu joprojām atsaucas uz mākslas zinātnieces Daces Lambergas rakstīto šķirkli enciklopēdijā Māksla un arhitektūra biogrāfijās 1 (1995).
Minētais šķirklis arī norāda uz personības daudzpusību, kas liek uztvert kuratora Viļņa Vēja veidoto izstādi DMDM kā rosinošu impulsu tālākai, starpdisciplinārai pētniecībai. Studējis paralēli Latvijas Valsts universitātes Arhitektūras fakultātē (1945–1951) un Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļā (1946–1949), Georgs Barkāns bija ne tikai tekstilmākslinieks, bet arī gleznotājs un arhitekts, turklāt ar kritiķa un teorētiķa interesēm, viņš publicējās presē un jaunā gadsimta sākumā uzrakstīja virkni apceru žurnālam Latvijas Architektūra.
Batikas un bārkstis
Viena no Georga Barkāna plašo interešu šķautnēm atklājas agrīnajos darbos batikas tehnikā, kas, protams, nav Latvijas tekstilmākslai sveša, tomēr nav arī pati izplatītākā. Indonēziešu ieviestā batika ir gana piņķerīgs daudzpakāpju process, kurā auduma krāsošana mijas ar zīmējumu veidošanu izkausētā vaskā. Georga Barkāna 60. gadu beigu un 70. gadu sākuma batikās valda arhaizējoši primitīvistiska stilistika, kurā sava veida viduslaicīgs naivisms satiekas ar modernisma vienkāršību un “skarbā stila” atbalsīm. Batiku kompozīcija ir starp nedaudzajiem piemēriem, kas izvietoti pie sienas. Vairākums darbu (saukt tos par gobelēniem vai dekoratīviem tekstildarbiem – arī tekstilmākslas pētnieku vidū tas vēl ir diskutējams jautājums) izkārtoti telpā kā instalācijas elementi.
Šis paņēmiens muzejā izmantots arī iepriekš, radot ko līdzīgu monumentālam, pūkaini bārkstainam labirintam. Tas ir īpaši pateicīgs faktūru tuvplānu uztverei, un šajā ziņā Georga Barkāna darbi rāda sevišķu daudzveidību – no biezām, īsām un pufīgām “dīvāna spilvenu” bārkstīm (Varoņpilsētas atdzimšana, 1978; Putnu lidojums, 1983) līdz delikāti smalkiem, plīvojošiem matiņiem (Jūra III, 2000), dzīvnieka vilnai līdzīgiem kušķiem (Apsarmojis koks, 1970) un reljefu joslu zīmējumiem (Liepas koks, 1986), kuros vienā darbā tiek kombinēti dažādi efekti. Ložņāšanu labirintā relaksējoši pavada zviedru komponista Pētera Sēderberga maigi meditatīvā mūzika.
No vienas puses, Georga Barkāna tekstilijas ir visai organiska latviešu XX gadsimta otrās puses tekstilmākslas daļa. Atverot, piemēram, pasen izdoto albumu Latviešu mūsdienu lietišķā māksla (1980), redzam, ka tās dažādos veidos sasaucas ar Rūdolfa Heimrāta, Rutas Bogustovas, Aijas Baumanes, Ainas Muzes un citu tekstilmākslinieku meklējumiem. To kopsaucējs ir kāds gana plaši tulkojams, ar vēsturi, kultūru un dabu saistīts vēstījums, autoriem lietojot figurālus, florālus, ornamentālus un citus motīvus dažādās stilizācijas, abstrakcijas un tekstilmateriālu piedāvāto formas efektu izcēluma pakāpēs.
Laikmetīgie vienradži
Tomēr konsekventā interese par vienradža tēlu noteikti ir Georga Barkāna rokraksta savdabība. Saskaņā ar viduslaiku un renesanses perioda aprakstiem leģendārā dzīvnieka mežonību spējot savaldīt tikai jaunava, savukārt tā rags attīrot ūdeni un dziedinot slimības. “Barkāns pārfrāzēja Eiropas tekstilmākslas klasiku, nezināmu autoru radīto XIV–XV gadsimta gobelēnu ciklu, kuru māksliniekam bija iespēja apskatīt Francijas Nacionālajā viduslaiku muzejā Klinī” (no izstādes anotācijas). Klinī muzeja sešu gobelēnu cikls Dāma un vienradzis tiek interpretēts kā piecu maņu – garšas, dzirdes, redzes, ožas un taustes – simbolisks tēlojums, savukārt sestais darbs, kurā izlasāms À mon seul désir (Pēc manas vienīgās vēlmes), ir noslēpumaināks, taču parasti tiek saistīts ar mīlestības tēmu.
Georga Barkāna Teiksma (1974) ir nepārprotams Klinī cikla darba Redze citāts, kurā dāma tur spoguli ar viņas klēpī priekškājas ielikušā vienradža atspulgu. Mākslinieks saglabājis arī oriģināla sārto koptoni un citu, mazāku dzīvnieciņu klātbūtni, taču nav tieši imitēts “tūkstošziedu” fons un kopējā viduslaicīgā struktūra, vairāk transformējot tēlus modernizējošas vienkāršības virzienā.
Georga Barkāna Sagūstītais vienradzis (1995–2002) liek domāt par impulsiem no cita vienradža cikla – septiņu gobelēnu sērijas Vienradža medības –, kas atrodas viduslaikiem veltītajā muzejā The Cloisters Ņujorkā. Gobelēns Sagūstītais vienradzis (arī Vienradža atpūta dārzā), kas uzskatāms par cikla populārāko darbu, tēlo mītisko dzīvnieku apaļas sētiņas iežogojumā; Georga Barkāna versijā sētiņa ir tikko samanāma un sīko ziediņu fonu nomainījuši ģeometrizētu laukumiņu un shematisku koku atveidi.
Ierosmes no “tūkstošziedu” gobelēnu tradīcijas nav unikālas Georga Barkāna jaunradei, un šī sasaiste ar klasiku diezgan droši apliecināja vēlmi piederēt Eiropas kultūrtelpai padomju okupācijas posmā. Senāku periodu mantojums, lai arī tolaik bieži apšaubīts no šķiriskām pozīcijām, tomēr bija nenoliedzami “drošāks” par vairāk ienīsto XX gadsimta modernismu ar tā formālismu un abstrakcionismu. Taču interese par vienradža tēmu Georgam Barkānam acīmredzot saglabājās ilgstoši, un bez Klinī muzeja cikla viņš ticami iepazina arī Vienradža medību sēriju. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas tas noteikti bija vieglāk izdarāms. Georga Barkāna vienradžu piemēri uzdod arī intriģējošu jautājumu, kur meklējama robeža starp iedvesmošanos no mākslas vēstures un postmodernu citēšanu, kurā tās pusē šie darbi labāk iederas un varbūt arī par šādas robežas lietderīgumu vispār.
Sieviešu jautājums
Izstādes pavadošajos tekstos uzsvērta Georga Barkāna dzīvesbiedres Dzidras Ozoliņas loma. Ar viņu mākslinieks iepazinies, studējot arhitektūru Ernesta Štālberga darbnīcā. Minēts, ka Dzidra Ozoliņa devusi lielu ieguldījumu Georga Barkāna tekstildarbu tapšanā un abi šo aušanas tehniku apguvuši Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, kurā Georgs Barkāns bija uzaicināts pasniedzēja darbā: “Vakaros, kad audzēknes devās mājup, stelles aizņēma pasniedzējs un viņa dzīvesbiedre” (no izstādes anotācijas). Informācijai – Tekstilmākslas nodaļa Latvijas Mākslas akadēmijā izveidota tikai 1961. gadā, proti, tur studēt sanāca jau pārsvarā citas paaudzes pārstāvjiem.
Izstādi papildina Georga Barkāna un Dzidras Ozoliņas kopdarbi ar vēl citu kolēģu iesaisti – kultūras namu, dzīvojamo ēku un universālveikalu arhitektūras maketi un projekti, kuros lakoniski ģeometrizējošās modernisma estētikas klātbūtne ir skaidri apjaušama. Par abiem māksliniekiem daļēji vēsta arī dažādu sadzīvisku un saviesīgu mirkļu fotogrāfiju izlase, kurās figurē ne viens vien pazīstams Latvijas kultūras pārstāvis.
Vienlaikus iespējams spekulēt, ka pašas Dzidras Ozoliņas kā arhitektes sniegums izstādē nav atsegts pietiekami plaši un uzskatāmi un viņas loma tiek tradicionālā, patriarhālā griezumā reducēta vien līdz ģeniāla mākslinieka palīdzei mūzai. Tīri formāli un proporcionāli tā tiešām ir, vienlaikus šāds pārmetums būtu daudz pamatotāks, ja pats pasākuma formāts būtu dubultizstāde, kas vienādā mērā pretendē izpētīt abas personības. Tieši par šādu dubultmērķi savā ziņā maldinoši vēsta izstādes anotācija tieši pirms ieejas zālē ar virsrakstu Patvērums vienradzim. Georgs Barkāns 1925–2010. Dzidra Ozoliņa 1922– 2014. Tas rāda zināmu nekonsekvenci un, iespējams, atmesto šādas dubultizstādes ideju. Ja tomēr izvēlēts monogrāfisks projekts – viena mākslinieka simtgadei veltīta izstāde –, līdzvērtīgs dzīvesbiedres mantojuma atsegums nebūtu uzskatāms par obligātu komponentu.
Pārsteidzoši plašais diapazons no viduslaiku “tūkstošziedu” gobelēniem līdz XX gadsimta modernisma bagāžai, šķiet, ir Georga Barkāna jaunrades īpatnības pamatā, ko vēlreiz apstiprina nelielo, ģeometriski abstrahēto asamblāžu komplekts – apgleznotas, reljefas kartona un koka kompozīcijas, kurās var saskatīt vai nesaskatīt figurālus elementus (Bez nosaukuma, 1984; Veltījums Pikaso, 1991; 1993). 90. gados abstrakcija kļuva par vispārēju, visbeidzot atļautu izteiksmes veidu, taču vēl 80. gados tā daudz vairāk nozīmēja individuālus meklējumus un patiesu interesi.
IZSTĀDE
Patvērums vienradzim. Georga Barkāna tekstildarbi
DMDM līdz 8.II