Šodien, 16:03
Autori:
Maija Pozemkovska (Medicīnas vēsturniece, Rīgas Stradiņa universitātes docente )
Spalvainais degunradzis ir viens no lielākajiem izmirušajiem zīdītājiem, kas dzīvojis ledus laikmeta beigās Eirāzijas ziemeļos, arī Latvijas teritorijā.
Vai zini?
Latvijas Radio 3 ciklā “Vai zini?” kultūrpētnieki, vēsturnieki un citi eksperti skaidro dažnedažādus terminus, vēsta par interesantiem artefaktiem un neparastām idejām.
Spalvainais degunradzis bija mamuta laikabiedrs, apaudzis ar rūsgani brūnu spalvu, augumā mazāks par mamutu, taču gana iespaidīgs. Tā augums bija divarpus metru, un, kā jau degunradzim, tam bija divi ragi, turklāt priekšējā – lielākā – raga garums bija pāri vienam metram – aptuveni metrs un 30 centimetri. Lielais rags tika izmantots aizsardzībai un sniega attīrīšanai barības meklējumos.
Spalvainais degunradzis svēra no divām līdz trim tonnām. Latvijas teritorijā tas dzīvoja vairāk nekā pirms 12 tūkstošiem gadu.
Šī izmirušā dzīvnieka paliekas – kaulu fragmenti – Latvijā atrasti divreiz: 1861. un 1928. gadā; abas reizes – pie Zveņģes upītes, starp Lielvārdi un Rembati.
Spalvainā degunradža meklējumos Latvijā lieli nopelni bija Rīgas Dabaspētnieku biedrībai (Naturforscher-Verein zu Riga), ko 1845. gadā dibināja Vidzemes ārsti, aptiekāri, luterāņu mācītāji un skolotāji ar mērķi veicināt sabiedrības interesi par dabaszinātnēm. Tā kā šajā biedrībā galvenokārt bija vācbaltieši, to likvidēja 1939. gada novembrī – pēc vācbaltiešu izceļošanas.
Tad, kad Latvijas teritorijā parādījās pirmie iedzīvotāji – ziemeļbriežu mednieki –, ledum atkāpjoties, spalvainais degunradzis jau bija izmiris. Pirmais, kas aprakstīja spalvaino degunradzi pirms vairāk nekā divsimt gadiem (1799) un deva latīnisko nosaukumu Rhinoceros Antiquitatis, bija vācu ārsts un dabaszinātnieks Johans Frīdrihs Blūmenbahs (Blumenbach; 1752–1840). Viņš bija viens no zooloģijas un antropoloģijas kā salīdzinošo zinātnisko disciplīnu pamatlicējiem.
Vēl pirms Blūmenbaha lielu ieguldījumu spalvainā degunradža izpētē deva slavenais vācu dabaszinātnieks Pēters Simons Pallass (Pallas; 1741–1811). Pēc Krievijas ķeizarienes Katrīnas II uzaicinājuma viņš devās ekspedīcijā uz Sibīriju, kā rezultātā norādīja uz spalvainā degunradža izplatību šajā reģionā un 1772. gadā Irkutskā no vietējiem iedzīvotājiem ieguva izmirušā dzīvnieka galvu un divas kājas, jo pārējais bija apēsts, bet āda izmantota apģērbam.
Spalvainā degunradža fosīliju atradums Staruņā (tolaik Polijas teritorijā, mūsdienās – Ukrainā) dziļā ozokerīta raktuvē (12,5 m dziļumā) 1929. gada 23. oktobrī bija pasaules sensācija – tika atrasts vienīgais un vispilnīgākais šīs sugas eksemplārs ne tikai ar saglabātu skeletu, bet arī daļu no iekšējiem orgāniem, muskuļiem un ādu. Apmēram trīs gadus vecā mātīte bija mirusi aptuveni pirms trīsdesmit tūkstošiem gadiem.
Šī eksemplāra unikālā fosilizācija bija iespējama labvēlīgu ģeoloģisko apstākļu dēļ, turklāt dzīvnieks zemes dzīlēs bija gulējis augšpēdus, un, iespējams, tāpēc ķermenim bija tikai nelieli bojājumi.
Ar Polijas armijas palīdzību divu mēnešu laikā spalvainais degunradzis bija sagatavots transportēšanai un nogādāts Krakovā.
Spalvainā degunradža skelets Krakovas Dabas vēstures muzejā. Polija, 2025. gads
Foto: Maija Pozemkovska
Šī ziņa ātri sasniedza Latviju, un mākslinieks butaforists Oļģerts Krūmiņš (1904–1989) tolaik Eiropā pirmais modelēja spalvaino degunradzi dabīgā lielumā.
Maketa izgatavošanai tika izlietoti vairāk nekā 80 kilogrami vecu avīžu, ko sabāza lielā dzīvnieka “skeletā”, izgatavotā ar metāla stiepļu palīdzību, bet ragi tika gatavoti no koka.
Oļģerts Krūmiņš pie spalvainā degunradža maketa. Rīga, 1932. gads
Foto: no Oļģerta Krūmiņa albuma
Lielizmēra maketu izstādīja Izglītības ministrijas Skolu muzeja rīkotā “Daugavas izstādē” 1932. gadā, piesaistot gandrīz desmit tūkstošus apmeklētāju. (No 1925. līdz 1938. gadam Skolu muzejs atradās Valdemāra ielā 36a, aizņemot 13 telpas divos augšējos ēkas stāvos.)
Daugavas izstādes atklāšanā Izglītības ministrijas Skolu muzejā. Centrā izglītības ministrs Atis Ķeniņš, pie maketa – Oļģerts Krūmiņš. Rīga, 1932. gads
Foto: no Oļģerta Krūmiņa albuma
Izcilais butafors Oļģerts Krūmiņš pēc Skolu muzeja likvidācijas 1951. gadā strādāja Medicīnas vēstures muzejā. Viņa veidotās diorāmas par viduslaiku medicīnu joprojām apskatāmas Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā.
Oļģerta Krūmiņa izgatavotais makets nav saglabājies, toties Staruņā atrastā spalvainā degunradža skelets, izbāzenis (rekonstrukcija) un anatomiskie preparāti (piemēram, mēle, aukslējas, ausis) mūsdienās aplūkojami pastāvīgajā ekspozīcijā Polijas Zinātņu akadēmijas Dabas vēstures muzejā Krakovā.
Interesanti, ka arī 21. gadsimtā britu paleontologi Stafordšīrā atraduši vēl četru aizvēsturisko degunradžu skeletu paliekas. Meklējumi turpinās!
Izmantotā literatūra:
1. Lamsters, V. “Latvijā izmirušie prāvākie zīdītāji”. Rīga, Izglītības ministrijas Skolu muzejs, 1937.
2. Pozemkovska, M. “Skolu muzeju veidotāji 20. gadsimta pirmajā pusē: Jānis Greste, Oļģerts Krūmiņš, Eduards Reiziņš”https://www.lsm.lv/”Rīgas Skolu muzeja Raksti”, 2. rakstu krājums, Rīga, 2025, 107.–120. lpp.
3. The Institute of Systematics and Evolution of Animals of the Polish Academy of Sciences
Valodas kļūda rakstā?
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram! Par faktu kļūdām lūdzam ziņot e-pastā [email protected].
Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
Ziņot par kļūdu