Pirmdienas, 2. februāra, vakarā pāvests Leons XIV Svētā Pētera bazilikā vadīja Euharistijas svinības, kurās piedalījās 5500 ticīgie. Šajā dienā Baznīca svin Kunga prezentācijas svētnīcā svētkus. Kopš 1996. gada tā ir arī Konsekrēto jeb Dievam veltīto cilvēku diena. Romas bīskaps cildināja tās reliģiskās kopienas, kuras paliek vietējo ļaužu vidū arī tur, kur dārd ieroči un valda vardarbība.
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Kunga prezentācijas svētnīcā svētki tiek svinēti 40. dienā pēc Kristus Dzimšanas svētkiem. Tādējādi tiek atgādināta senā jūdu tradīcija, saskaņā ar kuru mātei, kurai piedzima dēls, 40. dienā pēc dzimšanas bija jāveic šķīstīšanās rituāls. Šis rituāls, ko veica Jāzeps un Marija, ir aprakstīts Lūkasa evaņģēlijā. Tur tiek runāts par diviem dievbijīgiem sirmgalvjiem – Simeonu un Annu, kuri gaidīja Mesijas atnākšanu. Par Annu ir teikts, ka viņa nešķīrās no svētnīcas, kur “gavēņos un lūgšanās kalpoja dienu un nakti” Kungam. Savukārt par Simeonu Evaņģēlija autors saka, ka viņš bija “taisnīgs un dievbijīgs cilvēks, kurš gaidīja Izraēļa iepriecināšanu”. Simeons un Anna svētnīcā atpazīst Jēzu un pasludina Viņu kā Mesiju (sal. Lk 2, 22-40).
Uzrunājot konsekrētās personas, pāvests savā homīlijā norādīja, ka tur satiekas divi mīlestības spēki: Dievs, kurš nāk glābt cilvēku, un cilvēks, kas nomodā un ar ticību gaida Viņa atnākšanu. “Dārgie brāļi, dārgās māsas,” viņš teica, “Baznīca lūdz, lai jūs būtu pravieši: vēstneši un vēstneses, kas sludina Kunga klātbūtni un sagatavo Viņam ceļu,” lai Kristus varētu ar savu mīlestību, žēlastību un žēlsirdību attīrīt un stiprināt mūsdienu cilvēku sirdis. Svētais tēvs aicināja konsekrētos ļaudis to darīt “vispirms ar savas ikdienas dzīves upuri, būdami iesakņoti lūgšanā un gatavi ziedot sevi mīlestībā”.
Homīlijas turpinājumā Leons XIV klātesošajiem norādīja uz viņu kopienu dibinātājiem, kuri, būdami “paklausīgi Svētā Gara darbībai”, atstāja “brīnišķīgus piemērus” kā reāli izdzīvot savu misiju. Viņu avots bija Euharistija. Izejot no tā, daži izvēlējās klosteru klusumu, citi – apustulātu, citi – mācīšanu skolās, vēl citi – kalpošanu nabagiem. Tad tie “ar to pašu ticību katru reizi pazemīgi un gudri atgriezās pie krusta un Tabernākula, lai upurētu visu un atrastu Dievā ikvienas savas darbības avotu un mērķi”. Pāvests atgādināja, ka šie ļaudis “ar žēlastības spēku iesaistījās arī riskantos uzdevumos”, lai atbalstītu tos, kuri ir pamesti, nonākuši degradētā vidē, dzīvo kara apstākļos utt. Leons XIV, citējot Benedikta XVI vārdus, uzsvēra, ka “Svēto Rakstu interpretācija paliktu nepilnīga, ja neieklausītos arī tajos, kuri patiesi ir dzīvojuši saskaņā ar Dieva Vārdu”.
Svētais tēvs konsekrētajiem ļaudīm atgādināja, ka arī šodien viņi ir aicināti liecināt, ka “Dievs ir klātesošs vēsturē kā pestīšana visām tautām”. Viņš norādīja, ka šodienas “sabiedrībā ticība un dzīve šķiet arvien vairāk attālinās viena no otras, un tas notiek nepatiesas un reduktīvas cilvēka izpratnes vārdā. Viņi ir aicināti liecināt, ka tieši “jauniešiem, veciem cilvēkiem, nabagiem, slimajiem un cietumniekiem” pirmajiem “pienākas svēta vieta uz Dieva altāra un Viņa sirdī, un ka tajā pašā laikā katrs no viņiem ir Viņa klātbūtnes neaizskaramā svētnīca”.
Pāvests cildināja tās reliģiskās kopienas, kuras paliek vietējo ļaužu vidū arī bīstamos apstākļos. Tās nebēg no briesmām un nepamet cilvēkus, bet sludina Evaņģēliju tieši ar savu klātbūtni un darbiem. Šīs kopienas un šie konsekrētie ļaudis paliek tur, “kur dārd ieroči un šķiet, ka virsroku gūst tirānija, savtīgās intereses un vardarbība”.
Komentējot vecā Simeona lūgšanu, Leons XIV norādīja, ka “reliģiskā dzīve ar savu mierīgo attālināšanos no visa pārejošā, māca, ka patiesas rūpes par zemes lietām un mīlestības pilnā cerība uz mūžīgajām lietām, kas jau šajā dzīvē ir izvēlētas kā galvenais un vienīgais mērķis, ir nedalāmas”. Šī cerība ir tā, kas spēj apgaismot visu pārējo. “Simeons redzēja Jēzū pestīšanu un bija brīvs dzīves un nāves priekšā” – sacīja pāvests. Šis “taisnīgais un dievbijīgais vīrs” kopā ar Annu, kas “nekad neattālinājās no tempļa”, dzīvoja ar nākotnes labumiem pievērstu skatienu. Romas bīskaps klātesošajiem atgādināja, ka viņi, būdami “brīvi kā tie, kuri mīl un kuru piedošanai nav mēra, var parādīt pasaulei, kā pārvarēt konfliktus un sēt brālību”.
Noslēgumā pāvests teica: “Dārgie konsekrētie un dārgās konsekrētās, Baznīca šodien pateicas Kungam un jums par jūsu klātbūtni un mudina jūs tur, kur Providence jūs sūta, būt par miera ieraugu un cerības zīmi.”