Pagājušā gada viens no Latvijas pamanītākajiem iekšpolitikas notikumiem bija lielās kaislības ap Stambulas konvenciju. Tā vēršas pret vardarbību pret sievietēm un ģimenē, regulē aizsardzības mehānismus, kā arī paredz stereotipu nojaukšanu par sievietes un vīrieša lomām sabiedrībā. Pēc Saeimas rosinājuma to atsaukt un sekojošām protesta akcijām lēma, ka par šīs konvencijas denonsēšanu lemt varētu nākamais Saeimas sasaukums.
“Aizliegtais paņēmiens” eksperimentā publiskās vietās nolēma noskaidrot, kā sabiedrības pārstāvji reaģē, redzot vardarbību.
Dažādas teorijas par cilvēka rīcību publiskās situācijās
Pirmkārt, lēmuma pieņemšanas process – iejaukties vai neiejaukties. Izšķir piecus līmeņus. Pirmais – vai cilvēks ir tiešām ko pamanījis, otrais – vai saprot, kas īsti notiek, trešais – izvēlas vai neizvēlas palīdzēt, ceturtais – kā tieši palīdzēt, un visbeidzot – vai rīkoties?
Cita teorija saka, ka cilvēki šādos brīžos ātri aprēķina potenciālos ieguvumus un zaudējumus. Piemēram, vai palīdzot necietīs pats. Zinātnieki atklājuši vēl kādu psiholoģiskās uzvedības modeli, sauktu par blakus stāvētāja efektu: jo vairāk cilvēku apkārt, jo mazāka varbūtība, ka kāds iejauksies. Katrs domā, ka palīdzēs cits, vai arī, ja neviens nereaģē, tad sanāk, palīdzība nav vajadzīga, un vēl bail kļūdīties un izskatīties muļķīgi.
Vīrieša vardarbība pret sievieti vairāk pievērš uzmanību
Eksperimentā pirmā situācija – vīrietis publiskā vietā izturas varmācīgi pret sievieti. Nesit, bet stumj, grūsta.
Eksperimentu vieta – dažādas publiskas zonas Rīgā, laiks – darbadienas pēcpusdienā.
Izspēlētajā ainā sieviete gribēja kaut kur iet, vīrietis viņu nelaida, centās aizturēt un arī palaida rokas.w Daudz cilvēku tam gāja garām, daži vēroja. Vien pēc pāris minūtēm divas sievietes nāca konkrēto situāciju apturēt un piedāvāja izsaukt policiju. Tad arī viņām uzreiz atklāja, ka strīds ir tēlots – šis ir sociālais eksperiments.
“Agresivitāte. Tas ir pirmais.
Un jebkurš agresīvs mājiens vai jebkāda veida agresivitāte nav laba jebkurā situācijā.
Es nezinu. Liekas, ka tas jau man liekas, ka katram ir jāizdara, jo ja viens ieies iekšā, tad arī pārējie, protams, ies iekšā, bet es nezinu. Tas vienkārši man vispār dabīgi nāk uz āru. Un man liekas, ja kādam vajag palīdzēt, tad jāpalīdz,” tā sieviete paskaidroja lēmumu iejaukties.
Otrā strīda ainā skvērā pie operas. garāmejošais pāris apvaicājās, vai viss kārtībā, un devās tālāk. Vairāki garāmgājēji neapstājās. Tad kāda jauniešu kompānija iejaucās.
“Viņa bija redzama kā nelaimīga, kad viņa rauj prom, kaut kur viņa raud. Tā kā es nedomāju, ka tas bija tīri normāli,” teica jaunietis.
Trešā aina – pie ieejas lielveikalā “Rīga Plaza”. Vīrietis tēloja pārmetumus sievietei, ka viņa braucot noskrāpējusi mašīnu. Pārmetumi kļuva arvien agresīvāki un rupjāki, vīrietis sāka raustīt sievieti. Arī to vairāki tikai noskatījās, līdz kāds vīrietis iesaistījās.
Ceturtā aina – pie lielveikala “Akropole Rīga” ieejas, atkal tēlojot pārmetumus par auto saskrāpēšanu. Strīds beidzās pēc pusminūtes, jo kāds garāmgājējs metās virsū agresīvajam vīrietim un izteica draudus. Pret agresiju ar agresiju.
Sievietes pārmetumi vīrietim piesaista vēl mazāk uzmanības
Eksperimenta turpinājumā sieviete tēloja, ka nav apmierināta ar vīrieša rīcību, plānojot doties pie saviem draugiem. Viņa uzvedās it kā mazliet iereibusi, vīrieša virzienā publiski bārstot skaļus pārmetumus. Garāmgājēju reakcija ilgstoši izpalika. Līdz vienā brīdī kāds garāmgājējs tomēr, iestājoties abiem pa vidu, pielika “strīdam” punktu.
“Es ieraudzīju, ka bija strīds, ka nu neviens nezina, kā tas var beigties. Es nezinu, kas bija somā. Es nezinu, kas vīrietim bija galvā, tāpēc es padomāju, ka galvenais bija nomierināties.”
Iestudētais strīds, kurā sieviete pārmeta vīrietim, notika arī pie Rīgas cirka. Jāsaka, ka
šis teātris, lielākoties verbāls, prasīja vairāk laika
nekā 1. cēlienā, kur vīrietis palaida rokas, bet galu galā arī šīs domstarpības tika apturētas.
“Es zinu, ka ļoti daudzi cilvēki paiet garām un neko neizdara. Un pat, ja es zinu, ka es neko diži nevaru palīdzēt, ir vērts pamēģināt kaut ko. Es nezinu izpalīdzēt cilvēkiem, jo ir tik daudz uz ielām, ka kāds ir nokritis,” teica jaunā sieviete.
Vispirms ziņot policijai
Secinājums – ir cilvēki, kas pamana un kas iejaucas, lielākoties jaunā paudze. Visiem nav gluži vienalga, lai gan bija daudzi, kas arī pagāja garām. Otrkārt, pret acīmredzamu pāridarīšanu sievietei no vīrieša puses sabiedrība ir reaģējošāka. Savukārt, kad sieviete publiski nonicina vīrieti, reakcija bija jāgaida ilgāk.
Rīgas valstspilsētas pašvaldības policijas priekšnieka vietnieks personālvadības jautājumos Edgars Rudzītis stāstīja, kā šādās situācijas rīkoties ir vispareizāk.
“Tas pamata rīcības modelis, var teikt, visās situācijās vienāds, pirmām kārtām pats galvenais ir nepalikt vienaldzīgam un likt saprast, ka tā situācija ir pamanīta, ka to kāds ir pamanījis no malas. Vai tas ir publiskajā telpā, vai tas ir es atvainojos, vai, piemēram, strīds mājās, kas ir kaimiņu strīds, kad mēs dzirdam aiz sienas, varbūt tur aiziet pa skaļu, tur kaut kas varbūt nav labi. Pats galvenais ir parādīt to, ka mēs esam to pamanījuši.”
Jācenās ieturēt distanci, lai vardarbība nevēršas pret pašu.
“Un pats galvenais ir zvanīt 112. Pirmais ir nosaukt adresi, pilsētu, ielu, mājas numuru, ja neorientējas – pilsētu, ielu un apkārtni aprakstam un, protams, aprakstam, kas notiek.”
“Vardarbības izsaukumi ir prioritārie izsaukumi. Es atvainojos, par nepareizi novietotu automašīnu, tā ir zemākā prioritāte, tad vardarbības gadījumi tie ir augstākas prioritātes notikumi un uz tiem tiek reaģēts ārpuskārtas un tiek piesaistīti uzreiz tuvākā ekipāža.”
Reaģēšanas laiks precīzi nav noteikts, bet viņi vadoties pēc Valsts policijas standartiem.. un, piemēram, valstspilsētās tās ir 15 minūtes. Statistiski gan, piemēram, 2024. gadā Rīgas pašvaldības policija uz izsaukumiem ieradās agrāk – vidēji 7,5 minūtēs.
Vardarbības pamanīšanai pēdējos gados bijušas veltītas dažādas kampaņas
Saistībā ar vardarbības pamanīšanu gan valsts, gan arī nevalstiskās organizācijas ik pa laikam ir rīkojušas dažādas sociālās kampaņas. “Vardarbībai patīk klusums. Neklusē.”, tad vēl “Sitieni pie kaimiņiem skar arī Tevi”, arī šāda: Vardarbība nav ģimene”.
Situācija daļēji uzlabojoties, norādīja nevalstiskās organizācijas “Marta” Rēzeknes filiāles vadītāja Alīse Potaša. Daudz aktīvāk uz vardarbību reaģē atbildīgās iestādes – sociālie dienesti, bāriņtiesas. Apkārtējie cilvēki – kā kuru reizi.
“Nu, ja man jāsaka, ka tie gadījumi, kas nonāk reāli pie mums tās situācijas cilvēku dzīvēs, tās galvenokārt ir tās situācijas, kur neviens nav gadiem ilggadēji licies ne zinis. Ne kaimiņi, ne radinieki, kas ir vairāk vai mazāk normalizējusies šo vardarbību ģimenē un nav vēlējušies iesaistīties, uzskatot, ka tā ir tikai ģimenes ģimenes pašas problēma, ar kuru jātiek galā ir pašiem,” viņa teica.
“Nevarētu teikt, ka arī gluži neviens nezvana, bet tas ir vairāk atkal tendēts uz lauku teritorijām, kur cilvēki ir jau izsenis pieraduši rūpēties viens par otru,” pauda Potaša.
Atpazīt un pamanīt emocionālo vardarbību
Emocionālā vardarība – tai jāpievērš lielāka uzmanība un jāmācās to atpazīt. un kas būtu apkārtējiem jāatpazīst, ir emocionālā vardarbība.
Tā var pāraugt arī fiziskā vardarbībā.
“Emocionālā vardarbība vai vardarbīgā kontrole ir ļoti specifisks vardarbības veids. Tā nav redzamā vardarbības forma. Tā ir sistēmisku darbību kopums, kas bieži vien maskējas zem gādības, zem uzmanības, zem rūpēm zem mīlestības, un viņu ir ļoti grūti identificēt. Ne tikai pašam cietušajam, bet arī apkārtējiem,” teica “Centra “Marta”” Rēzeknes filiāles vadītāja.
Stāsts no dzīves. Piemēram, dzīvoklī tiek ievietota videokamera ar mērķi drošībai. It kā jau mēs, protams, mēs gribam pasargāt savu īpašumu. Mēs ievietojam videokameru. Bet kā rezultātā regulāri cietušais saņem zvanus. Kāpēc tu tagad izdarīji tā, Kāpēc tu šitā izdarīji? Es redzēju, ka tu to izdarīji. Kāpēc tu to paņēmi? Un tas ir, tie ir skaidri sarkanie karogi, ka tās vairs nav rūpes par īpašumu, bet tā ir ļoti izteikta un smaga kontroles forma. Lūk, tā kā apkārtējie var pajautāt, ka nu “es pamanīju pēdējā laikā tev ir izmaiņas.”
Un līdzīgi kā situācijās uz ielas, arī šādos gadījumos nevajag palikt malā – vajag ieraudzīt, saprast, uzdot jautājumus. un šādos gadījumos cietušo no vardarbības aicināt vērsties valsts institūcijās vai arī zvanīt centram “Marta”.
“Vēlos vēlreiz atgādināt, ka vardarbība nav privāta neveiksme. Tā ir sabiedrības sociālais fenomens, un mums uz vardarbību ir jāskatās sistēmiski, jo tā nerodas tukšā vietā. Tā balstās vēsturiski iesakņotos dzimumu lomu stereotipos, priekšstatos par varu, par paklausību, par pareizām attiecībām un rīcībām,” uzsvēra Potaša.