Abpusēja iedvesmošanās, spēks un saruna raksturo Annas Egles un Ievas Putniņas kopīgo izstādi “Spēkstacija”, kas laikmetīgās mākslas centrā “Kim?” būs skatāma līdz 1. martam. Abas autores vieno ilgstoša radošā draudzība, un, lai arī katra strādā savā medijā – Ieva Putniņa darbojas glezniecībā, bet Anna Egle tēlniecībā –, izstādes darbi veido dialogu.

“Spēkstacija” četros turpinājumos 

Annas Egles un Ievas Putniņas izstāde "Spēkstacija"

Annas Egles un Ievas Putniņas izstāde “Spēkstacija”

Foto: Laima Slava / Latvijas Radio

Izstāde veidota četros secīgos spēka staciju cēlienos, kas atklāj nepieciešamību tuvoties dabas procesiem, uzturēt iekšējo harmoniju un kopt individuālos enerģiju resursus. Izstādes ievadtelpā skatam atklājas gleznotājas Ievas Putniņas lielizmēra darbs masīvā koka rāmī, kurā attēlota vāvere, kas pabāzusi galvu no koka dobuma.

Nākamā telpa ir gaisīga, ņirboša un “ideju sēklām” piebārstīta. Uz telpas sienām skatāmi sīki gleznojumi – mazas sēkliņas, odi, vēja nesti augi. Šī izstādes daļa ir pārejas vide, kurā pieredze un intuīcija sāk “dīgt”, aktualizējot mācīšanās, transformācijas un iekšējas nobriešanas procesu. 

“Nākamajā telpā ir deviņu zaru koks, kuru es saucu par dzīvības koku. 

Nezinu, vai tas ir obligāti tā jāuztver, bet man pašai radās sajūta, ka tas ir kaut kas par dzīvību un koncentrētu spēku,” skaidro māksliniece Anna Egle. 

Beidzamajā telpā apskatāmas divas Ievas Putniņas gleznas un telpas centrā – tēlnieces Annas Egles stilizēta nakts karaliene. 

No idejas līdz izstādei 

Mākslinieces ir vienaudzes un iepazinušās, mācoties Jaņa Rozentāla Mākslas skolā. Pie kopīgas izstādes veidošanas sākušas strādāt pirms gada. 

“Sākumā fantazējām, kas ir tas maksimums, ko mēs gribētu, ja mums nebūtu nekādu ierobežojumu. Tās bija divas dienas ar skiču blokiem, kad mēs nenormāli daudz runājām, skicējām un izveidojām visu [izstādes] shēmu. 

Ja tā atskatās, tas lielums ir saglabājies. Ir kaut kādas atsevišķas nianses, kas darba gaitā ir vienkārši attīrījušās,” 

par procesu no idejas līdz izstādes atklāšanai stāsta Ieva Putniņa. 

Annas Egles un Ievas Putniņas izstāde "Spēkstacija"Annas Egles un Ievas Putniņas izstāde “Spēkstacija”

Foto: Laima Slava / Latvijas Radio

Annas Egles un Ievas Putniņas izstāde "Spēkstacija"Annas Egles un Ievas Putniņas izstāde “Spēkstacija”

Foto: Laima Slava / Latvijas Radio

Spēks, kas rodas dialogā un sadarbībā 

Izstādes kuratore Zane Onckule norāda, ka laikmetīgās mākslas centra “Kim?” programmas uzstādījums ir rīkot gan solo izstādes, gan aicināt māksliniekus sadarboties, kas parādās arī jaunākajā izstādē. Tās nosaukums – “Spēkstacija” – liecina par spēku, kas rodas šo divu mākslinieču apvienībā un mākslas dialogā. 

“Interesanti vērot, kā šīs sadarbības laikā mākslinieces tieši un netieši viena no otras iedvesmojās gan pieejas, gan formāta ziņā. 

“Kim?” ne pārāk augstajos griestos ir ietilpinātas iespējami lielas, majestātiskas gleznas, skulptūras, kas arī vizualizē spēkstacijas ideju,” stāsta Onckule. 

Iedvesma – sakrālā tēlniecība 

Annas Egles un Ievas Putniņas izstāde "Spēkstacija"

Annas Egles un Ievas Putniņas izstāde “Spēkstacija”

Foto: Laima Slava / Latvijas Radio

Izstādē redzamas katru mākslinieci saistošas tēmas, turpina kuratore: “Annas gadījumā iedvesmas avoti meklējami gan latviešu mitoloģijā, gan austrumu reliģijās.

Māksliniece kādus desmit gadus regulāri piedalās dažādu tempļu skulptūru veidošanā Kalifornijā. (..) Man liekas, ka viņas praksē arī ieskanas šis garīgais un meditatīvais aspekts.”

Annas Egles pieredze tēlniecībā aptver plašu spektru – no smalkām, dārglietveidīgām skulptūrām līdz liela mēroga projektiem ar vairākus metrus augstām bronzā atlietām figūrām.

“Man ir bijusi iespēja ik pa laikam būt klātesošai tādā lietā kā sakrālā tēlniecība. [To darīju] Kalifornijā, kur mans tētis dzīvo un strādā tēlniecībā tieši sakrālās mākslas virzienā. Tas, kas mani pārsteidz, – mēs varam strādāt pie projekta, piemēram, piecus gadus, zinot, ka tas darbs atradīsies templī un nebūs domāts cilvēka acīm. 

Man kā jaunai studentei tajā laikā likās – kā tā var būt, ka neviens to neredzēs? Tā notiek, un tas man ir licis aizdomāties. 

Pieredze, strādājot ar sakrālo mākslu, ir iedevusi vertikalitāti – vēlmi domāt par to, ka darbs kā objekts nav tikai statisks priekšmets. Tam ir arī kaut kāds starojums un nozīme telpā,” skaidro Egle. 

“Mirkļu trofeju” fiksācijas un pateicība dabai 

Annas Egles un Ievas Putniņas izstāde "Spēkstacija"

Annas Egles un Ievas Putniņas izstāde “Spēkstacija”

Foto: Laima Slava / Latvijas Radio

Mākslinieces Ievas Putniņas iedvesma meklējama dabas novērojumos jeb dabas “mirkļu trofeju” fiksācijās, kā to dēvē pati gleznotāja.

Savā glezniecības praksē lielformāta darbos viņa atspoguļo pavisam mazas un šķietami maznozīmīgas dabas parādības.

“Man liekas, ka pats būtiskākais ir mazajā ieraudzīt, cik viņš ir liels. Tas ir pats pamats – spēt ieraudzīt, ka kaut kas pavisam maziņš var kļūt pavisam liels. (..) Ja ilgāku laiku dabā nav būts, tad tu redzi visu to kopumu, bet, jo vairāk staigā pa iemītajām takām, arvien skrupulozāk sāc pētīt, kas notiek apkārt. Katru reizi jaunas detaļas, jauni elementi, tur ir nebeidzams tas vērojums. (..) Kopumā šis darbs ir pateicība dabai, un man bija ļoti būtiski attēlot to tādu, 

kādu es viņu jūtu, kāda viņa ir – mīksta, smaržīga, cieta, asa, mežonīga, maiga – ļoti dažāda,” 

savu svarīgāko vēstījumu mākslā atklāj Putniņa. 

Mākslinieču Ievas Putniņas un Annas Egles spēka avoti ir dažādi, taču kopīgā izstāde noteikti ir par spēku, ko katrs meklējam sevī, dabā un kopā būšanā.