Lai gan aktieris Kristaps Kristers Ozols sevi jau vairākkārt pierādījis, nupat Valmieras teātrī tapusi izrāde “Sākums” par šaubām un pārdomām, kas piepilda viņa un citu jauniešu prātu. Kas notiek aktiera prātā, par ko viņš sevi šausta un ko tagad atklās arī Valmieras teātra apmeklētājiem?
Kristaps Kristers Ozols 2025. gadā absolvēja režisora Elmāra Seņkova vadīto dramatiskā teātra aktieru kursu Latvijas Kultūras akadēmijā un uzsāka darbu Valmieras teātrī. Aktieris sevi parādījis diplomdarbu izrādēs “Kristāla bērni”, “Sapņotāji”, “Nevienam nezināmā Marija”, “Santakrusa” un citās. Kristaps Kristers spēlējis arī iestudējumos Latvijas Nacionālajā teātrī – “Nacionālais kanāls” un “Smilšu cilvēks” –, bet Valmieras teātrī tēlojis Skangala kungu un laupītāju Oto izrādē “Mazais cilvēks” un Janku izrādē “Ļaunais gars”.
Ja uz skatuves esi viens – pats uzņemies visu atbildību
Radošajā telpā “Kurtuve” Kristapam apkārt uz skatuves nav spilgtu dekorāciju, tikai ar līmlenti novilkta svītra. Viņš šajā telpā ir viens ar savu stāstījumu skatītājiem, kas daļēji atgādina komiķu stāvkomēdijas šovus. Tikai šoreiz joki ir par aktieri un pasauli viņam apkārt. Šī ir Kristapa Kristera pirmā monoizrāde, tāpēc skatuve jāiepazīst vienam un arī kļūdas jāuzņemas pašam, jo blakus nav kolēģu, ar kuriem šo sajūtu dalīt.
Monoizrāde “Sākums” Valmieras teātrī
Foto: Matīss Markovskis
“[Monoizrāde ir] atsevišķs žanrs, absolūti neviegls un brīnišķīgs treniņš – man [kā] jaunam aktierim uzkāpt uz šīs skatuves vienam, piedzīvot to kopā ar skatītāju. (..) Nekad līdz šim nekas tamlīdzīgs manā pieredzē nav bijis. (..) [Tā ir] absolūti neaprakstāma, savādāka sajūta, es gribētu teikt. Pilnīgi savādāk, kā būt ar kolēģiem uz skatuves un spēlēt kādā citā iestudējumā, izrādē,” Kristaps Kristers Ozols atklāj, ka darbs šajā iestudējumā atšķiras no visa cita iepriekš aktiera karjerā darītā. Galvenās grūtības saistās ar pieņemtā uzdevuma apjomu – jāmeklē dažādas pieejas, kā uzrunāt skatītājus.
“Tas, manuprāt, nav normas robežās, ka jaunajiem aktieriem, kuri pirmo sezonu strādā teātros, dod veselu skatuvi un laiku būt vienam. Tas ir kaut kas īpašs. (..) Tajā pašā laikā tev vienmēr jābūt gatavam, jo jebkurā gadījumā ar tevi darbosies. (..) Līdz ar to jābūt fokusā, spējīgam izturēt šīs stundas,” teikto papildina aktieris.
Valmieras teātra aktieris Aksels Aizkalns – arī Kristapa teātra “krusttēvs” – šajā izrādē ir režisora Elmāra Seņkova asistents.
Monoizrāde “Sākums” Valmieras teātrī
Foto: Matīss Markovskis
Par kolēģiem, kuri atbalstīja iespaidīgā darba veidošanā, Kristaps stāsta: “Šie divi cilvēki ļāva kaut kā paskatīties no dažādiem skatpunktiem. Katrs ar savu pieredzi, katrs ar savām idejām, pilnīgi dažādos spektros. (..)
Es brīžiem vienkārši atvērtu muti klausījos un tikai mēģināju absorbēt to kvantumu ar informāciju, kas man lika domāt gandrīz katru dienu. (..)
Tāds brīnišķīgs process, kas mums kopā ir noticis. Neko tamlīdzīgu līdz šim teātrī nebiju piedzīvojis. (..) [Kādā brīdī] tu saproti, ka šajā gadījumā tas ir tikai mans [uzdevums], jo tikai es esmu atbildīgs. (..) Un šiem diviem, savā ziņā pieredzējušiem profesionāļiem – Akselam kā aktierim, Elmāram kā režisoram… [Gribu teikt paldies,] ka viņi veltīja man šo laiku, tā ir dāvana.”
Par lielo dzīves satraukumu un neziņu, kas piemeklē ikvienu
Par izrādes pamatu izvēlēta Justa Terteļa luga, kas pielāgota mūsdienām un pašam aktierim: “Lai es [lugas tekstu] spētu runāt, tam bija jābūt “no manis”. (..) Principā visas [izrādē redzamās] ir manas pieredzes. (..) Kopā trijatā mēs veidojām šo dramaturģijas materiālu. Tā reizēm arī ir, ka es runāju par to satraukumu, neziņu, par šiem jautājumiem.”
Kā aktieris norāda, izrādē redzams mēģinājums atbildēt uz jautājumiem, kas viņā raisa satraukumu. Gan par to, kādam ir jābūt teātrim, gan to, kādā teātrī viņš grib darboties, gan – kāds grib būt viņš pats. Lai gan šobrīd Kristapam nav atbilžu uz šiem jautājumiem, viņaprāt, ir svarīgi ik pa laikam sev tos uzdot:
“Tas saistās ne tikai ar teātri, [bet] vispār ar [mūsu] eksistenci, to, ko mēs darām. Vai mēs darām to, kas mums patīk? Vai mēs apzināmies, cik ātri laiks aiziet?
Es neuzskatu, ka esmu tiesīgs runāt par šo. (..) Esmu pietiekami jauns, lai nedomātu par beigām. Katrā ziņā esmu pateicīgs un ieinteresēts. Gribu izzināt tieši šo periodu, to apzināties. (..) Laikam šī izrāde vairāk ir kaut kāds mans manifests par [to, kādu es gribētu redzēt] teātri. Skaidrs, ka es nezinu un nemāku to noformulēt līdz galam. Bet tas ceļš, kas ejams, manuprāt, ir ļoti skaists, un forši apzināties, kur tu esi šobrīd un kas vēl ir darāms.”
Jautāju aktierim, vai izrāde palīdzējusi pietuvoties atbildēm uz šiem jautājumiem.
Monoizrāde “Sākums” Valmieras teātrī
Foto: Matīss Markovskis
“Varbūt, varbūt. Skaidrs, ka man nav atbildes, bet, ja es par to domāju, līdz ar to velku kaut kādas paralēles ar savu dzīvi… Klausoties abu režisoru viedokļos, tu saproti, ka viņiem jau ir cita pieredze. (..) Viņi jau ir tikuši tālāk par mani, un tad es saprotu – vai tas ir tas, ko es gribu, vai tas ir tā, kā man gribas. (..)
Katram aktieriem, katram profesionālim ir tā dzīve – lai smeltos enerģiju, informāciju, ir jāredz citi cilvēki, ir jāredz, kas notiek ārpusē. (..) Mēs varam dzīvot “čupiņās”, bet čupiņā tā informācija izsīkst,
tāpēc mums jābūt visiem tiem lokatoriem, serveriem – atvērtiem, lai vienkārši ķertu, skatītos, lai tas kaut kā rezonētu ar mani un man būtu ko teikt. (..) Tāpēc man likās: vienīgais, par ko es šobrīd esmu gatavs un uzdrošinos runāt, ir par teātri un situāciju, kur es esmu. Ja kāds ar to spēj asociēties, esmu tikai pateicīgs un priecīgs, ka mēs varam kaut kā risināt šos jautājumus kopā,” savu atbildi sniedz Kristaps Kristers Ozols.
Režisors Elmārs Seņkovs uzskata, ka izrāde parāda ne tikai mīlestību pret aktierspēli, bet arī šīs profesijas skaudro dabu: “Es domāju, [ka] lielākajai daļai nav nekādas izpratnes par to, kā aktieris jūtas pirms pirmizrādes, ko viņš vēlas un par ko domā, kurā brīdī viņš kļūs par slavenu [aktieri] vai “piedzims” kā aktieris, kad viņš kļūs par tādu īstu profesionāli. (..) Jauna cilvēka sākums vienmēr ir ļoti aizkustinošs. (..) Šī izrāde ir ļoti aizkustinoša, jo viņš ļoti godīgi runā par to, kā ir būt jaunam un kā būt jaunam profesionālim. (..) Tanī brīdī es apbrīnoju Kristapa drosmi izdarīt šo izvēli, zinot, ka viņa vietā varētu gribēt būt arī daudzi citi aktieri. (..) Tāpēc tā ir drosme.
Visiem ir šī iespēja, tikai – ja tu neatlaidīgi cīnies, dari un gribi pierādīt, ka esi radīts teātrim.”
Izrāde vēsta par jauna cilvēka sevis apzināšanos, izturot apkārtējo spiedienu un paša nedrošību. Gribasspēks ir tas, kas Kristapu atšķir no citiem, norāda Aksels Aizkalns: “Ar ko man Kristaps izceļas – savu atbildību, ar vēlmi pierādīt, vēlmi izpildīt visas prasības, ko mēs ar Elmāru viņam dodam. Tā atdeve… tā piemīt visiem jaunajiem aktieriem, kuri tiešām grib. Viņi apzinās, ka pirms viņiem ir bijuši daudzi ģēniji, bet grib arī to savu vietu uz zemes zem saules. Gribasspēks Kristapam ir liels. Viņš, man liekas, arī spēlējot to parāda. (..) Es viņam novēlu, lai kādas 50 reizes nospēlē šo izrādi. Es viņam novēlu, lai būtu iespēja atskatīties, bet godīgi atskatīties uz to, kā viņš ir sācis un kur viņš ir tagad. Tas ir svarīgi, man liekas.”
Valmieras teātra izrādes “Sākums” kontekstā Kristaps ir mēģinājis saprast arī savu vietu teātrī, meklējumi gan joprojām turpinās.
“Es laikam gribu piedzimt kā aktieris, kā šīs nozares profesionālis. (..) Šodien runājot ar saviem kolēģiem par to, kas ir tas, ko mēs patiesībā gribam, un kas ir tas, kur mēs ejam… Skaidrs, ka mums nav tādas atbildes, jo tu nezini, kas notiks pēc pieciem gadiem, nezini, kas pēc trim. (..) Varbūt man apniks, varbūt aiziešu prom, varbūt kāds no mums aizies prom, bet varbūt tieši otrādi – mēs nenormāli attīstīsimies šajā profesijā. Kamēr esmu šeit un tagad, es ar labāko sirdsapziņu daru [visu], lai kaut nedaudz “pabīdītu” un attīstītu sevi. Varbūt arī tam līdzi nāks kaut kāda attīstība, maza kripatiņa arī teātrim. (..)
Skaidrs, [ka] es varu uzlikt ambīcijas: gribu tādu un tādu lomu nospēlēt. Bet es nedomāju, ka tas man kaut kādā ziņā palīdzēs vai tad es būšu pilnvērtīgs, vai teikšu, ka esmu sev gana. (..)
Manuprāt, tas ir kaut kāds konstants darbs, konstants process,” komentē monoizrādes aktieris.
“Jaunie profesijas pārstāvji meklē patiesākās emocijas”
Elmāram Seņkovam Latvijas Kultūras akadēmijā daudz sanācis strādāt ar jauno aktieru paaudzi. Viņaprāt, tieši jaunie profesijas pārstāvji ir tie, kuri uz skatuves meklē patiesākās emocijas.
“Mēs tomēr dzīvojam tādā fast food [no angļu valodas “ātrā ēdināšana” – red.] pasaulē, kurā [visu] ļoti ātri patērējam. (..) Teātris ir pazaudējis kaut kādu savu vektoru, jo katrā ziņā mums jādomā par izdzīvošanu, par peļņu, un mēs mēģinām skatītājiem piedāvāt dažādas izklaides. (..)
Bet aktieris īstenībā – ja ir jauns un ne tikai jauns aktieris – alkst pēc piedzimšanas, un piedzimšanu var radīt tikai satikšanās ar brīnišķīgiem rakstniekiem, izcilu lomu spēle. (..)
Kā viņš arī saka, aktierim ir jānirst un jāmeklē tā pērle, ko [ūdenī] ir iemetis kāds ģēnijs. Tas ir interesanti un izaicinoši, jo te ir vajadzīgi dažādi palīglīdzekļi, lai to izdarītu, jo dzelme ir diezgan dziļa. (..) Man liekas, šobrīd tā tendence parādās kā iedīglis, un es ceru, ka mēs atgriezīsimies pie tā, ka teātris kļūst par jēgas meklējumiem – mūsu cilvēciskās jēgas meklējumiem,” atzīst režisors.
Izrāde “Sākums” Valmieras teātrī tādējādi ar humoru un jokiem atklāj jauna cilvēka emociju gammu, uzsākot dzīves ceļa meklējumus. Tā ir viegla, bet vienlaikus pārdomas raisoša un iedrošina arī citus izmēģināt savus spēkus.