ASV prezidents Donalds Tramps jau vairākas nedēļas tricina starptautisko ziņu virsrakstus – Venecuēla, Grenlande, jauna nacionālās aizsardzības koncepcija. Jūs jau kopš 2017. gada esat periodiski brīdinājis par ietekmes sfēru atgriešanos un ASV novēršanos no Eiropas. Par ko liecina visi šie notikumi?


Jā, tā ārpolitika, kādu šobrīd sākušas īstenot ASV, liecina par to, par ko es rakstīju Trampa pirmās prezidentūras laikā, ka globālā mērogā ir atgriezusies pasaules dalīšana lielvaru ietekmes sfērās. Kuras tā reāli īstenībā nekad nebija pazudušas, bet bija grūtāk pamanāmas ASV unipolārās varas laikmetā līdz 2015. gadam. Ietvars par noteikumos balstīto pasaules kārtību pēc būtības vienmēr ir bijis vājš, un lielvaras šo ietvaru vienmēr ir izmantojušas savu mērķu sasniegšanai. Tajā pašā laikā šis ietvars vienmēr ir bijis ārkārtīgi būtisks mazām un vidējām valstīm kā to drošības garantētājs. Pat lielvarām būs sarežģījumi, ja nebūs nekādu starptautisko noteikumu, kas iegrožo to sāncenšu rīcību.


Šie pēdējie ASV soļi, kuri noliedz noteikumos balstītu starptautisko kārtību un izvirza priekšplānā stiprākā tiesības, savukārt rada nopietnu bīstamību visām nelielajām valstīm, kā arī Eiropas drošībai kopumā. Ja lielvara, kura sevi ilgstoši pozicionējusi kā galveno esošās kārtības stabilitātes garantu, uzskata par iespējamu savu apsvērumu dēļ šo kārtību pārkāpt, pie kam izvirzot lielā mērā ultimatīvas prasības saviem sabiedrotajiem, tad tas ir precedents, kuru izdevīgā brīdī nekavēsies izmantot arī citas lielvaras, pirmkārt, protams, Krievija un Ķīna.


Savukārt, no otras puses, tas, protams, nozīmē, ka mēs un arī citi ASV sabiedrotie vairāk nevaram pilnā mērā paļauties uz ASV sniegtajām drošības garantijām. Un tas vēl ir ļoti maigs izteikums. Ja ASV savos stratēģiskajos dokumentos – nacionālās drošības stratēģijā, aizsardzības stratēģijā – būtībā tiešiem vārdiem ieraksta, ka Eiropas drošība vairāk nav ASV, bet gan pašas Eiropas kompetencē, tad ir naivi turpināt uzskatīt iepriekšējās garantijas par spēkā esošām.


Tas, ko tagad dēvējam par vienpolāro momentu, jeb brīdis, kad pasaulē bija tikai viena reāla lielvara – ASV, tas bija labākais brīdis mūsu drošības ziņā?


Ja raugāmies no drošības viedokļa, tad, protams, jā, tas bija drošākais periods mūsu vēsturē, pirmkārt un galvenokārt tāpēc, ka tas bija laiks, kad nepastāvēja reāli Krievijas ekspansijas draudi. Padomju impērijas sabrukums un Krievijas mēģinājumi iekļauties Rietumu pasaules kārtībā šādu iespēju bija padarījuši ja arī ne par pilnībā neiespējamu, tad par ārkārtīgi mazticamu.


Arī pēc Putina nākšanas pie varas varam jautāt, vai šis Pax Americana neiemidzināja mūsu aizsardzības ministrus, liekot domāt, ka pasaules kārtība un ASV atbalsts paliks nemainīgi. Būdams ministrs, Artis Pabriks pārvaldīja viena procenta drošības budžetu, bruņoto spēku rezervistu skaits bija tikai 4000, civilās aizsardzības programmas tikpat kā nebija, robeža stāvēja neizbūvēta, vienlaikus ministrs stingri oponēja ES ātrās reaģēšanas vienību nodibināšanai. Paļāvība uz ASV bija totāla.


Obamas izsludinātais pagrieziens uz Kluso okeānu un prezidenta Trampa 2017. gadā izteiktās šaubas par NATO nepieciešamību acīmredzot palika nepamanītas. Pārmaiņu iespējas netika apsvērtas. Tālredzības trūkums noveda pie realitātes noliegšanas, kas nepieļāva domu par plāna B nepieciešamību. Kā tagad raksta ilggadējais Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs Jānis Garisons: “Ko tādu (kā šodien) bija grūti iedomāties.”


Taču tagad, iespējams, kompensējot šo tuvredzību, Pabriks sparīgi klāsta plānus par reģionālo sadarbību ar kaimiņvalstīm, kas pagāja secen viņa ministrēšanas laikā. Bet labāk vēlu nekā nekad.


Tagad starptautiskā situācija ir cita. Manuprāt, sistēmiski esam atgriezušies atpakaļ iepriekšējā gadsimta 30. gados. Mūsu ārpolitika var pat sasaukties ar Zigfrīda Meierovica centieniem veidot Eiropas Austrumu flanga koalīciju. Šobrīd, kad risinās sistēmiskas pārmaiņas, vairākas lielvaras pieprasa vai de facto izrāda, ka vēlas uztiept savas intereses savā apkaimē, kā, piemēram, Ķīna to dara Dienvidķīnas jūrā un ASV Dienvidamerikā. Līdz ar to lielvaras cenšas nostiprināt savas ietekmes sfēras, meklē iespējas nākotnē garantēt sev kontroli pār stratēģiski svarīgiem resursiem, nozīmīgiem tranzīta un gaisa telpas mezglu punktiem, cenšas samazināt dažāda veida atkarību no konkurentiem.


Latvijas gadījumā tas savukārt nozīmē, ka vairāk nevaram paļauties tikai uz ASV kā vienīgajām mūsu drošības garantētājām – neatkarīgi no tā, cik skandinām “stratēģiskā partnera” saukli. Pie kam tas, ka šīs garantijas kļuvušas krietni mazāk pārliecinošas, kļuva skaidrs ne jau vakar vai aizvakar. Tas, ka Eiropas drošība arvien mazāk atradīsies ASV prioritāšu sarakstā, kļuva skaidrs jau Trampa pirmās prezidentūras laikā un, neskatoties uz stingru, bet limitētu atbalstu Ukrainai, turpinājās prezidenta Baidena laikā.


ASV tagad ir citas prioritātes. Pirms astoņiem gadiem tika dots noteikts mājiens, ka Eiropas drošībai arvien vairāk jābūt pašas Eiropas ziņā. Attiecīgi Latvijai un Eiropai jau tad vajadzēja ieviest un sākt aktīvi īstenot nosacīto plānu B, uz ko es aicināju, kur attīstām alternatīvu ASV pasivitātei krīzes gadījumā. Ja pirms sešiem gadiem būtu sperti pirmie soļi uz starptautiskām Eiropas bruņoto spēku vienībām vai uz atgriešanos pie Latvijas pirmā ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica iecerēm par aizsardzības savienības izveidi starp Baltijas valstīm, Ziemeļvalstīm un Poliju, tad šodienas apjukums būtu krietni mazāks. Latvija lika visas olas Amerikas kurvītī, piemirstot, ka tuvākie kaimiņi vienmēr ir tie, uz kuriem var drīzāk paļauties krīzes brīdī, gan arī tāpēc, ka šādos gadījumos militārā loģistika vienmēr būs ārkārtīgi svarīga. Lai cik mobila un savstarpēji saistīta arī būtu mūsdienu pasaule, gan ASV, jo īpaši, gan arī Eiropas galvenās valstis no Latvijas atrodas tālu, un attiecīgi arī karaspēka vai bruņojuma pārvietošana vienmēr prasīs laiku. Kaimiņi tikmēr tieši tāpēc ir kaimiņi, ka atrodas blakus, un attiecīgi arī loģistika ir nesalīdzināmi vienkāršāka, bet šobrīd kaimiņi vēl nav garants nedz ieroču un munīcijas pietiekamībai, nedz arī militārai izlūkošanai.


Plāns B vai plāns C ir alternatīva NATO?


Ziemeļatlantijas alianse joprojām pastāv, un tā jebkurā gadījumā ir mūsu plāns A. Reģionāla sadarbība ir iespējama arī NATO ietvaros un ar Kanādas vadīto NATO 4000 karavīru kontingentu Latvijā. NATO turpinās pastāvēt un paliks nopietns spēks arī tajā gadījumā, ja ASV distancēsies no šīs alianses. Piemēram, ja tās ievērojami samazinās dažāda veida operatīvās darbības, pārdislocēs daļu savu spēku uz Klusā okeāna reģionu, atteiksies no vēl kādām patlabanējām saistībām un funkcijām. Vienkārši to visu nāksies pārņemt savā ziņā pašām Eiropas valstīm, arī Kanādai. Jā, šobrīd tas šķiet grūti realizējams bez ASV atbalsta un piegādēm. Tomēr varam raudzīties uz to, ka Francija faktiski atvietojusi ASV kā Ukrainas izlūkošanas atbalsta galvenā partnere, arī Apvienotās Karalistes kodolarsenāls ir Eiropā un okeānā.


Tajā pašā laikā pati iespēja, ka ASV distancēsies no saviem sabiedrotajiem Eiropā, parādījās ne jau vakar vai aizvakar un ir tikusi apspriesta daudzkārt ārpus Latvijas. Tomēr pie kādas konkrētas rīcības Eiropā tas tā arī nav novedis. Un es teiktu, ka tā ir bijusi tuvredzīga attieksme. Gan tāpēc, ka NATO 5. pantā ir strukturāla vājība, kas agresijas gadījumā ļauj katrai dalībvalstij lemt individuāli par atbalsta veidu, gan tāpēc, ka, ja savlaicīgi būtu sākta nosacītā plāna B īstenošana – Eiropas neatkarīgu aizsardzības spēju stiprināšana, kaut vai starptautiskas ātrās reaģēšanas brigādes –, tad nebūtu radusies situācija, kur ASV piedraud ES teritoriālajai integritātei kā Grenlandē, tādējādi izraisot ko līdzīgu panikai.


Kamēr Eiropas Komisijas aizsardzības komisāra Kubiļus aicinājums dibināt 100 tūkstošu karavīru “Eiropas armiju” ir patālu, plāns C varētu būt Polijas ārlietu ministra Sikorska priekšlikums dibināt ES finansētu brīvprātīgo “Eiropas leģionu”, tādējādi apsteidzot dalībvalstu kūtrumu apvienot daļu no saviem bruņotajiem spēkiem. Neliels mīnuss varētu būt tas, ka karavīri pārsvarā būs no trūcīgākajām ES valstīm.


Ciešas reģionālās sadarbības drošības un aizsardzības jomā paraugs ir britu vadītais desmit Eiropas ziemeļvalstu JEFa (Apvienotie ekspedīcijas spēki) ietvars. Tomēr Polijas Eiropas leģions ir variants, kas novērstu strukturālo trūkumu JEFa un NATO 5. pantā, nodrošinot centrālu lēmuma pieņemšanu agresijas gadījumā. Neviens no šiem risinājumiem neizslēdz cits citu un nenonāk savstarpējās pretrunās, bet gluži pretēji – savstarpēji papildina cits citu, palielina drošības kopējo kvalitāti un aizsardzības spējas.


Kā jau vairākkārt rakstīju, šādiem plāniem vajadzēja ne tikai būt izstrādātiem, tiem jau vajadzēja tikt aktīvi ieviestiem dzīvē. Tā vietā Rinkēviča un Pabrika ministrēšanas laikā netika atbalstīta nedz virzība uz kvalificēta vairākuma balsošanu ES drošības jautājumos, nedz arī Eiropas bruņoto spēku štāba izveidošana. Kas diemžēl joprojām nav vērojams, tostarp mūsu politiķu pat ne neizlēmības, bet pretdarbības šādām iecerēm dēļ. Lai gan tieši to pašu varam teikt arī ne tikai par Latvijas, bet vēl virknes citu Eiropas valstu politiķiem.


Pieņemu, ka plāns B šajā gadījumā ir pārsēdēt Trampu un viņa atbalstītājus un sagaidīt demokrātu atgriešanos. Par kuriem tiek uzskatīts, ka šādā gadījumā viss atgriezīsies ierastajās sliedēs.


Es neteiktu, ka tas ir labs plāns. Ne tādā ziņā, ka nevajadzētu pārsēdēt Trampu, bet tādā ziņā, ka jauns ASV prezidents nenozīmēs atgriešanos pie iepriekšējās kārtības. Pirmkārt, jau tāpēc, ka ASV norobežošanās no Eiropas ir neatņemama daļa no reālistu politoloģijas skolas prognozes par lielvalstu savu interešu prioritizēšanu. Ļoti vienkārši, ASV nav vērts riskēt ar Austrumeiropu, kamēr arvien lielāka uzmanība jāvelta savas puslodes kontrolei un Ķīnas ekspansijas draudiem. Otrkārt, nav nekādu garantiju, ka nākamais prezidents būs demokrāts, nevis kāds no Trampa domubiedriem. Bet galvenokārt tādēļ, ka globālās sistēmiskās pārmaiņas jau šobrīd atrodas stadijā, kad vājinātā ticība starptautisko normu kārtībai pieprasa pievērst pastiprinātu uzmanību cietai varai.


Nākamās ASV prezidenta vēlēšanas būs pēc nepilniem trim gadiem, un ir skaidrs, ka līdz tam laikam situācija būs mainījusies vēl vairāk. ASV drošības politikas mehānisms pa šo laiku būs lielā mērā pārorientēts uz jauno prioritāšu īstenošanu, un, ja arī šobrīd atteikšanās no vadošas lomas NATO daudzos politiķos raisa ievērojamu sašutumu, ar laiku šīs izmaiņas kļūs par jaunu normu. Tāpat – lai visu šo mehānismu un savstarpējo uzticību atkal pagrieztu atpakaļ, būtu vajadzīgs laiks. Tā ka gaidīt Demokrātu partiju kā glābēju ir slikts plāns.


Eiropa ir pārāk pieradusi dzīvot zem ASV drošības lietussarga un paļauties uz to, ka ASV atrisinās visas drošības problēmas, un šā iemesla dēļ trūcis – arī Latvijā – atbalsts Francijas un Vācijas jau sen izsludinātajam aicinājumam nodibināt Eiropas armiju, tādējādi izveidojot ES stratēģisko autonomiju. Iekļaujoties ES drošības struktūrā, Latvija arvien mazāk būtu kā perifērija Eiropas nomalē. Paradoksāli – Baltijas politiķi ignorējuši savu valstu sabiedrisko domu, kas jau ilgstoši atbalsta virzību uz Eiropas armiju. Latvijā un Igaunijā tie ir 60%, bet Lietuvā 68%, vienkārši atsakoties redzēt to, ka globālā mērogā situācija ir mainījusies un ka arī ASV vairāk nav visvarenas – unipolārais moments ir beidzies, kamdēļ atbildība jāuzņemas pašiem.


Jūs vairākkārt esat izteicies, ka it īpaši drošības jomā mums ir nepieciešams “vairāk Eiropas”. Tajā pašā laikā, ja paskatās sabiedriskās domas aptaujas, tad lielā daļā nozīmīgu Eiropas valstu pastāv reālas iespējas nākt pie varas tiem politiskajiem spēkiem, kuri vēlas pavisam pretējo – mazāk Eiropas un vairāk nacionālo valstu. Kā tas ietekmē drošības politikas perspektīvas?


Taisnība. Tā saukto “labējo populistu” risks jau ir pie apvāršņa. Pēc pēdējām aptaujām, antieiropeiskā Naidžela Faradža Reformu partija 2029. gadā iegūtu supervairākumu Apvienotās Karalistes parlamentā. Savukārt Francijā valsts prezidenta reitingu vadībā ir Lepēnas preteiropeiskā Nacionālā apvienība, bet Vācijas Satversmes aizsardzības biroja par ekstrēmistiem dēvētā AfD partija ir vadībā ES lielākās valsts aptaujās. Pat nozīmīga AfD opozīcijas loma var būt bremze kopējām ES aizsardzības iniciatīvām.


Tāpēc būtiski ir kalt dzelzi, kamēr tā karsta, jo jau šobrīd Ungārijas un Slovākijas atturība ir šķērslis, kas jāpārvar ar radošām pieejām. Iespējams, Eiropas līguma 20. panta deviņu valstu ciešākas sadarbības ietvars var būt viens potenciāls risinājums, kā ierosina Polijas ārlietu ministrs Sikorskis.


Taču, kamēr “labējie populisti” ir vienoti savā imigrācijas ierobežošanas politikā, nav teikts, ka tie turpinās savu protrampisko līniju, ja ASV tarifi kaitēs ES dalībvalstu ekonomikām. Turklāt atceramies, ka šīs labējās partijas arī ir nacionālisti, kuriem nebūt nav pa prātam Amerikas tīkojumi pēc jaunām Eiropas teritorijām un pēc virskundzības.


Turklāt šīs partijas ir ar ļoti dažādām pozīcijām iepretim Krievijai. Nav saprotams, vai tām varētu būt kopīga pieeja Eiropas drošības politikai.


Ja atgriežamies pie globālām lietām – kādēļ, jūsuprāt, drošība pasaulē ir atgriezusies, kā jūs teicāt, apmēram iepriekšējā gadsimta 30. gadu līmenī? Pēc aukstā kara beigām šajā ziņā valdīja milzīgs optimisms, bet šobrīd situācija ir radikāli mainījusies? Kas šajā gadījumā ir galvenie iemesli?


Neesmu drošs, ka te iespējama kāda viennozīmīga atbilde. Optimisms par liberālo pasaules kārtību bija pārmērīgs, un tas neļāva adekvāti novērtēt situāciju. Tika pasludinātas vēstures beigas un sākts uzvesties un rīkoties tā, it kā demokrātijas uzvara un vēstures beigas tiešām būtu iestājušās. Tomēr vēsture nekad nav bijusi statiska, kā šķietami bija iedomājušies daži mūsu ministri. Tas noveda pie bijušā vēstnieka Ginta Apala apzīmētās “mītiskās domāšanas”, ka krīzē Amerikas glābēji iejās Baltijā ar baltu zirgu.


90. gadu sākumā populāra bija ideja par pāriešanu uz Helsinku principiem, uz starptautisko attiecību modeli, pēc kāda darbojas EDSO (Eiropas Drošības un sadarbības organizācija), taču priekšroka tomēr tika dota tradicionālām struktūrām, tajā skaitā NATO. Varbūt tika izdarīta nepareizā izvēle?


Tas bija laiks, kad daudzi ticēja, ka aukstā kara beigas nozīmē arī militāro alianšu norietu un ka ir jārada tāds attiecību modelis, kas balstītos uz visaptverošu un nedalāmu drošību ziemeļu puslodē – no Vankūveras līdz Vladivostokai –, nevis uz militāriem blokiem un kur visi konflikti tiktu risināti dialoga ceļā. Kas ļautu iekļaut kā līdztiesīgu partneri kopējā drošības arhitektūrā arī Krieviju un perspektīvā arī Ķīnu.


Tomēr es teiktu, ka pats princips izrādījās idealizēts – kad sākās kari bijušajā Dienvidslāvijā un Kaukāzā, ātri noskaidrojās, ka EDSO modelis, kas prasa visu pušu piekrišanu, reālos apstākļos nedarbojas. Tikai ar vārdiem un solījumiem izrādījās neiespējami apturēt karadarbību, un tas galīgi apstiprināja to, ko Baltijas valstis zināja arī tāpat – ka drošību garantē nevis ar vārdiem vai procedūrām, kā tas ir Helsinku modelī, bet gan ar reālu spēku un atturēšanu – NATO. Ka bez fiziskām garantijām un pašu aizsardzības spējām drošība nav iespējama.


Tādēļ domāju, ka tieši mūsu gadījumā NATO izvēle viennozīmīgi bija pareizā.


Tajā pašā laikā jāatzīst, ka Krievija diemžēl uzskatīja NATO ekspansiju par pamatu savam revanšismam un agresīvajai rīcībai. Neatkarīgi no tā, vai bija vai nebija Buša un Gorbačova saprašanās, ka nenotiks NATO paplašināšanās uz austrumiem, visu Rietumu diplomātu liecības norāda uz to, ka Krievija uzskata sevi par piemānītu. Vēl deviņdesmitajos gados NATO Partnerības mieram ietvaros tika apspriesta Krievijas līdzdalība NATO, bet līdz 2003. gadam šīs runas noplaka un pēc 2014. gada agresijas Krimā Krievija tika izslēgta no šīs programmas.


Cits jautājums, ka mēs nezinām un nekad arī neuzzināsim, vai deviņdesmito gadu nedalāmās drošības koncepcijas pieņemšana tiešām būtu novērsusi Krievijas revanšismu. Es tomēr domāju, ka ne. Tas impēriskais pasaules redzējums un iedomātais īpašais “trešās Romas” statuss ir dziļi iesakņojies un būtu atgriezies, kaut varbūt maigākā izskatā. Reālpolitiķi nebūtu tik skarbi un vienkārši salīdzinātu Krievijas tieksmi dominēt savās tuvajās ārzemēs ar Amerikas un Ķīnas hegemonijas centieniem savos reģionos. Latvijai un Eiropai savukārt jāuztur vīzija par starptautisko normu ievērošanu, vienlaikus apzinoties, ka nepieciešams militārs spēks, lai spētu to uzturēt.