Izglītības un zinātnes ministrija sadarbībā ar Veselības un Labklājības ministriju 2024. gadā izstrādāja plānu, kā mazināt fizisko un emocionālo vardarbību skolās, taču reālā situācija rāda, ka, neskatoties uz ministriju centieniem izstrādāt plānus, noteikumus un vadlīnijas vardarbības mazināšanai, tā skolās tomēr joprojām notiek. Latvijas Radio raidījumā “Ģimenes studija” eksperti uzsver, ka skola nav vienīgā institūcija, kam jātiek galā ar skolēnu vardarbības sekām, ir nepieciešama vairāku institūciju kopīga sadarbība un arī vecāku iesaiste.
Sarunā piedalās Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības kvalitātes valsts dienesta Kvalitātes nodrošināšanas departamenta direktora vietnieks Ivans Jānis Mihailovs, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītāja Inga Vanaga un Bērnu aizsardzības centra Bērnu labbūtības veicināšanas departamenta direktors Ako Kārlis Cekulis.
Problēmas aktualitāte un pedagogu sarežģītā loma
Diskusijas par vardarbību skolās aktualitāti pēdējā laikā vairs nenosaka tikai atsevišķi publiski izskanējuši incidenti, bet gan satraucoša statistika. Tās epicentrā ir Bērnu aizsardzības centra dati, kas liecina par sistēmas nespēju tikt galā ar pieaugošo vardarbības smagumu. Centra īpaši izveidotā vardarbības intervences nodaļa, kas paredzēta sarežģītāko gadījumu risināšanai, kur iesaistīti ne tikai skolēni savā starpā, bet arī pedagogi un bērni, ir dramatiski pārslogota.
Kā norāda Bērnu aizsardzības centra Bērnu labbūtības veicināšanas departamenta direktors Ako Kārlis Cekulis, šīs jaunās, specializētās vienības noslodze ir kļuvusi par nepārprotamu krīzes indikatoru, kas atklāj problēmas patieso mērogu: “Mēs arī tikko esam pārskatījuši savu pagājušā gada statistiku, kur mēs redzam to, ka mums pagājušā gada griezumā ir bijuši 100 gadījumi [smagas vardarbības gadījumi, kuri prasa situācijas risinājumu]. Bija plānoti 35, kas parāda to, cik daudz šie vardarbības jautājumi ir izglītības iestādēs šobrīd aktuāli.”
Vienlaikus ar gadījumu skaita pieaugumu īpaši sarežģīta kļuvusi pedagogu loma. Iejaucoties skolēnu konfliktos, lai aizsargātu bērnus, skolotājs riskē no aizstāvja kļūt par vainīgo. Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) vadītāja Inga Vanaga uzsver, ka šādas situācijas rada juridisku un emocionālu spriedzi, jo nereti pedagogs tiek atstādināts no amata, kamēr notiek izmeklēšana, kas var ilgt mēnešiem.
“Un, kamēr to visu izmeklē, skolotāju atstādina no darba, un kamēr viņš pierāda, cik viņš ir pamatoti iejaucies, šķīris, un tie zilumi, kas tur ir palikuši, – vai tas ir radies pamatotu iemeslu dēļ. Pēc tam, protams, viņu attaisno, bet to uzlikto zīmogu skolā, lokālajā sabiedrībā, pašvaldībā ir ļoti grūti nodzēst,” pauž Vanaga.
Šī dilemma atklāj, ka problēma sniedzas daudz tālāk par atsevišķu skolotāju rīcību un prasa skaidrāku atbildības sadalījumu starp skolu un citām iesaistītajām institūcijām.
Sistēmiska problēma, nevis tikai skolas atbildība
Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) uzsver, ka vardarbība skolā ir visas sabiedrības, nevis tikai vienas iestādes atbildība. Šī perspektīva ir stratēģiski svarīga, jo tā aicina uz kopīgu rīcību, nevis noveļ visu smagumu uz pedagogu pleciem. Skola ir sabiedrības spogulis, un tajā notiekošie procesi atspoguļo plašākas sociālās problēmas.
Izglītības un zinātnes ministrijas Izglītības kvalitātes valsts dienesta Kvalitātes nodrošināšanas departamenta direktora vietnieks Ivans Jānis Mihailovs argumentē, ka skola viena pati nespēj atrisināt visas ar vardarbību saistītās problēmas, jo tai trūkst gan resursu, gan specifisku pilnvaru, lai strādātu, piemēram, ar disfunkcionālām ģimenēm. Viņaprāt, sabiedrībā valda maldīgs priekšstats par skolas visspēcību: “Un diemžēl esam saskārušies ar situāciju, kad sabiedrībā dominē uzskats – ja bērns ir skolā, tad skolai jātiek galā ar visu.”
Mihailovs skaidro – lai gan skola ir atbildīga par drošas vides nodrošināšanu, tai nepieciešams aktīvs citu dienestu – sociālā dienesta, bāriņtiesas, policijas – atbalsts: “Jā, skola ir atbildīga par situāciju. Skolai ir jādara viss iespējamais, lai bērns justos skolā labi, droši un patīkami, bet
skola nav vienīgā institūcija, kura spēj atrisināt visas problēmas.”
Lai gan dati par mobinga izplatību Latvijā uzrāda nelielu uzlabojumu (samazinājums no 35 % 2018. gadā līdz 29 % 2022. gadā), rādītājs joprojām ir augstāks nekā vidēji OECD valstīs. Tas liecina par dziļi iesakņojušos problēmu, kuras risināšanu praksē kavē gan sadarbības trūkumi, gan vecāku atbildības jautājums.
Sadarbības trūkums un vecāku izšķirošā loma
Diskusijā tika iezīmētas divas cieši saistītas problēmas, kas būtiski kavē vardarbības mazināšanu: starpinstitucionālās sadarbības trūkums un vecāku atbildības jautājums. Eksperti norāda, ka skolas pārāk bieži un pārāk ilgi cenšas risināt smagas situācijas saviem spēkiem, laikus neziņojot sociālajam dienestam, bāriņtiesai vai policijai.
Sistēmiskais vājums nav tikai komunikācijas trūkums; tā ir arī resursu krīze. Kā norāda LIZDA vadītāja Inga Vanaga, brīdī, kad sociālie dienesti, bāriņtiesas un pašvaldības policija cieš no darbinieku trūkuma, skola faktiski kļūst par vienīgo instanci, kas spiesta risināt smagas krīzes, kurām tā nav ne aprīkota, ne atbildīga: “Un es teiktu, ka šobrīd tomēr ir tas viss smagums atstāts uz izglītības iestādi, bet mums joprojām nav to atbilžu. Nu, daļa ir, bet cilvēku visur trūkst: Bāriņtiesā trūkst, sociālajā dienestā trūkst, pašvaldības policijā trūkst. Bet tad mums ir jautājums – kas ir mūsu kā visu pieaugušo prioritāte?”
Viņa aicina pievērst pieaugušo uzmanību tam, kas notiek ģimenē, pirms bērns ienāk skolā, un konstatēt problēmas ar bērna uzvedību iespējami agrīni.
Daudzu bērnu uzvedības problēmu saknes meklējamas ģimenē, taču skolai trūkst efektīvu instrumentu, lai ietekmētu vecākus, kuri ignorē aicinājumus uz sadarbību vai pat aizstāv sava bērna agresīvo uzvedību.
Tas rada nesodāmības sajūtu gan bērniem, gan viņu vecākiem.
“Un ir tā nesodāmības sajūta daudziem, bet, nu, tā kā tu nevari mani saukt pie atbildības un arī reāli nesauc… cik tad daudz to vecāku ir saukti pie atbildības? Un tad mums kā arodbiedrībai pārmet – “jūs jau tikai ar tiem soda mehānismiem”,” stāsta Vanaga.
Runājot par to, vai skolai trūkst iespēju saukt vecākus pie atbildības, Ako Kārlis Cekulis komentē, ka Bērnu aizsardzības centra ieskatā skolās trūkst rīku, kā motivēt vecākus uz sadarbību. Centrs savā praksē ir saskāries arī ar izglītības iestāžu apslēpto emocionālo vardarbību pret vecākiem. Caur ultimātu uzstādīšanu vecākos tiek radīta neuzticība izglītības iestādei, jo nav komunikācijas starp vecākiem un pedagogiem par bērna labākajām interesēm.
Lai panāktu efektīvāku vardarbības gadījumu risināšanas procesu, tiek izstrādāti konkrēti risinājumi un preventīvie pasākumi.
Risinājumi praksē – no algoritmiem līdz preventīvām programmām
Lai pārietu no fragmentāras pieejas uz sistēmisku vardarbības novēršanu, atbildīgās institūcijas ir izstrādājušas vairākus risinājumus. Tie ietver gan izmaiņas normatīvajos aktos un vardarbības gadījumu risināšanas algoritmu izstrādi, gan fundamentālu darbu pie vienotas izpratnes veidošanas. IZM un Bērnu aizsardzības centra kopīgais projekts paredz izveidot jaunu datu reģistru, kura pamatā ir vienota vardarbības klasifikācijas un identificēšanas metodoloģija.
Mērķis ir panākt, lai visas institūcijas beidzot runātu vienā valodā par to, kas ir vardarbība.
“Ģimenes studija”
Izgaismo pieredzi un viedokļus par aktuālām ģimenes attiecību, veselības un izglītības tēmām.
Klausies podkāstā sev ērtā laikā un šādās lietotnēs – Spotify, Apple. Jauna epizode katru darba dienu. Epizodes garums 50 minūtes.
Tomēr šo risinājumu ieviešana praksē saskaras ar izaicinājumiem. Inga Vanaga pauž skepticismu, norādot, ka normatīvie akti un vadlīnijas ne vienmēr tiek ievēroti dzīvē. Daudzi pedagogi un skolu vadītāji joprojām izvēlas klusēt par vardarbības gadījumiem skolā, baidoties no negatīvām sekām: “Klusē, daudzi klusē. Direktors baidās, ko teiks, jo viņa darba devējs – pašvaldība – vērtēs. Un, ja tu nāksi un bieži prasīsi palīdzību, to ņems vērā pie vērtēšanas, pie prēmijas, pie algas.”
Kā viens no jaunākajiem soļiem ir pagājušajā otrdienā Saeimā trešajā lasījumā atbalstītā likuma norma, kas paredz obligātu vardarbības novēršanas programmu (piemēram, starptautiski atzītās KiVa programmas) ieviešanu katrā skolā līdz 2026. gada beigām. Tomēr šo plaisu starp politiku un praksi, uz kuru norāda Vanagas skepse, spilgti atbalso arī sabiedrības balss. Kamēr ministrijas izstrādā algoritmus un reģistrus, vecāki ziņo par pavisam citu realitāti – bezdarbību un nesodāmību.
Sabiedrības balss – pieredze un realitāte
Neraugoties uz institūciju centieniem, sabiedrības, īpaši vecāku, pieredze atklāj sistēmas nepilnības, kas ikdienā paliek neatrisinātas. Sabiedrības balss, kas izskan klausītāju vēstulēs, zīmē drūmu ainu par sistēmu, kas tiek uztverta kā salauzta. Atkārtojas motīvs par apzinātu problēmu noklusēšanu no skolu administrācijas puses, lai pasargātu iestādes reputāciju, atstājot vecākus neuzklausītus. Tas veicina plaši izplatītu pārliecību par varmāku nesodāmību, kuri bieži paliek skolā, kamēr upuri cieš. Situāciju vēl vairāk saasina tas, ja varmāku vecāki atsakās sadarboties un tā vietā vaino skolu. Tiek pausta arī asa kritika pret iestādēm, kuras “tikai veido plānus un vāc statistiku”, bet nespēj nodrošināt reālu drošību.
Spilgts piemērs sistēmas nespējai laikus reaģēt ir nesenais gadījums Jelgavā, kurā pirmklasniecei skolasbiedrs – trešklasnieks – salauza iegurņa kaulu. Kā vēlāk atzina cietušās meitenītes vecāki, viņu sākotnējā uzticēšanās skolas solījumiem izrādījās liktenīga kļūda, jo vardarbība bija notikusi jau iepriekš.
“Toreiz mēs izsaucām skolas administrāciju, notika sarunas ar vecākiem un direktoru, bet mēs pieļāvām lielu kļūdu – neizsaucām ātro palīdzību un policiju, nefiksējām notikušo oficiāli. Mēs noticējām vārdiem, ka viss būs labi un tas vairs neatkārtosies. Diemžēl tas atkārtojās – un daudz smagākā formā, ” raksta cietušās meitenītes vecāki.
Šis un citi gadījumi apstiprina diskusijas dalībnieku secinājumu –
pat visnopietnākajās situācijās skola viena pati nespēj atrisināt problēmu.
Ir nepieciešama tūlītēja un efektīva visu atbildīgo dienestu iesaiste, kas praksē joprojām notiek pārāk vēlu un nepietiekami koordinēti, atstājot gan upurus, gan pedagogus bez reāla atbalsta.