Latviešu kultūrā ir vārdi, kurus pierasts neapšaubīt. Ojārs Vācietis ir viens no tiem. Taču viņa biogrāfijā ir epizode, kuras sekas nav interpretējamas, — viena Vācieša jaunības izvēle noveda pie tā, ka viņa klasesbiedru 18 gadu vecumā notiesāja uz astoņiem gadiem Sibīrijā. Vai šī jaunības izvēle maina dzejnieka daiļrades vērtējumu, Latvijas Televīzijas raidījumā “Izvēle Nr. 1” sprieda dažādu jomu pārstāvji.
Gatavojot raidījuma “Izvēle Nr. 1” epizodi par Vācieti, sastapāmies ar pretestību. Daži atteicās no sarunas, citi izteica atklātu nosodījumu: kāpēc cilāt šādus jautājumus? Kāpēc apšaubīt ģeniāla dzejnieka biogrāfiju? Vai tas vispār ir pierādīts? Un, ja ir — vai drīkst runāt par vienu, iespējams, liktenīgu kļūdu, kas neatgriezeniski sagrāva cita cilvēka dzīvi?
Sacerējums par izsūtīto Noru
Gaujienas vidusskolā mācās divi pusaudži — Ojārs Vācietis un Jānis Gubāts. Vācietis, kurš tobrīd pilda komjaunatnes sekretāra pienākumus, kopā ar savu draugu Gunāru Grāvi nonāk Gubāta internāta istabiņā, kur atrod burtnīcu ar privātu sacerējumu, zīmīgi nosauktu “Mūžam paliks atmiņā dārgās meitenes tēls”. Tajā
Gubāts raksta par Noru — draudzeni, kuru kopā ar ģimeni izsūtīja 1949. gada 25. martā — un domu viņu kādreiz atbrīvot.
Burtnīca nav domāta svešām acīm. Gubāts apraksta kādu Laimoni, kurš ir gatavs atriebt Noras nāvi, un fiksē arī deportāciju pieredzi — no Gaujienas vidusskolas vien 1949. gadā tika izsūtīti trīsdesmit pieci skolēni. Vācietis un viņa draugs burtnīcu nodod skolas direktoram, no kura tā nonāk čekas rīcībā. Sekas ir tiešas un neatgriezeniskas: Gubātu izslēdz no skolas, tiek ierosināta krimināllieta, astoņpadsmit gadus veco jaunieti notiesā uz astoņiem gadiem Sibīrijā.
Teātra trupas “Kvadrifrons” stāsts par Vācieša un Gubāta likteņiem11min
Krimināllieta Nr. 16538
Notikumi risinās 1951. gadā — laikā, kad Staļins vēl ir dzīvs, taču ideoloģiskais apjukums jau ir klātesošs. Vēsturniece Vita Zelče norādīja, ka šajā periodā grūti iedomāties daudzus, kuri vēl ar patiesu dedzību ticētu komunisma ideāliem. Zelče uzsvēra, ka pastāv būtiska atšķirība starp tiem, kuri apzināti izvēlējās atbalstīt komunistisko režīmu vēl pirms masu deportācijām, un tiem, kuru lojalitāte veidojās jau pēc tam — citos apstākļos, ar citu cenu.
Vēsturniece Zelče par komjauniešu pārliecību 1951. gadā1min
Par to, ka Ojāra Vācieša jaunībā ir noticis kas būtisks un noklusēts, baumas literārajā vidē klīda jau sen. “Delfu” žurnālists Viesturs Radovics, kurš pētījis šo Vācieša biogrāfijas epizodi, stāstīja, ka runas bija miglainas:
“Tika teikts, ka Vācietis jaunībā kaut ko ir sastrādājis. Ko tieši — neviens īsti nezināja, bet 80. gados cirkulēja pieņēmums, ka viņš kādu ir “nostučījis”
(nosūdzējis – red.).”
Šīm baumām konkrētu veidolu piešķīra Radovica publikācija portālā “Delfi” 2020. gadā — “Zēns no citas klases: kā Ojāra Vācieša ziņojums aizveda uz gulagu viņa skolasbiedru”. Raksts balstījās krimināllietas Nr. 16538 materiālos un pārvērta pieņēmumus pārbaudāmos faktos. Dokumentus arhīvā pirmais bija uzgājis vēsturnieks Zigmārs Turčinskis, kura atradums kļuva par impulsu tālākai pētniecībai.
Žurnālists Radovics par baumām saistībā ar Vācieša pagātni1min
Latvijas Rakstnieku savienības vadītājs Arno Jundze uzsvēra, ka arī kultūras darbiniekiem ir cilvēciskas nepilnības, un tieši tādēļ šādi pagātnes notikumi nav noklusējami. Kopš 19. gadsimta latviešu kultūrā ir iesakņojies ieradums par rakstniekiem runāt cildinājuma augstākajā pakāpē — “diženais” — kā stabila kategorija, nevis jautājums. Jundze norādīja, ka pagātne nav jāgludina — tā ir jāizvērtē, lai varētu kalpot tagadnei, nevis to paralizēt.
Rakstnieks Jundze par cildinošu attieksmi pret rakstniekiem0min
Vēsturniece Zelče šādam skatījumam piekrita, uzsverot, ka pagātnes izvērtēšana nav tikai retrospektīvs žests. Tā ļauj arī mūsdienu jauniešiem domāt par rīcību un tās sekām. Zelči pārsteidz sabiedrībā joprojām pastāvošā iecietība pret padomju periodu — viņa atsaucās uz Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātē tapušu pētījumu, kurā ceturtā daļa jauniešu, jautāti par attieksmi pret padomju laiku Latvijā, atbildēja, ka viņiem nav viedokļa, bet vēl desmit procenti šo periodu vērtē pozitīvi. “Tieši šādas sarunas ļauj vienlaikus kontekstualizēt gan pagātni, gan tagadni — un tagadni pagātnei.” Viņasprāt,
Vācieša jaunības gadu izvēles nav tikai biogrāfisks fakts. Tās izgaismo situāciju, kurā viens pusaudzis nodod otru — un šī rīcība nosaka otra cilvēka smagu turpmāko likteni.
Šis gadījums, Zelče uzsvēra, ļauj domāt par totalitāru sistēmu nevis abstrakti, bet caur individuālu lēmumu sekām.
Vēsturniece Zelče par pārvērtējošu sarunu nozīmi un sabiedrības pozitīvu attieksmi pret padomju periodu2min
Ideālists Vācietis un huligāns Gubāts
Skapīšu kontrole un skolēnu pārmeklēšana bija ierasta un plaši izplatīta prakse līdz pat 80. gadiem. Skapīšu un istabu kontroli Vācietis pieminējis arī savā garstāstā “Tās dienas acīm”. Šādās pārbaudēs tika meklētas arī cigaretes, kārtis un citas lietas, skaidroja Zelče.
Gubāta burtnīcā kā pretpadomju domas var vērtēt tikai trīs teikumus. “Pārējais ir tukšu salmu kulšana, slikta dzeja par mīlestību,”
strikti noteica Zelče, uzsverot totalitārisma režīma smago ietekmi uz pēdējās klases skolēna likteni.
Vēsturniece Zelče par pretpadomju saturu Gubāta burtnīcā1min
Vai Vācietis bija atbildīgs par 17 gadus vecā jaunieša dzīves sabojāšanu? Abi pusaudži burtnīcu nodeva direktoram, kurš tālāk to nogādāja čekai. “Ja skatāmies uz mūsdienu modeli, tad arī 20-gadīgu jaunieti uzskatām par bērnu,” sprieda Jundze, kurš drīzāk aicināja skatīties uz abu jauniešu izcelsmi.
Vācieša tēvs bija iznīcinātājos (istrebiteļi), vācu okupācijas laikā bijis apcietināts par sadarbību ar padomju varu.
Tēvu atbrīvoja 1942. gada rudenī, bet viņš turpināja atrasties policijas uzraudzībā un ģimene nedrīkstēja izbraukt no pagasta uz vairāk nekā 24 stundām, arī darbu bija grūtības atrast. “Ģimene ir vienkārši padomju līdzskrējēji, turklāt nabadzīgi,” norādīja Jundze. Turpretī Gubāta ģimene kā mežsargi tika uzskatīti par buržujiem.
Rakstnieks Jundze par Vācieša un Gubāta ģimenēm1min
Savukārt Radovics iezīmēja abu puišu dažādos raksturus – ideālists Vācietis un huligāns Gubāts. Pēc raksturojuma skolā noprotams, ka Gubāts nepakļāvās noteikumiem un katru gadu viņam bijis pazemināts vērtējums uzvedībā. Iemesli – trokšņošana, klasesbiedru fiziska iespaidošana, skolotāju neklausīšana, uzturēšanās ārpus internāta telpām pēc atļautā laika, melošana, skolas noteikumu neievērošana, smēķēšana, papirosu glabāšana, alkoholisku dzērienu lietošana, neatļauta sarīkojuma apmeklēšana, beigās arī – kapu apzagšana.
“Vācietis viņu gribēja sodīt, lai viss būtu kārtīgi,” norādīja Radovics,
kurš arī izteica pieļāvumu, ka abi bija iemīlējušies vienā meitenē – burtnīciņā pieminētajā Norā.
Vēsturnieks Radovics par iespējamām Vācieša un Gubāta jūtām pret izsūtīto meiteni1min
Vai Vācietis nožēloja?
Vai Vācietis apzinājās, ka burtnīciņas nodošana čekai novedīs pie Gubāta izsūtīšanas uz Sibīriju? Liecības krimināllietā liek domāt, ka drīz vien Vācietis sapratis, ko izdarījis. Uz visiem jautājumiem, kas uzvedina liecināt par Gubāta pretpadomju rīcībām, Vācietis atbildēja: nezinu.
Krimināllietai pievienotie liecinieku protokoli – Vācieša pratināšana 1951. gada 19. novembrī
Jautājums: “Vai Gubats izveda pretpadomju aģitāciju skolēnu vidū?”
Atbilde: “Vai Gubats izveda pretpadomju aģitāciju skolēnu vidū – es nezinu.”
Jautājums: “Kādas pretpadomju grāmatas lasīja Gubats?”
Atbilde: “Viņš lasīja dažādas grāmatas, vai tās ir antipadomju, es nezinu.”
Jautājums: “Kādas antipadomju dziesmas dziedāja Gubats?”
Atbilde: “Gubats dziedāja daudzas antipadomju dziesmas, no tām es atceros tikai sekojošas: “Baltā roze”, “Zilais lakatiņš” un “Kremļa kuranti.””
Jautājums: “Kāda iemesla dēļ Gubats bija izslēgts no skolas?”
Atbilde: “Gubats tika izslēgts no skolas par kapsētas vāžu zagšanu un nepieņemamu uzvedību skolā.”
Jautājums: “Kas jums vēl ir zināms par viņa antipadomju darbību?”
Atbilde: “Ne ko vairāk par viņa antipadomju darbību es neko nezinu.”
Jautājums: “Vai ar ko vēlaties papildināt savu liecību?”
Atbilde: “Papildināt savu liecību ar kaut ko nevaru.”
Nopratināšanās un tiesā Gubāts uzsvēra mīlestību pret meiteni un noliedza jebkādu iesaistīšanos pretpadomju darbībā. Tomēr par privātām pretpadomju piezīmēm un dziesmu dziedāšanu 18 gadus vecais Gubāts saņem bargu sodu – astoņi gadi ieslodzījumā, kas pēc Staļina nāves tiek samazināti uz pieciem.
Gubāts cerēja satikt Vācieti
1958. gadā tiek izdota Vācieša grāmata “Tās dienas acīm”, kas ir autobiogrāfisks stāsts par vidusskolas gadiem. Tajā ir sižeta līnija par meiteni Antru, kuru 1949. gadā izsūta uz Sibīriju, un grāmatas galvenais varonis par to pārdzīvo. Vēsturniece Zelče uzskata, ka “Tās dienas acīm” savā ziņā ir liecība par to, ka Vācietis pārdzīvoja notikušo ar Gubātu: “Savā veidā Vācieti es saprotu, lasot par viņa bērnību, lasot “Tās dienas acīm”.” Zelče redz nožēlu Vācieša darbos, kuros var arī saprast viņa izcelsmi: “Es teiktu, Vācietim ir klājies vismaz 100 reizes sliktāk nekā man.”
Jundze pieļāva, ka tādēļ Vācietis staigājis melnajās brillēs – lai neviens neredzētu viņa acis. Savukārt Radovics sprieda, ka
Vācietim padomju režīmā nemaz nebija iespējas atzīties nodarītajā, bet brīvu Latviju viņš nepiedzīvoja, jo nomira 1983. gadā.
Savukārt Gubāts redzēja Latvijas neatkarības atjaunošanu. Vēl pirms tam, 1988. gadā, viņš iesniedza reabilitācijas pieprasījumu, kas tika apmierināts. Šajā dokumentā Gubāts nepieminēja Vācieti un par notikumiem Gaujienā klusēja — nerunāja ne ar līdzgaitniekiem, ne ar ģimeni. Arī par reabilitāciju Gubāta tuvinieki nezināja.
Jānis Gubāts ar sievu un meitām.
Jānis Gubāts (otrais no kreisās) savās iesvētībās.
Jāņa Gubāta ģimenes arhīvs
Jānis Gubāts.
Jāņa Gubāta ģimenes arhīvs
Jānis Gubāts ar sievu.
Jāņa Gubāta ģimenes arhīvs
Vienīgais, ko bērni zināja, bija tēva nepārprotamā nepatika pret Ojāru Vācieti. Pēc atgriešanās no izsūtījuma, dzīvodams Smiltenē, Gubāts gaidīja dzejnieka tikšanos ar talanta cienītājiem šajā pilsētā — lai pateiktu to, ko bija nesis sev līdzi gadu desmitiem, tomēr Vācietis tur tā arī nekad neieradās.
“To, ka mans tēvs neieredzēja Ojāru Vācieti, sapratu skolas gados,” stāstīja meita Gita Gātere.
Viņa zināja, ka Gaujienas skolā noticis kaut kas saistībā ar Vācieti, kādēļ tēvs tika apcietināts, bet līdz Radovica 2020. gada publikācijai neko vairāk viņa nezināja: “Tas, ka tagad varam runāt par šo, ir īstā reabilitācija manam tēvam.”
Gubāta meita Gātere par tēva attieksmi pret Vācieti1min
Vācieša mazdēls Mārtiņš Vācietis pats savu vectēvu neatceras, jo bija pārāk mazs, un uz daudziem jautājumiem viņa ģimenē nav atbildes: “Man neko nestāstīja, arī pēc Padomju Savienības sabrukuma [ne].” Viņaprāt, par šādiem notikumiem jārunā vēl vairāk, nedrīkst neko slēpt. “Kāpēc nestāstīja – neviens tā arī nepateica, un nu jau vairs nav, kam pavaicāt. Varbūt tās bija bailes? Bet es negribu, lai visi dzīvo bailēs.”
Dzejnieka mazdēls Mārtiņš Vācietis par sarežģīto tematu neizrunāšanu ģimenē1min
Norvēģi un neviennozīmīgais Hamsuns
Latviešu attiecības ar Vācieti var mēģināt izprast, raugoties uz līdzīgiem piemēriem citur pasaulē. Līdzīgi kā latviešu literatūrā Vācieša mantojums ir unikāls, arī norvēģu rakstnieks Knuts Hamsuns tiek vērtēts kā ģeniāls savā dzimtenē un pasaulē, taču abu biogrāfijās ir arī tumši pieturpunkti – Gubāta gadījums Vācietim un nacistiskās Vācijas un Hitlera slavināšana Hamsunam.
Norvēģi ar Hamsunu nav spējuši tikt galā, atzina tulkotājs Snorre Karkonens-Svensons.
Pēc Otrā pasaules kara, jau mūža nogalē, rakstniekam bija jāmaksā tiesas piespriests naudas sods par atklātu slavinājumu Hitleram un nacistiskajai Vācijai.
Ne tikai tas — viņš savu Nobela balvu literatūrā bija uzdāvinājis Hitlera propagandas ministram Jozefam Gēbelsam. Vairākas desmitgades pēc Hamsuna nāves, 1990. gados, Norvēģijā atkal sāka runāt par viņu kā diženu rakstnieku: Hamsuna vārdā tika pārdēvētas ielas un skolas. “Pirms divdesmit pieciem gadiem sākām domāt, ka varbūt varam izrādīt Hamsunam cieņu, bet tagad atkal ejam pretējā virzienā,” stāstīja Svensons, raksturojot sarežģītās norvēģu attiecības ar savu literatūras ģēniju. Tikai pirms dažiem mēnešiem atņemts Hamsuna nosaukums skolai, un norvēģi pārvērtē viņa darbus, kuros nicinoši rakstīts par sāmiem — Norvēģijas ziemeļu pamatiedzīvotājiem.
Tulkotājs Karkonens-Svensons par norvēģu attieksmi pret Hamsunu2min
Tikai dzejnieks vai arī komunists?
2003. gadā lielu sašutumu izraisīja filozofa Ilmāra Šlāpina raksts žurnālā “Rīgas Laiks” ar zīmīgo nosaukumu “Sirdsapziņas noplēšamais talons”. Tas bija Ojāra Vācieša vārdā nodēvētais gads, un Šlāpinu nepārliecināja amatpersonu runās mehāniski atkārtotās frāzes par sirdsapziņu kā pamatojumu šādai godināšanai. “Tīra sirdsapziņa ir tikai tam cilvēkam, kurš nekad mūžā to nav lietojis,” Šlāpins citēja kādu teicienu.
Šlāpins rakstā aicināja skatīt dzejnieku nevis kā abstraktu simbolu, bet kā pretrunīgu personību — arī kā pārliecinātu komunistu un kolaboracionistu. Viņa provokatīvā tēze skanēja nežēlīgi skaidri: “Dzejniekam vai māksliniekam, kura talants un harisma spēja pārliecināt masas, drīzāk pienāktos nāvessods, nevis piemineklis.” Šlāpins izgaismoja tās personības šķautnes, kuras apbrīnas un pielūgsmes brīdī sabiedrība izvēlas neredzēt.
Dzejnieks Ojārs Vācietis.
Foto: Latvijas Televīzijas muzeja arhīvs
Šlāpins, kurš pats uzaudzis ar Vācieša dzejoļiem, atzina, ka būtu iestājies komunistiskajā partijā tieši dzejnieka iedvesmots, ja vien Padomju Savienība nebūtu sabrukusi:
“Viņa dzejoļos konflikti ir starp labo un slikto komunistu, starp pareizo un nepareizo, starp godīgo un liekuli.” Šlāpins norādīja, ka dzejolī “Pūt, vējiņi” Vācietis raksta par latviešu tautas sirdsapziņu, kas lokās vējiem līdzi: “Viņš uzskatīja, ka tā nedrīkst, ir jāiet taisni”.
Filozofs Šlāpins par Vācieša ietekmi savā dzīvē1min
Mums vajag sarunas par “stučīšanu”
Raidījuma dalībnieki bija viensiprātis, ka Vācietis nožēloja izdarīto un viņš nebūtu kļuvis par dzejnieku, ja nebūtu bijis šādas jaunības dienu traumas. Vēsturniece Zelče aicināja aizdomāties, cik ilgi mēs lasīsim Vācieša dzeju: “Var pienākt laiks, kad šī literatūra vairs nebūs aktuāla”. Vācietis ir kontekstuāls un interpretējams:
“Varbūt filma par notikumiem Gaujienas skolā 1951. gadā ļautu pārdomāt arī par totalitārismu un Krievijas iebrukumu Ukrainā, un galvenais – par mums pašiem.”
Mums vajadzīgas sarunas par vēsturiskiem lēmumiem, par stučīšanu un ziņošanu, par trauksmes cēlējiem un apsūdzētājiem. “Mums jāiemācās novilkt to līniju, kad ir jāziņo un kad trauksmes cēlēju likums izmantots nepamatoti,” pauda Jundze. Savukārt Radovics uzsvēra, ka šobrīd sekas jebkādai rīcībai nav tik smagas kā padomju laikos – izsūtīšanu nevar salīdzināt ar ķengām sociālajos tīklos vai atlaišanu no darba.
Vēsturniece Zelče sarunu par Vācieti noslēdza, pieminot viņa dzejas rindas “Par visu vairāk Es baidos būt bezpartejisks”, ko viņas jaunībā interpretēja kā bailes būt vienaldzīgam: “Saprast – kur es iejaucos, kur neiejaucos. Kur man jābalansē uz tās robežas – būt cūkai vai nebūt cūkai,” norādīja Zelče.
Kā sprieda raidījuma ierakstā?
Skatītāji raidījuma ierakstā uz jautājumu “Vai dzejnieka rīcība maina to, kā uztveram viņa radošo veikumu?” lielākoties atbildēja piekrītoši (jā: 88 %, nē: 12 %)
Avoti plašākam skatījumam
Katra raidījuma diskusijas aicina domāt arī pēc tam: meklēt grāmatas, filmas un citus avotus, kas palīdzēs izprast raidījumā apskatīto izvēli. Lūk, avotu saraksts:
- “Tās dienas acīm”, Ojārs Vācietis, 1959. gads.
- “Zēns no citas klases – kā Ojāra Vācieša ziņojums aizveda uz gulagu viņa skolasbiedru“, Viesturs Radovics, portāls “Delfi”, 2020. gads.
- “Sirdsapziņas noplēšamais talons“, Ilmārs Šlāpins, žurnāls “Rīgas Laiks”, 2003. gads.
- “Nepieradināmais Ojārs Vācietis“, Gunita Nagle, “Kultūras Diena”, 2003. gads.
- Eduarda Rozenštrauha dziesma “Zilais lakatiņs”
- Latvijas Televīzijas rubrika “Kultūrdevas ABC” par dziesmu “Zilais Lakatiņš”
«Zilais lakatiņš» – kas daudz vairāk par tautā zināmu ziņģi2min