Laiku pa laikam parādās runas par atsevišķu uzņēmumu un iestāžu vadītāju lielajām algām. Daudzi ir neizpratnē: kāpēc, teiksim, kādas augstskolas rektors vai kapitālsabiedrības valdes priekšsēdētājs saņem ierindas cilvēka uztverē astronomisku algu. Turklāt nav runa par cilvēkiem, kuri vada kādu kompāniju asas konkurences apstākļos, kā, piemēram, “airBaltic”, bet gan, teiksim (tikai ilustrācijai), “Augstsprieguma tīklu”, kas faktiski atrodas monopolstāvoklī.
Nupat publiskajā telpā parādījās kārtējās ziņas par “nenormāli” lielajām Latvijas augstskolu vadības algām. Vārdu “nenormāli” lieku pēdiņās, jo tas tomēr ir tāds visai relatīvs jēdziens. Kas vienam norma, tas citam – nenormāls. Latvijas Universitātes (LU) rektoram Gundaram Bērziņam decembra atalgojums (bruto) bija 21 775,62 eiro; studiju prorektorei Kristīnei Stradai-Rozenbergai 15 293,78 eiro; attīstības prorektoram Enno Encem 12 400,00 eiro, bet Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes dekānam Jānim Priedem 13 041,28 eiro.
Būsim objektīvi. Turēt Latvijas lielākās, prestižākās augstskolas vadību uz salīdzinoši neliela atalgojuma būtu ne tikai nepieklājīgi, bet arī nepareizi, jo tādā veidā sabiedrībai tiktu dots aplams signāls – izglītība un zinātne mūsu valstī nav prioritāte. No otras puses, gribētos sagaidīt arī kādu pozitīvu dinamiku šajā izglītības un zinātnes “prioritātē”.
Kāda ir Latvijas augstākās izglītības vieta pasaulē, un kā tā pēdējo gadu laikā ir mainījusies? Ne LU, ne arī kāda cita Latvijas augstskola joprojām nav spējusi ielauzties pasaules augstskolu “Times Higher Education” (THE) ranga pirmajā tūkstošniekā. Ieklausīsimies šajos vārdos. Nav runa par pirmo simtnieku vai otro. Runa ir par pirmo tūkstošnieku. Starp pasaules pirmā tūkstoša universitātēm nav nevienas Latvijas augstskolas.
Bet kā tad regulārie stāsti, kuri katru Jaungada nakti tiek atkārtoti no mūsu augstāko amatpersonu mutēm, par latviešu izcilajiem sasniegumiem, tai skaitā zinātnē? Kādi var būt šie “izcilie sasniegumi”, ja neesam pat pirmajā tūkstošniekā, lai gan skaitāmies piederīgi pie attīstītās Rietumu pasaules. Uz daudzām citām, ne Rietumu valstīm skatāmies ar vāji slēptu nicību “no augšas”.
Tikai atšķirībā no “augsti izglītotās” Latvijas šajās valstīs (Malaizijā, Indijā, Saūda Arābijā un citur) ir desmitiem universitāšu pirmajā tūkstošniekā. Nemaz nerunājot par daudzajām Ķīnas un Korejas universitātēm, kuras atrodas nevis pirmajā tūkstošniekā, bet pirmajā simtniekā.
Protams, nevar salīdzināt iedzīvotāju skaitu Latvijā ar iedzīvotāju skaitu minētajās Āzijas valstīs. Tur ir daudz lielākas iespējas atlasīt un vienkopus pulcēt vietējos zinātniekus. Tur ir daudz lielāki resursi piesaistīt ārvalstu zinātniekus. Taču arī Somijā, kura ar Latviju ir kaut daļēji salīdzināma, ir divas augstskolas pirmajā divsimtniekā: 112. vietā Helsinku universitāte un 195. vietā Alto universitāte.
Bet kur tad atrodas mūsu augstākās izglītības sistēma, salīdzinājumā ar pašiem tuvākajiem kaimiņiem? Baltijas valstu vidū līdere ir Tartu universitāte, kura atrodas dalītā 301.-350. vietā THE rangā, un Tallinas Tehnoloģiju universitāte 601.-800. vietā. Tallinas universitāte atrodas 1001.-1200. vietā (turpat kur LU, Rīgas Tehniskā universitāte un Rīgas Stradiņa universitāte). Lietuvas Veselības zinātņu universitāte atrodas augstajā 601.-800. vietā; Viļņas universitāte 801.-1000. vietā, bet Kauņas Tehnoloģiju universitāte 1001.-1200. vietā.
Patiesības labad atzīmēsim, ka pastāv arī cits starptautiski atzīts augstskolu rangu saraksts: tā dēvētais QS [“Quacquarelli Symonds”] World University Rankings. Tur RTU ir dalītā 761.-770. vietā, bet LU ieņem 801.-850. vietu. Šajā rangu sarakstā Tartu universitāte ieņem 358. vietu, bet Viļņas universitāte 439. vietu. Tātad abas šīs kaimiņvalstu augstskolas arī šajā rangu sarakstā atrodas krietni augstāk.
Var ar zināmu skepsi izturēties pret šiem rangu sarakstiem, bet tie tomēr visai precīzi norāda uz mūsu augstskolu vietu globālajā augstākās izglītības un zinātnes sistēmā. Citu precīzāku rādītāju nav.
Ja atgriežamies pie sākumā pieteiktā atalgojuma jautājuma, tad galvenais: kāds ir šo augstskolu vadības atalgojuma samērīgums ar gala rezultātu. Latvijas augstskolu vadības atalgojums aug, bet nekāda kāpuma šajos rangu sarakstos nav. Pēdējo triju gadu laikā tā pati 1001.-1200. vieta. Ir arī lokālais, tikai Eiropas augstskolu rangu saraksts (pēc QS standarta). Tur vērojama LU lejupslīde. 2024. gadā 266. vieta; 2025. gadā 267. vieta, bet 2026. gadā jau 274. vieta.
Ja jau Tartu universitāte ir būtiski augstākā vietā (140. vietā Eiropā pēc QS), tad varētu domāt, ka šīs augstskolas vadība saņem lielāku atalgojumu nekā LU vadība. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Igaunijā ir arī augstāka vidējā alga. Taču izrādās, ka Tartu universitātes rektora Tomasa Asera gada atalgojums ir 140-150 tūkstoši eiro (aptuveni 12 000 eiro mēnesī). Tātad apmēram tāds pats kā mūsu LU Ekonomikas fakultātes dekānam. Atcerēsimies, LU rektoram virs 20 tūkstošiem mēnesī.
Nav mans mērķis rosināt cilvēkos skaudību (kāpēc citi saņem tik daudz), jo pieturos pie atziņas, ka būt par labu vadītāju ir liels talants un par šo talantu cilvēkam arī jāsaņem attiecīgs atalgojums. Cits jautājums, ka ne katram šis talants ir. Tāpēc ne katrs, kurš grib, var vadīt lielu cilvēku komandu (gluži tāpat kā vadīt valsti).
Diemžēl ne katram, kurš dažādu iemeslu dēļ ir nonācis augstā vadītāja amatā, šis vadītāja talants ir. Tāpēc ārkārtīgi svarīgi ir lielo vadītāju atalgojumu saistīt ar konkrētiem darba rezultātiem. Diemžēl tā ir milzu problēma, jo, ja augstskolām vēl ir kaut kādi rangu saraksti, pēc kuriem var vērtēt vadības kvalitāti, tad ļoti daudzām iestādēm un kapitālsabiedrībām šis vērtējums ir ārkārtīgi subjektīvs.
Piemēram, kā vērtēt slimnīcu vadību? Pēc peļņas rādītājiem? Pēc ārstniecības statistikas (kas arī ir stipri manipulējama)? Pēc kadru mainības? Tas pats attiecas uz pieminētajiem “Sadales tīkliem” un citām valsts un pašvaldību kapitālsabiedrībām, kuras vērtēt tikai pēc komercrādītājiem arī nebūtu pareizi.
Sabiedriskajā sektorā bieži vien ir tā, ka tam, kurš reiz ir nonācis šajā “vadītāju” apritē, no tās ir ārkārtīgi grūti izkrist, ja vien viņš pilnīgi atklāti nesāk “gāzt podus”. Galvenais ir pareizi runāt, uzturēt labas attiecības ar tiem, kas kādreiz var lemt tavas karjeras likteni, un nekur īpaši nebāzties ar pārlieku aktivitāti, jo “izlēcējus” nemīl.
Tai skaitā jācenšas pārāk “neizlēkt” ar savu lielo algu. To derētu biežāk atcerēties vadītājiem, kuri nebūt neizceļas ar īpašiem vadītāja talantiem, jo šī atalgojumu negausība (ko klusējot atbalsta politiskā vadība) stumj mūsu sabiedrību pretī tām jukām un haosam, kāds vienmēr sākas, kad pie varas nonāk tā sauktie populisti (agrākos laikos saukti par revolucionāriem). Vienalga kādas krāsas un orientācijas viņi ir, bet talants uz “podu gāšanu” viņiem ir neatņemams.
info
Uzzini pirmais
kas interesants noticis Latvijā un pasaulē,
pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā