«Kvadrifrons» izpēta fiziskās konfrontācijas dinamiku
Teātra trupa «Kvadrifrons» jaunajā sezonā uz skatuves ceļ jautājumu par fizisko konfliktu un cīņas nozīmi mūsdienu pasaulē. Izrāde «Sēri krāca ūdens viļņi» iedziļinās šajā tēmā, piedāvājot skatītājiem pārdomāt vardarbības ciklisko dabu un uzvaras ilūziju. Šī izrāde, kas iecerēta kā absurda spogulis, atspoguļo cilvēces nespēju izkļūt no vardarbības apburtā loka, izmantojot pārspīlējumu, grotesku un dramatisku tiešumu, lai atklātu konfliktu bezjēdzību un tukšo uzvaras konceptu.
Vardarbības saknes un mūsdienu atspulgi
Kopš neatminamiem laikiem fiziska vai verbāla cīņa ir bijusi neatņemama cilvēku attiecību sastāvdaļa – instinktīva reakcija uz domstarpībām vai varas dinamiku. Lai gan sabiedrība ir attīstījusies, ieviešot likumus, izglītību un starptautiskus nolīgumus, piemēram, Stambulas konvenciju, joprojām pastāv dziļi iesakņojusies ilūzija, ka cīņa var nodrošināt ilgtspējīgu uzvaru. Dūres joprojām ir klātesošas visās dzīves jomās – politikā, popkultūrā, mākslā un sportā, kur spēka demonstrējumi bieži tiek glorificēti, romantizēti un pat estelizēti.
Izrādes veidotāji uzsver, ka konflikta situācijās uzmanība vienmēr tiek pievērsta uzvarētājam, taču šī uzvara ir tikai īslaicīga pozīcija, pēc kuras neizbēgami seko pretreakcija. Zaudētājs ceļas, atbild, un cikls turpinās. Šī dinamika rada bezgalīgu, nogurdinošu un, būtībā, bezjēdzīgu ciklu. Izrāde «Sēri krāca ūdens viļņi» ir ne tikai cīņas analīze vai retrospekcija, bet arī mūsdienu absurdu spogulis, kas atspoguļo cilvēces nespēju izkāpt no vardarbības apburtā loka.
«Sēri krāca ūdens viļņi»: analīze un refleksija
Režisors Rūdolfs Gediņš sākotnēji vēlējās attiekties pret kaušanos kā pret mediju un komunikācijas formu uz skatuves, kas spētu ietvert sevī ko vairāk par agresiju. Tomēr veidošanas process licis atzīt sakāvi šajos meklējumos. Dzīvojot laikā, kad kaimiņos plosās karš un mājās notiek diskusijas par Stambulas konvencijas nozīmi, ir grūti ar tīru sirdi runāt par vardarbības neviennozīmīgo dabu. Tāpēc izrādes veidotāji izvēlas raudzīties uz kaušanos kā uz destruktīvu, muļķīgu un arhaisku strīdēšanās formu, kuras vienīgais rezultāts ir vardarbības vairošana, sāpes un stulbums.
Izrāde, izmantojot pārspīlējumu, grotesku un dramatisku tiešumu, izgaismo šo ciklisko konfliktu bezjēdzību un uzvaras koncepta tukšumu. Tā ļauj skatītājam ieraudzīt ne tikai cīņu uz skatuves, bet arī to, kas notiek mums apkārt un mūsos pašos. Iestudējuma koncepcijas autors, režisors un horeogrāfs ir Rūdolfs Gediņš. Scenogrāfijas un kostīmu autore ir Inga Siliņa, mūzikas autors – Kārlis Tone, gaismu mākslinieks – Niks Cipruss, bet cīņas treneris – Sergejs Fjodorovs. Lomās iejutīsies Āris Matesovičs un Rūdolfs Gediņš. Izrādes pirmizrāde paredzēta 2025. gada 22. oktobrī.
«Kvadrifrons» ir neatkarīga teātra trupa, kas pazīstama ar savu daudzveidību, laikmetīgumu un starpdisciplināro pieeju, apvienojot teātri, mūziku, vizuālo mākslu un kino. Viņu darbos tiek runāts par cilvēku un sabiedrības attiecībām šobrīd, kritiski izvērtēta pagātne, aktīvi reaģēts uz notiekošo un veidota vīzija nākotnei, nepiemirstot pretrunas, smieklus un asprātības.
Konfliktu izpausmes un sabiedrības attieksme
Lai gan sabiedrība ir attīstījusies, pievēršoties likumiem, izglītībai un tiesiskumam, arvien pastāv dziļi iesakņojusies ilūzija par uzvaru cīņās. Fiziska vardarbība ilgu laiku tika uzskatīta par leģitīmu un efektīvu risinājumu konfliktiem, taču mūsdienās izpratne ir mainījusies, arvien skaidrāk paužot, ka vardarbība – gan fiziska, gan emocionāla – nav pieļaujama. Tomēr šajā civilizācijas stāstā joprojām saglabājas ilūzija par uzvaru.
Mūsdienu konfliktos cieš ne tikai cilvēki, bet arī kultūrvēsturiskais un reliģiskais mantojums. Ar kultūras un vēsturisko dārgumu iznīcināšanu grupējumi vēršas pret kolektīvās identitātes un atmiņas simboliem, kā arī meklē finansiālu stimulu, izlaupot objektus. Lai gan ir ieviesti starptautiski mehānismi cīņai pret šādiem noziegumiem, tie joprojām ir plaši izplatīti.
Politiskās diskusijas par tādām tēmām kā Stambulas konvencija ir parādījušas, ka vardarbība joprojām ir aktuāla problēma Latvijas sabiedrībā. Premjere Evika Siliņa ir uzsvērusi, ka politiskais «teātris» ap šo konvenciju liek ciest upuriem, kuru pieredze tiek izmantota politiskām cīņām. Viņa norāda, ka valstij ir jāsniedz pienācīgs atbalsts tiem, kuri uzticējušies un meklējuši palīdzību, un ka nevienaldzība pret vardarbību ir nepieņemama.
«Sēri krāca ūdens viļņi» piedāvā dziļāku ieskatu cilvēka dabā un sabiedrības iekšējās dinamikās, liekot mums apzināties cīņas cikla bezjēdzību un meklēt jaunus veidus, kā risināt konfliktus, nevis atkārtot tos. Izrāde ir aicinājums ne tikai skatīties uz vardarbību uz skatuves, bet arī apzināties tās klātbūtni mūsu pašu dzīvēs un sabiedrībā.