Egija žurnālam stāsta, ka piedzimusi ar cerebrālo bērnu trieku, kas viņu piesaistījusi ratiņkrēslam un kruķiem. Taču tas, kas viņai sāp visvairāk, neesot slimība.
“Tā ir bērnība, kurā nebija bērnības. Man neļāva pat pa logu paskatīties. Mamma zināja, ka esmu vairākas reizes mēģinājusi sev atņemt dzīvību, tāpēc logiem priekšā bija piestumtas mēbeles. Ārā mani neveda, jo māte negribēja, lai kāds redzētu, ka ir piedzemdējusi meitu invalīdi,” stāsta Egija.
“Mamma mani sita, pazemoja, atstāja badā, slēdza istabā. Viņas rokās jebkas varēja pārvērsties par ieroci – dēļi, vadi, slotas kāts,” viņa atceras.
Taču sevišķi sāpīgs bijis notikums, ko Egija piedzīvojusi 17 gadu vecumā. “Viens no mātes piegulētājiem, saukts par patēvu, mani izvaroja. Patēvs bija “gudrs”. Viņam jau bija tāds nodoms. Viņš aizsūtīja mammu pie tantes uz stundu.
Viņš noveda mani kurtuvē, atstutēja pret sienu, norāva man drēbes un to izdarīja. Es biju nevainīga. Asinis un manas sāpes viņu neatturēja. Viņš turpināja darīt savas netiklās darbības un skaļi smējās.” Šo mirkli Egija nekādi nespējot izdzēst no savas atmiņas.
Vairāk lasi žurnāla “Kas Jauns” 14. oktobra numurā!