Anatolijs Imermanis – Dzejnieks, Detektīvs un Bohēmas Vēstnesis Filmas “Testaments” Lēcās
Rīgas Starptautiskā filmu festivāla (RIGA IFF) konkursa programmā pirmizrādi piedzīvojusi režisora Jāņa Ābeles un scenārista Jāņa Joņeva dokumentālais detektīvs “Testaments”. Filma ir intriģējošs un daudzslāņains stāsts par latviešu kriminālromānu rakstnieka un dzejnieka Anatola Imermaņa (1914–1998) dzīves noslēpumiem un viņa patiešām neparasto pēdējo vēlēšanos. Pēc festivāla “Testaments” nonāks arī Latvijas kinoteātros, piedāvājot skatītājiem aizraujošu ceļojumu atpakaļ laikā.
Pretrunīgā personība uz ekrāna
Anatolijs Imermanis, kura vārds latviešu literatūrā saistīts gan ar aizraujošiem detektīvromāniem, gan ar juteklisku dzeju, bija personība, kas vienmēr bijusi apvīta ar leģendām. Viņš tiek rakturots kā dzejnieks un detektīvstāstu autors, kā padomju varas ietekmēts, bet nesalauzts indivīds, disidents un bohēmists. Šī pretrunīgā daba ir filmas centrālais elements, atklājot Imermaņa dzīves sarežģīto samezglvojumu, kurā savijas māksla, literatūra, personiskās attiecības un pat pretestība sistēmai. Filmas veidotāji cenšas atbildēt uz jautājumu, kas īsti bija Imermanis – brīvdomātājs, dendijs vai izvirtulis? Viņa laikabiedri viņu raksturojuši dažādi, taču mūsdienās par viņu, neraugoties uz nozīmīgo ieguldījumu latviešu detektīvžanra attīstībā, bieži vien piemirstam. Imermanis sarakstījis vairāk nekā 15 kriminālromānus, kā arī vairākus dzejas krājumus, un viņa darbi tikuši tulkoti un pat ekranizēti, apliecinot viņa kultūras nozīmīgumu.
Dīvainā pēcnāves vēlēšanās un pazudusī urna
Filmas “Testaments” pamatā ir viena no dīvainākajām pēcnāves vēlmēm, kāda jebkad izteikta. Anatols Imermanis vēlējies, lai pēc nāves viņa pelnus izkaisītu Parīzes sarkano lukturu rajonos, tādējādi vienmēr būdams skaistu sieviešu sabiedrībā. Šī leģenda, ko pirms gadiem Jānis Joņevs pastāstījis Jānim Ābelem, kļuva par filmas iedvesmas avotu. Taču filmas tapšanas procesā atklājās, ka urna ar Imermaņa pelniem ir pazudusi. Tas lika filmai pieņemt detektīva žanra aprises, jo tās galvenais varonis – mūsdienu dzejnieks Aleksandrs Zapoļs (pazīstams arī kā Semjons Haņins) – uzņemas misiju atrast pazudušo urnu un piepildīt rakstnieka pēdējo, neparasto gribu. Šis meklējums pārvēršas par aizraujošu ceļojumu gan laikā, gan telpā, kurā savijas dzeja, mīla un nāve, atgādinot patiesu detektīvromānu.
Kinodarbā savijas poētika, erotika un vēstures elpa
Režisors Jānis Ābele atzinis, ka filma ir tikpat pretrunīga kā tās galvenais varonis, dažbrīdī vairāk atgādinot spēlfilmu vai erotisku mistēriju, nevis tradicionālu dokumentālo filmu. Šis darinājums ir ne tikai dokumentāls izmeklējums, bet arī emocionāls un estētisks stāsts, kurā neatkārtojamā veidā savijas poētika un erotikas motīvi, atspoguļojot Imermaņa dzīves daudzveidību. Filma piedāvā skatītājam sirreālu ekrāna piedzīvojumu, kurā saplūst pagātne un tagadne, atskanot mūžseniem dzejas, mīlas un nāves motīviem. Scenārija autors Jānis Joņevs skatītājus ved cauri padomju literāro aprindu atmiņām un atklāj Imermaņa biogrāfiskos noslēpumus, par kuriem sabiedrība zina pārsteidzoši maz. Filmas veidotāji izmanto citātus no Imermaņa dzejas, piešķirot darbam dziļumu un personisku pieskārienu. Šī piedzīvojuma ceļā tiek smēķēti cigāri, iepazīts kailums un pētīts, vai erotika spēja graut Padomju Savienības stingro morāles robežu.
Aicinājums iepazīt aizmirstu kultūras ikonu
Dokumentālais detektīvs “Testaments” ir aicinājums plašākai auditorijai iepazīt Anatolu Imermani – vienu no latviešu literatūras un kultūras spilgtākajiem, lai gan mūsdienās nedaudz piemirstajiem, tēliem. Filma, kas piedzīvoja savu pasaules pirmizrādi RIGA IFF, ir vairāk nekā tikai biogrāfisks darbs; tā ir mākslinieciska izmeklēšana, kas atklāj Imermaņa personības daudzpusību un viņa laikmeta pretrunas. Studijas “Ego Media” producents Guntis Trekteris uzsver, ka režisor Jānim Ābelem izdevies dokumentālajā formā ieaugt īstā kriminālintrigā, radot darbu, kas brīžiem atgādina spēlfilmu vai pat erotisku mistēriju. “Testaments” ir ceļš uz Imermaņa radošās dvēseles atklāsmi, aicinot skatītājus domāt par dzīves vērtībām, radošuma robežām un paliekošajām pēdām, ko cilvēks atstāj pēc savas nāves.