Pāreja no benzīna vai dīzeļa uz elektrību, ir solis, kas daudziem vēl priekšā. Ar benzīna aromātu saistītas pozitīvās bērnības atmiņas par motorizētiem piedzīvojumiem – pirmais brauciens ar kartingu, mopēdu, motorlaivu un arī automašīnu. Tā laika neatņemama atribūtika benzīna kannas un trekteris.
Tomēr tehniskais progress liek paskatīties uz lietām no cita skatu punkta, kas noveda pie tā, ka spēru “soli nezināmajā” elektrifikācijas virzienā, iegādājoties mazlietotu Škoda Enyaq. Pēc auto iegādes sev nosolījos, ka pēc nobrauktiem 25 000 km, kas man faktiski ir gada nobraukums, atradīšu laiku, lai “uz papīra” saliktu pa plauktiem, ko man nozīmē braukt ar elektroauto. Kāpēc šāds kilometrāžas ierobežojums? Lai izvairītos no nepamatoti optimistiskas un idealizētas jūsmas par jauno auto, kas cilvēkam raksturīga par vairumu mūsu rokās nonākušām foršajām “jaunajām mantiņām”.
Īsumā – man elektroauto patīk. Man patīk ar to braukt. Dienā vidēji nobraucu 70 līdz 100 km. Protams, kaut kur sirds dziļumos pietrūkst “TOP GEAR” tipa V8 motoru rūkoņas, īpaši kādā garākā patiltē, jo tuneļu, kā TOP GEAR Itālijas ceļojumos, šādam skaņas baudījumam mums īsti nav. Tas tā, ar vieglu, nostaļģisku humoru, jo jāņem vērā, ka man sen nav bijis arī V8 auto – racionālais saprāts neļauj tik daudz naudas “bāzt izpūtējā”. To visu lieliski atsver aprēķini par elektroauto lietošanas un uzturēšanas izmaksām, bet benzīngalvai nepieciešamās sajūtas ar uzviju kompensē motocikls.
Lēmums
Lēmumu par elektroauto meklēšanu pieņēmu skaidrā apziņā. Brīdī, kad sapratu, ka noteikti netērēšu naudu mazā Mazdas minivena metināšanai. Auto bija iegādāts gadu iepriekš, kā lēts pārvietošanās rīks mājas-darbs maršrutam. Uz iegādes brīdi automašīnai caurejošu korozijas bojājumu nebija. Tomēr tuvojoties jaunajai TA, apskatot uzburbušo krāsu padziļināti, tapa skaidrs, ka bez metināmā aparāta jaunu apskati auto nedabūs. Ja tie būtu pāris punkti sliekšņos, domāju, ka auto tiktu sametināts un brauktu vēl gadu. Tomēr “brūnais kraukšķis” pārāk lielā apjomā koncentrējās uz aizmugurējās ass arkām un mani aprēķini, attiecībā uz potenciālajām izmaksām, nosliecās par labu atvadām no automašīnas. Izmaksas par auto remontu, īpaši kvalitatīvas metināšanas un metināto vietu apstrādes, pēdējos gados ir ļoti pieaugušas.
Analizējot tirgu meklēju salīdzinoši lētu auto, kas pārņemtu stafeti no Mazda. Tam bija jābūt lētam iegādē, lētam uzturēšanā un beigu beigās, pēc pāris gadiem arī pārdodamam par kaut cik saprātīgu naudu. Lietoto auto reklāmās nekas manu uzmanību nesaistīja.
Aizvadītā gada vasarā aktīvi reklamējās elektroauto tirgotāji. Tas gan piesaistīja uzmanību, jo pirms 5-6 gadiem izskatīju elektroauto iegādi, tomēr pēc rūpīgas analīzes auto, kurš bija pa kabatai, netika galā ar nobraukuma rezervi ziemā – tai bija jābūt drošiem 100 km, ko mana tā laika izvēle par man pieejamu cenu, nevarēja nodrošināt.
Izvēle
Aizvadītā gada vasarā par ļoti draudzīgu cenu tirgū parādījās dažas jaunas Corsa un Mokka elektroauto – faktiski par cenu, kāda bija šo modeļu iekšdedzes versijām. Tas pamudināja mani doties uz salonu. Apsvērums vienkāršs – mēneša maksājumam jābūt pēc iespējas tuvākam degvielas, nodokļa un servisa, jeb auto uzturēšanas izmaksu starpībai. Kā arī braukšana ar jaunu auto dos garantijas par salīdzinoši precīzu ietekmi uz ģimenes budžetu vairākiem gadiem uz priekšu.
Tomēr iekāpjot mazajās pilsētas mašīnītēs nāca apskaidrība, ka šie auto manām ikdienas vajadzībām ir par mazu. Jāņem vērā, ka auto bieži tiek izmantots braukšanai četratā un piecatā, kā arī vajadzīgs normāla izmēra bagāžnieks, lai nepieciešamības gadījumā tajā var iekraut 10–20 granulu maisus vai citu kravu no būvniecības bodes.
2024. gada vasarā bija arī citi labi elektroauto piedāvājumi, tāpēc devos apskatīt Toyota bZ4X un Nissan Ariya. Te gan jāsaka, ka sarunas ar pārdevējiem beidzās ar neko, jo tādas mašīnas kā reklāmā, par tādu cenu, kā reklāmā, “ir beigušās un nopirkt nevar, bet var dabūt par kādiem 20% dārgāku, labāk nokomplektētu versiju”. Man tas īsti nederēja, jo makam ne tik draudzīgos piedāvājumus, nevarēju samērot ar ģimenes budžetā atvēlēto naudas apjomu automašīnai.
Enyaq
Protams, izskatīju arī Škoda Enyaq iegādi, tomēr cenas – pat ar dīleru specpiedāvājumiem un atbalstu elektroauto iegādei, bija par augstu, tāpēc racionāli Škoda svītroju no potenciālajiem pretendentiem. Līdz brīdim, kad piedāvājumā parādījās nekaunīgi zils 1,5 gadus vecs Enyag ar 4000+ km noskrējienu un vietējam tirgum nesaprotamu aprīkojumu. Norādītā cena man joprojām bija par augstu, pat nododot naglās Mazdu, tomēr nolēmu sapni nenorakt, auto apskatīt un parunāt ar pārdevēju.
Škoda Enyaq (bilde no autora krājumiem)
Škoda izskatījās labi. Kā jauns auto. Kāpēc auto vēl nav atradis jaunu saimnieku sapratu brīdi, kad noskaidrojām auto aprīkojumu. Tas bija vācu superparastais un nabadzīgais aprīkojuma līmenis jeb tas, ko pie mums sauc par bomžpaketi ar mazāko iespējamo 50 kWh akumulatoru.
No sliktajā lietām – auto bija uz bleķa diskiem, bez parkošanās sensoriem. No labajām lietām – logu atvēršanai tomēr izmantoja podziņas, nevis “airus”, bija arī klimata kontrole. Loģiski, ka Vokswagen grupas drošības lietiņas aprīkojumā bija – automātikā bremzēšana, kruīzkontrole (par atsevišķu samaksu to var paaugstināt līdz adaptīvajai kruīzkontrolei), bija arī joslas turēšanas funkcija. Savukārt siltumsūkņa automašīnai nav.
Pēc sirsnīgas sarunas ar pārdevēju, nonācām arī pie kopsaucēja par cenu, kas ar atbalstu un vecā auto “aizlaišanu pa skuju” taku, bija 22,5 tūkst. eiro. Tam jāpiepluso pāris simtus, ko izmaksāja pazīstama ražotāja parkošanās sensoru uzstādīšana. Jā, mēneša maksājums par auto ir lielāks nekā degvielas izmaksu starpība, ja salīdzinām ar pavecāku iekšdedzes dzinēja auto, tomēr to atsver izmaksu samazinājums tādās kategorijās kā serviss, transporta nodoklis un fakts, ka braucu ar jaunu auto, kurš paredzami un stabili spēs nodrošināt šo funkciju daudzus gadus.
Izmaksas
Auto ikdienā izmantoju braukšanai uz darbu, bet esmu bijis arī Viļņā, Daugavpilī, arī tālāk austrumu pierobežā. Par ikdienas braukšanu jautājumu nav vispār. Vasarā auto tiek lādēts vidēji katru 3 vai 4 dienu, bet rudens ziemas sezonā katru 2–3 dienu. Pamatā auto tiek lādēts līdz 80%, bet laiku pa laikam arī līdz 100%.
Škoda Enyaq vidējais patēriņš pēc nobrauktiem 25000 km (bilde no autora krājumiem)
Pēc 25 000 km varu teikt, ka izmaksas par degvielu un uzturēšanu ir patīkamas – vidējais enerģijas patēriņš gada griezumā 17,5 kWh uz 100 km ceļa. Vasarā mierīgos braucienos to iespējams pazemināt pat līdz 12,5 kWh, bet ziemā brīžiem tiek fiksēts arī 25 kWh uz simtu. Daļēji tā ir “maksa” par zemcenas komplektāciju – automašīnai nav siltumsūkņa. Elektroauto iegāde arī ir mainījusi attieksmi pret elektroenerģijas pieslēgumu – sākotnējais fiksētais līgums ir nomainīts pret biržas cenu un auto tiek lādēts, kad biržā ir zemākā cena. Ja sākotnējais aprēķins par elektroenerģiju uz 100 km bija ~ 3–3,5 EUR, tad šobrīd tas svārstās no summas, kas ir zem 1 EUR, līdz 4 EUR. Biežāk gan esmu zemākajā galā.
Vienīgās ar auto uzturēšanu saistītās izmaksas ir bremžu eļļas un salona filtra maiņa, automašīnai sasniedzot 2 gadu vecumu. Ziemas riepas sarakstā neiekļaušu, jo tās ir vajadzīgas jebkuram auto, bez tam, speciāli marķētas elektroauto riepas nepirku, uzmanību pievēršot labām riepām ar atbilstošu kravnesības indeksu.
Uzlāde
Lai gan publiskajā uzlādes tīklā auto ir lādēts vien reizes 10, Latvijas publiskās uzlādes cenas ir konkurētspējīgas – tās ir zemākas par salīdzinoši ekonomiska dīzeļa degvielas izmaksām uz 100 km.
Lai gan 3 fāžu uzlādi iegādājos rudenī, uzreiz pēc auto iegādes, to sāku izmantot vien pēc vairākiem mēnešiem. Pirmkārt, pietika ar 220 uzlādi, pieliekot auto uz vada uzreiz pēc atgriešanās mājās no darba. Otrkārt, 3 fāžu lādētāju aizdevu brālim, kurš neilgi pēc manis iegādājās savu lietoto elektroauto – Škoda Enyaq, kuram līdzi nebija lādētāja.
Situācija mainījās ziemā – saistībā ar garākām maiņām darbā, veidojās situācijas, kad mājās biju vien 3 līdz 6 stundas naktī. Ar 230V lādētāju, kas baro auto vien ar 2 kW, bija par maz laika uzlādei, tāpēc instalēju 3 fāžu pieslēgumu pagalmā, kas šim auto deva 7 kW uzlādi. Ar to ir pietiekami, lai auto uzlādētu man ērtā laika posmā. Protams, 11 kW uzlāde, kā labāk aprīkotām Enyaq versijām, būtu patīkamāka.
Sākotnēji auto aukstajā laikā tika sildīts no vada, ļaujot baudīt silta auto priekšrocības. Šobrīd tam traucē gan “nepareizā” biržas cena elektrībai no rītiem, gan apstāklis, ka pieslēgumu izmanto vēl viens auto.
Secinājumi
Pēc nu jau gandrīz 27 000 km, ko esmu pavadījis pie sava elektroauto stūres, jāsecina, ka tas ir komfortabls, izmaksās draudzīgs auto ikdienas lietošanai. Esmu racionāls un ar šo auto nedošos uz Eiropas otru galu, jo apzinos, ka šādā ceļā tas prasīs papildus laiku, kura man visdrīzāk nebūs. Bet zinu, ka pat ar mazo akumulatoru, man pilnībā pietiek ikdienas braucieniem. Nedaudz vairāk kā gada laikā nobrauktie 25 000 km ir tam apliecinājums. Ja nu kas saiet grīstē ar plānošanu vai pēkšņi jāaizbrauc mazliet tālāk, nekas netraucē iebraukt publiskajā uzlādē.
Elektroauto ģimenē nereti sākotnēji tiek uztverts kā otrais auto ģimenē. Dzīve ātri visu saliek “pa plauktiem” un lietošanas ērtuma, kā arī mazo lietošanas izmaksu ietekmē elektroauto ātri pārvēršas par pirmo auto.
Esmu pārliecināts, ka mans nākamais spēkrats būs ar elektropiedziņu. Nedomāju par akumulatoru, uzlādes ātrumu un citiem aspektiem, jo tie nav tik svarīgi, kā iedomājas cilvēki, kuriem nav elektroauto. Izmaksu aprēķins ir jāveido balstoties uz tipiskajiem ikdienas parametriem, nevis uz varbūtību, ka vienreiz gadā “iespējams es ziemā gribēšu aizbraukt tālāk”.
Nekomentēšu arī izvēles faktorus, kas tuvojoties brāļa vecā auto kārtējai tehniskajai apskatei, noteica viņa izvēli iegādāties… Enyaq. Iespējams, ka sava loma bija apstāklim, ka pirms iegādes viņš izbrauca ar manu Enyaq un nolēma, ka arī viņa uzticamais, rūsas skartais jāpānis ir jāved uz utilizāciju. Nepilna gada laikā viņš ir nobraucis pat mazliet vairāk nekā es un nākotnē neplāno atgriezties pie iekšdedzes automašīnas.
Ja rakstā pamanīji kļūdu, padod mums par to ziņu, iezīmējot ačgārno tekstu un nospiežot Ctrl+Enter. Paldies!
0
0
balsojumi
Raksta novērtējums
Post navigation