Artūrs Jakobsons ir piekrastes zvejnieks un Ādažu novada Carnikavā šajā jomā darbojas jau 20 gadus, taču aizvien ir jaunākais. Carnikavā piekrastes zvejnieku palicis gaužām maz, bet visi turas kopā un cenšas cīnīties par savu darbu, lai gan brīžiem tas ir teju neiespējami, jo roņi katru sezonu nodara milzīgus zaudējumus, Artūrs neslēpa Latvijas Radio raidījumā “Stiprie stāsti”.
Joprojām jaunākais piekrastes zvejnieks Carnikavā
Ierasti piekrastes zvejnieki savas tradīcijas nodod no paaudzes paaudzē, bet Artūra gadījumā viņa vecākiem nav bijusi nekāda saistība ar jūru. Viņa mamma strādāja tirdzniecībā un pēc tam ilgus gadus bērnudārzā, taču Artūrs par zvejniekiem un jūru “fanoja” jau kopš agras bērnības.
“Kad man bija septiņi gadi, sāku pa brīvdienām nākt skatīties, kā zvejnieki strādā un darbojas, un tas ļoti dziļi iekrita man sirdī,” atklāja Artūrs.
Iespējams, interesi un mīlestību pret jūru viņš neapzināti mantojis no sava vectēva.
“Bērnībā gribēju kļūt arī par jūrnieku, bet tā ideja gan vecākiem kaut kā ne visai patika, jo mans vectēvs bija jūrnieks, un tajos laikos vēl bija tā, ka tie reisi bija ļoti ilgi. Viņš aizbrauca uz pusgadu, tad atbrauca mājās, kaut kādas pāris nedēļas padzīvojās pa māju un tad atkal uz pusgadu prom,” stāstīja Artūrs.
Artūrs uzaudzis turpat Carnikavā, sākumā mācījās Carnikavā, tad Ādažos un tad jau Rīgā. Vispirms viņš izvēlējās studēt ekonomiku, vēlāk mācījās arī par inženieri, bet nekas no tā viņam nedeva tādu gandarījumu kā zvejnieka darbs. Artūrs ir jaunākais Carnikavas piekrastes zvejnieks jau 20 gadus.
“Jā, nu jau 20 gadus man šāds tituls ir. Tad, kad man tas tituls tika piešķirts, tas bija tā ļoti pagodinoši, likās, ka forši būt jaunākajam, bet nu jau gribētos kādu jaunāku vēl,” Artūrs atzina.
Katru dienu ceļas ar smaidu
Zvejas piestātnē un jūrā Artūrs pavadījis lielāko daļu savas dzīves, bet tur nonāca, pateicoties māsas vīram Aldonim, kas joprojām vada Carnikavas piekrastes zvejniekus.
“Es prasījos viņam līdzi visu laiku. Jau no bērnības man patika ūdens, zivis, daba. Man ļoti patika braukt līdzi un klausīties visus tos stāstus. Vispār zvejnieki ir klusi, ļoti noslēgti sevī un viņiem gaužām nepatīk runāties. Nu, izņemot mani. Tā es arī pats mācījos to visu,” stāstīja Artūrs.
Ciemos pie piekrastes zvejnieka Artūra Jakobsona.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Carnikavā zvejas piestātne atrodas Gaujas attekā. Tur sešu vīru sastāvā saimnieko uzņēmums “Leste”. Uz piestātni Artūrs brauc katru rītu un tad jau ar laivu tālāk pa Gauju dodas jūrā.
“Man nav īsti normēta darba diena, katrs rīts var sākties savādāk. Nu, jā, protams, cenšamies pēc iespējas ātrāk atdot zivtiņas uzpircējiem, bet mums galvenais ir noķert un dabūt tās krastā, tāpēc es katru dienu ceļos ar smaidu, vienalga, cikos man tas jādara,” stāstīja Artūrs.
Ciemos pie piekrastes zvejnieka Artūra Jakobsona.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Piestātnē ierīkots neliels namiņš, kur zvejniekiem no rīta satikties un norunāt dienas plānu, taču Artūrs atklāja, kā kādreiz turpat pie šķūņa bijusi pirmā Carnikavas zivju fabrika, kas pēc tam pārcēlās aiz tilta uz lielo zivju pārstrādes rūpnīcu.
“To es arī vēl pieredzēju, kad biju maziņš, vedām zivis arī uz turieni. Tas bija liels notikums vienmēr – no jūras uzreiz uz fabriku. Tad tur kūpināja, sālīja un sūtīja pa visurieni tās zivis,” stāstīja Artūrs.
Kad ir zivis, tad jāstrādā
Runājot par to, cik maz piekrastes zvejnieku atlicis Carnikavā, Artūrs neslēpa, ka tas ir gaužām bēdīgi, taču to iespaido dažādi faktori.
“Pirmām kārtām, cilvēki vairs īsti negrib darīt tādu darbu. Aukstā ūdenī darboties. It īpaši, ja lietus ārā līst, kur nu vēl ziemā. Man arī ļoti daudzi ir prasījuši – vai tev nav apnicis vienu un to pašu katru dienu darīt, pa to pašu maršrutu pa to pašu upi līdz tai pašai jūrai. Es atkal saku – katra diena man ir savādāka,” pauda Artūrs.
Piekrastes zvejnieks Artūrs Jakobsons.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Viņš arī iebilda tam, ka zvejnieka darbs būtu ārkārtīgi smags. Ja dara to ar prieku, tad neviens darbs, viņaprāt, nevar būt grūts. Taču Artūrs piekrita, ka piekrastes zvejnieku ikdiena ievērojami atšķiras no citu profesionāļu ikdienas.
“Mums nav tādu darbadienu vai brīvdienu. Mēs strādājam tad, kad jāstrādā. Kad ir zivis, tad ir darbadiena, kad nav zivju – tad brīvdiena. Citreiz ir bijis tā, ka arī Vecgada vakarā ir jāstrādā. Pie tā darba ir jāpierod. Arī ienākumi nav pastāvīgi. Šeit ir tā, ka tu vari mēnesi sēdēt krastā varbūt, jo pūš tādi vēji, ka nevari vispār jūrā iziet. Visu laiku ir jācer uz to, ka nākamā diena būs labāka,” skaidroja Artūrs.
Ciemos pie piekrastes zvejnieka Artūra Jakobsona.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Tāpat Artūrs norādīja, ka zvejas rīki, ja tos iegādājas jaunus, mūsdienās maksā ārkārtīgi dārgi. Tāpēc Carnikavā zvejnieki turas kopā. Kopīgi pašu spēkiem cenšas labot zvejas rīkus un uzturēt kārtībā laivas, kas, no malas skatoties, izskatās jau krietni nokalpojušas.
“Viss maksā bargu naudu, lai varētu kaut ko jaunu iegādāties, tāpēc mēs cenšamies saglabāt visu pēc iespējas ilgāk. Mēs esam viss vienā – gan galdnieki, gan tīklu lāpītāji, gan šuvēji, gan metinātāji, gan grāmatveži, gan krāsotāji, ko vien vajag,” atzina Artūrs.
Viss atduras pret roņiem
Lielas galvassāpes piekrastes zvejniekiem sagādā arī roņi. To dēļ zvejnieki šogad pat nolēmuši ātrāk nekā ierasts mest mieru jūras zvejai, jo, parēķinot visus izdevumus un zaudējumus, ko nodara roņi, izdevīgāk esot jūrā nemaz nebraukt.
Roņi saplēš zvejas rīkus, izārda tīklus un izēd lomus, reizēm pēc sevis atstājot vien asakas, skaidroja Artūrs.
“Viss atduras pret roņiem. Aizbraukt pēc dažām zivju asakām galīgi nav rentabli, tāpēc izdomājām, ka varbūt to rudens zveju atstāsim tikai upē.
Mēs ļoti gaidām un ceram, ka kāds mums palīdzēs šajā jautājumā un kaut kā to atrisinās, bet pagaidām vēl diezgan drūmi uz to skatāmies. Tu velc to tīklu, un tur ir tikai caurumi un zivju asakas – tas ir ļoti bēdīgi,” viņš stāstīja.
Ciemos pie piekrastes zvejnieka Artūra Jakobsona.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Viņa ieskatā iepretim Igaunijai un Skandināvijas valstīm, kur roņu medības ir vēsturiska prakse, mēs Latvijā, lai roņus ierobežotu, lietas labā neko īsti nedarām. Roņi ir gudri un saprot, ka Latvijas piekrastē tiem ir droši, tāpēc viņi pie mums jūtas arvien ērtāk.
“Intelekts viņiem tiešām ir augstā līmenī, par to mēs esam pārliecinājušies, jo arī sadarbībā ar Rīgas Tehnisko universitāti esam testējuši elektronisko roņu atbaidītāju – ar skaņas impulsiem, ar zemūdens mikrofonu. It kā pirmo nedēļu tas deva kaut kādus rezultātus, un mēs jau nopriecājāmies, ka varbūt būs kāds glābiņš, bet viņi ātri vien atkoda to sistēmu, kā tas strādā, un beigās jau gulēja virsū uz tā atbaidītāja kā uz dīvāna,” atklāja Artūrs.
Artūrs norādīja, ka bieži viesojas Somijā pie citiem piekrastes zvejniekiem, lai apmainītos ar pieredzi un padomiem, un tur visi sakot, ka situāciju glābt var tikai roņu medības.
“Par to somi ir daudz runājuši, ka viņu mērķis nav kaut kāda populācijas iznīcināšana, bet tikai savu zivju aizsargāšana. Tikko kā pāris reizes izšauj murdu tuvumā, viņi aiziet vienkārši citur. Tas ir vienīgais risinājums,” pauda Artūrs.
Viņš uzsvēra, ka Carnikavas zvejnieki bija vieni no pirmajiem Latvijā, kas fotografēja un fiksēja roņu radītos postījumus un par to aktīvi, atkārtoti rakstot vēstules, ziņoja arī atbildīgajai ministrijai.
“Tāpēc es joprojām brīnos, vai tiešām valdība domā, ka mēs te jokojam par šo tēmu?
No vienas puses, it kā grib saglabāt to profesiju, visi lepojas, ka mums vēl ir palikuši pēdējie zvejnieki, bet, lai kaut kādā veidā palīdzētu… Mēs jau neko citu neprasām. Mēs tikai prasām, lai mums palīdz tieši ar roņu jautājumu,” uzsvēra Artūrs.
Jādarbojas citās nozarēs
Netālu no zvejas piestātnes atrodas Carnikavas novadpētniecības centrs, kur Artūrs interesentiem un viesiem stāsta par piekrastes zvejniecību un tās vēsturi Carnikavā.
Lai veicinātu tūrismu, Artūrs šopavasar arī sācis vizināt tūristus pa Gauju un jūru ar paša atjaunotu 100 gadus vecu koka laivu, ko viņš iegādājās no kāda veca zvejnieka Somijā un atveda uz Latviju.
“Tā ir ļoti laba laiva, ar zemiem bortiem, un būtu diezgan parocīgi no tādas arī strādāt, jo nebūtu augstu jāvelk tīkls, piemēram, pāri malai, bet vienlaicīgi arī pa viļņiem tā iet tiešām fantastiski – tik mīksti. Kādreiz meistari krietni piedomāja par to, ko taisa,” atzina Artūrs.
Atjaunojot simtgadīgo laivu tūrisma nolūkiem, viņš paralēli atjaunojis arī ar roku darbināmu 1958. gada dzinēju. “Tāds kārtīgs retro variants,” Artūrs atzina.
Laivu viņš viņš atjaunoja paša rokām un par saviem līdzekļiem. Lai gan sākotnēji bijusi ideja rakstīt kādu projektu, beigās viņš tomēr nobijies no saistībām, tāpēc laivas atjaunošana, cenšoties to izdarīt ar maksimāli nelieliem ieguldījumiem, prasīja trīs gadus.
Runājot par to, kāpēc Artūrs iesaistījies tūrisma sfērā, viņš neslēpa, ka piekrastes zvejniekiem mūsdienās vienkārši ir nepieciešami arī citi ienākumu avoti.
“Jādara viss iespējamais vēl klāt, lai varētu kaut kādā veidā savilkt galus.
Man, par laimi, paveicās atrast kaut ko tādu, kas ir maksimāli arī uz ūdeņiem, kur es varu stāstīt par mūsu darbu un kaut ko mēģināt parādīt, aizbraukt jūrā līdz zvejas rīkiem un pastāstīt, kā tā zveja notiek,” skaidroja Artūrs.
Savukārt stāstot par to, kur Artūrs smeļas iedvesmu turpināt doties jūrā un meklēt arvien jaunus veidus, kā to darīt, viņš atklāja, ka tā ir mīlestība pret darbu, ko viņš redz arī savos pieredzējušajos kolēģos.
“Manam pāriniekam, ar ko mēs vienā laivā strādājam, ir 86 gadi pašlaik. Mēs esam vienā laivā vecākais zvejnieks un jaunākais zvejnieks. Kaut gan viņš man jau vairākas reizes ir teicis, ka grib iet atpūsties, es viņam saku – ko tad tu mājās darīsi, labāk laivā, svaigā gaisā pasēdēt. Tā es viņam neļauju atpūsties. Ja es arī tā varētu, tas būtu labi, jo viņš joprojām 86 gados iet jūrā tikpat bieži, cik es. Viņam ir apbrīnojama veselība. Viņš mani iedvesmo, es iedvesmoju viņu, un tā mēs viens otru atbalstām,” stāstīja Artūrs.