Viņnedēļ Latvijā futbolu spēlēja Anglijas izlase. Par spēles rezultātu pēc mača daudz nerunāja, jo šī bija viena no tām reizēm, ka tas bija neinteresanti. Gan tiem, kas vinnēja, gan tiem – kas zaudēja. Par ko gan runāja – par stadionu.
Angļu prese centās piemeklēt visādus salīdzinājumus, kas raksturotu mūsu centrālo laukumu. Tika skaitīti koki pa perimetru, meklēti tribīņu jumti un tamlīdzīgi. Neko tādu jau viņi par šo vietu nepateica, lai mēs sarktu un bālētu. Drīzāk – tas bija kontekstā ar mūsu izlases meistarību, kas ir atbilstoša mūsu vietai pasaules rangā. Kad pretiniekam ir neērti norādīt uz pretējās komandas iemaņu trūkumu, viņi atļaujas gaumes robežās pasmaidīt. Tā noteikti nebija augstprātība, lai gan angļiem neviens nepārmestu, ja viņi tādi arī būtu. Mums gan vajadzētu beidzot saprast, ka stadiona lielums vai glaunums nekādi nav saistīts ar futbolu, ko spēlējam. Mūsu stadioni atspoguļo nevis kādas sporta spēles realitāti, bet gan sabiedrības vajadzību un iespējas.
Kad sāk runāt par nacionālo stadionu, kas esot valsts vizītkarte – tad gan gribas pasmaidīt.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu…
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
Seko “Delfi” arī Instagram un YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit