“Sievietes skatiens” mākslas darbā nav mēģinājums pretnostatīt sievietes vīriešiem, kā sabiedrībā to reizēm mēdz uztvert, bet gan piedāvājums paraudzīties uz notikumiem no cita, mākslā retāk pārstāvēta skatpunkta. To piedāvā laikmetīgā kameropera “Cantus Firmus”, kas pirmizrādi Ģertrūdes ielas teātrī piedzīvo 22. oktobrī. Tajā satiekas četras sievietes, meklējot veidus, kā aizsargāt kādu Latvijas purvu pret centieniem izbūvēt tajā spa.
Operas radošā komanda Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” atklāj, kāpēc ir svarīgi runāt par pasauli no sieviešu skatpunkta un citam citu sadzirdēt.
Domājot par laikmetīgo kameroperu “Cantus Firmus”, nevajag bīties no vārda “laikmetīgā”, jo tā ir tikpat viegli un saistoši klausāma kā pirms diviem gadiem šīs pašas komandas veidotā “Monstera Deliciosa” – iestudējums, ko iemīļoja skatītāji un kritiķi nominēja “Spēlmaņu naktij”. Abas izrādes ir daļa no triptiha, kas top igauņu režisores Barbaras Lehtnas, dramaturģes Lindas Krūmiņas un komponistes Līvas Blūmas kopdarbā. Šajā kameroperā piedalās arī dziedātājas Gita Rebeka Adlere, Šino Jamasaki un Līga Paegle, kā arī instrumentāliste Elīza Apine.
Komponiste Līva Blūma stāsta – “Cantus Firmus” mūzikas teorijā ir paņēmiens, ko īpaši izmantoja renesansē, par pamatu ņemot kādu iepriekš pastāvošu melodiju, to pēc konkrētiem noteikumiem apdarināja ar jauniem balss slāņiem, radot bagātīgu un harmoniski sarežģītu skanējumu. Šādā manierē veidota arī jaunā kameropera, kas nosaukta “Cantus Firmus” vārdā.
“Pirms sākām strādāt pie šī darba, mēs trijatā domājām – kas tad mums pašām rūp un šķiet interesanti? Un daudzbalsība vai tāda kolektīva esamība mums likās ļoti saistoša.
Domājot par to, ko “Cantus Firmus” nozīmē muzikāli, mums likās, ka tas gana labi atbilst arī mūsu interesēm tēmu ziņā, – tas, kā vairākas balsis pastāv līdzās, kas starp viņām notiek un kā tas viss attīstās,” stāsta dramaturģe Linda Krūmiņa.
Turpinājums runāt par pasauli no sievietes skatpunkta
Pirms diviem gadiem radošā komanda režisores Barbaras Lehtnas, dramaturģes Lindas Krūmiņas un komponistes Līvas Blūmas sastāvā skatītājus jau pārsteidza ar savu pirmo iestudējumu “Monstera Deliciosa”, kas noslēdzās ar tekstu “un varbūt, ka tās vēl nav beigas”. Tas rosināja skatītājus būt cerību pilniem attiecībā pret to, kas pirms diviem gadiem norisinājās pasaulē, stāsta igauņu režisore Barbara Lehtna. Nu ir pagājuši divi gadi un tapis pirmās kameroperas turpinājums. “Kad ķērāmies pie “Cantus Firmus”, mums bija sev jājautā, kur mēs kā sievietes pašlaik esam? Kā mēs jūtamies par visu, kas ir noticis pēdējos divos gados? Jo Rietumu pasaule ir pavisam citur nekā pirms diviem gadiem.
Tādā ziņā “Cantus Firmus”, iespējams, ir nopietnāka un vairāk pieskaras tādiem “pasaules gala” naratīviem, ja runājam par klimatu vai sieviešu tiesībām.
Mēs jutām, ka situācija ir mainījusies tik ļoti, ka jāmainās arī tam, par ko rakstām operu. Tāpēc “Cantus Firmus” beidzas ar vārdiem, ka tā ir privilēģija – cīnīties kopā,” ieskatu izrādē sniedz režisore.
Operas dramaturģe Linda Krūmiņa papildina: “Lai gan mēs varbūt nerunājam par konkrētiem notikumiem, tie tomēr rezonē tajā, kas šobrīd notiek ne tikai Latvijā, bet arī plašāk.” Tomēr radošā komanda uzsver – “sievietes skatiens” mākslas darbā nav mēģinājums pretnostatīt sievietes vīriešiem, kā to reizēm mēdz uztvert, bet gan piedāvājums vienkārši paraudzīties uz notikumiem no cita, mākslā retāk pārstāvēta skatpunkta.
Kameropera “Cantus Firmus”
Foto: Anna Konovalova
Nevaram glābt pasauli, ja uzbrūkam viens otram
Mūziķe Līga Paegle ir piedalījusies abos iestudējumos – pirmoreiz viņa bija pavadošajā sastāvā un spēlēja klavieres, bet šoreiz mūziķei piešķirta solistes loma. Viņa atzīst – kā sieviete nav vienmēr izjutusi nepieciešamību cīnīties par savām tiesībām: “Iespējams, šīs izrādes tematika mani rosina domāt par kaut ko tādu, ko es ikdienā tik daudz nepārdomāju. Piemēram, par sieviešu kopābūšanu, sieviešu spēku un par to, cik ļoti patiesībā sievietēm ir jāturas kopā.
Man laikam ir tā palaimējies, ka es ikdienā nejūtu diskrimināciju pret sevi kā pret sievieti un es neizjūtu netaisnību. Bet tādu stāstu ir tik šausmīgi daudz!”
Viņasprāt, ir aplami, ka sabiedrībā tiek izdalīti dzimumi un ka būtu par kāda tiesībām īpaši jārunā: “Visam būtu jābūt kārtībā. Diemžēl mūsdienās mēs to vēl joprojām nevaram. It kā ir lielākas lietas, par ko runāt – dabas glābšana, pasaules glābšana –, tomēr apkārt notiekošais mums neļauj atslābt, visu laiku jācīnās arī par sievietes tiesībām, jo kāds visu laiku cenšas kādu apspiest un izjaukt līdzsvaru.”
Kameropera “Cantus Firmus”
Foto: Anna Konovalova
Kā sievietes skatiens atšķiras no vīrieša?
Daudziem varētu rasties jautājums – ja jau tik ļoti vēlamies panākt vienlīdzību, kāpēc uz pasauli jāraugās atsevišķi – no sievietes un vīrieša skatpunkta? Un kā tie vispār atšķiras? Izrādās, kameroperas radošā komanda šo terminu – “sievietes skatiens” aizguvusi no kino pasaules.
“Procesa laikā mēs skatījāmies daudz filmu un mēģinājām saprast, kas tad ir sievietes un vīrieša skatiens.
Tie atšķiras, ar kādu perspektīvu mēs lūkojamies pasaulē. Kas ir tas skatiens? Cik tas skatiens ir pielādēts, un ar ko tas ir pielādēts, kad mēs kādu gleznojam vai vērojam?
Bieži vien to var novērot tieši filmās, jo tur skatiens ir nofiksēts un varam spriest, cik ķermeņi vai personāži tiek objektivizēti. Vai arī – kam tiek piešķirta uzmanība un kam ne. Cik daudzpusīgi tiek parādītas personības vai – cik klišejiskas tās ir?” skaidro Linda Krūmiņa. Viņasprāt, viena no atšķirībām ar “sievietes skatienu” radītajos mākslas darbos ir tāda, ka šādā pasaulē pārsvaru nerada radikāli varoņi vai antivaroņi: “Mēs mazliet pietuvināmies realitātei, kur visi vienlaikus grēkojam un neesam varoņi. Mēs vienlaikus esam viss, un arī konflikti līdz ar to ir dažādi –
nav tāds lielais konflikts, bet ir daudzslāņainas situācijas, kas ir daudz sarežģītākas, un nav tikai “melns vai balts”. Varbūt tas skatiens vienkārši ir mazliet niansētāks un detalizētāks.”
kadrs no kameroperas “Cantus Firmus”
Foto: publicitātes attēls
Pasaulē līdzās pastāv vairāki skatījumi
Kameroperas radošā komanda uzskata – šāda veida skatiens uz skatuves ir sastopams reti, jo pārsvarā tur joprojām dominē ierasti, ar “vīriešu skatienu” radīti stāsti, kur valda varoņi ar episka mēroga problēmām. Barbara Lehtna norāda – šādi stāsti neļauj iedzīvoties uz skatuves notiekošajā, jo gluži vienkārši ir sajūta, ka to varoņi un tēlotais neattiecas uz reālo pasauli, kurā dzīvojam.
“Daudzkārt esmu sev jautājusi, kāpēc es nesatieku sevi uz skatuves. Vismaz Baltijas valstīs es pieaugušā dzīves laikā neesmu redzējusi uz skatuves nevienu tādu kā es. Tas, protams, nav nekas krimināls, bet liek jautāt: cik vēl sieviešu vai cilvēku, kas dzīvo sievietes ķermenī, kādu iemeslu dēļ netiek pārstāvētas uz skatuves? Vai – kāpēc to apdzīvo tikai konkrēti arhetipi? Tā pat nav problēma, vienkārši jautājums – kāpēc tā ir? Kā mēs – mākslinieki – varam nevis stāties tam pretī, jo tas nozīmētu vēl pastiprināt šo melnbalto naratīvu, bet gan radīt tam alternatīvu?” režisore prāto.
“Uzaugot šeit, Baltijas valstīs, mēs esam pieredzējušas vienu konkrētu diskursu. Tāpēc es teiktu, ka ir labi, ja šaubāmies. Galu galā – nav jau vienas pareizās atbildes, kam ir jābūt uz skatuves, kā tur ir jāizskatās vai jāuzvedas.
Bet šaubas mūs var aizvest pie daudz plašākām izvēles iespējām,” viņa uzsver un atzīst – viens vai otrs naratīvs nav labāks vai sliktāks, bet tas piedāvā citādu skatījumu uz pasauli. Tas savukārt tuvina mūs realitātei, jo arī cilvēku viedokļi un skatījums uz vienām un tām pašām tēmām atšķiras.