Nekaunīgā laupīšana Luvrā liek uztraukties par muzeju krājumu drošību Latvijā. Vai un kur garnadžiem izdevies ielauzties? Raidījums “Kultūras ziņas” tikās ar vairāku muzeju vadītājiem.
Latvijas muzejos glabājas Latvijas nacionālās kultūras vērtības. Cik droši tās atrodas, vai visas ir jāpiesien, vai mazākie priekšmeti jāpielīmē kā scenogrāfiju maketos?
Latvijas Kultūras akadēmijas Eduarda Smiļģa Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš stāsta: “Teātra muzejs ir tāds, kurš eksponē lielākoties fotogrāfijās vai lietas, kas teātrī izmantotas, līdz ar to tas ir kas tāds, kas var izrādīt interesi, tāpēc būtiskākās lietas, kas ir krājumā, mēs novietojam tā, lai tās būtu apskatāmas, bet ne tik pieejamas.”
Tomēr Teātra muzejā nemanāmi ir pazudušas vismazākās detaļas no Gunāra Zemgala maketa Vulfa uzvedumam “Sensācija”, piemēram, krūšutēli ar galvām.
Jānis Siliņš stāsta: “Manā vadības laikā pēdējos 11 gados: 2020. gadā mums bija izstāde, ko iekārtoja Frančeska Kirke – Večellai Varslavānei bija izstāde, tas bija kovida laiks, apmeklētāju skaits ierobežots… Bija tērpi uz manekeniem un lietas, un uz stangas brīvā veidā bija tērpi, kas ir no dažādām izrādēm, bija arī korsetes.
Pēc vienas sestdienas viena dāmu korsete bija pazudusi.”
Kā klājies citos muzejos, vai bijuši aplaupīšanas gadījumi, piemēram, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM)? Latvijas Nacionālā mākslas muzeja direktore Māra Lāce atklāj: “Jā, LNMM ir cietis, tas ir 1992. gads, un jāatzīmē, ka tieši deviņdesmitajos gados – muzeju apzagšanas gadījumi Latvijā parasti ir no šī perioda, skarbie deviņdesmitie… Izprovocēti kā ļoti prasti laupīšanas gadījumi.
Mākslas muzejā 1992. gada 12. jūnijā no ekspozīcijas tika nozagta Aleksandra Hēbela glezna “Svētā ģimene”, neliels mazs gleznojums. Ļoti vienkārši, izmantojot burzmu muzejā, kad ir apmeklētāju grupa, tika veikli izņemta no rāmja.”
Kad zagļiem likās, ka šo gleznu neviens vairs nepiemin, tā tika izlikta pārdošanā, un muzejs to atguva pēc divdesmit gadiem.
Sazinoties ar Rundāles pili un Jūgendstila muzeju, noskaidrojam, ka, par laimi, tur zādzības nav notikušas. Nopietni laupīšanas gadījumi bijuši muzejos Jelgavā un Liepājā.
Liepājas muzeja direktore Dace Kārkla atminas: “2004. gadā Jaungada nakts salūta aizsegā no Liepājas muzeja tika nozagta brīnišķīga 17. gadsimta ar inkrustācijām bagāta medību bise, ko bija darinājis vietējais meistars Dreslers.
Signalizācija muzejam tajā naktī bija pieslēgta tāpat kā vienmēr, bet firma, kas tolaik nodrošināja Liepājas apsardzi, neatbrauca uz šo signalizācijas brīdinājumu, domādama, ka, visticamāk, to ir paveicis salūts un signalizācija nostrādājusi pati no sevis.
Pēc Jaunā gada svinībām, kādas divas dienas vēlāk, nākot uz darbu, apkopēja pamanīja, ka ekspozīcijā, kurā atradās šī bise, ir caurums, un arī logā ir caurums, tas nozīmēja, ka šis zaglis bija ļoti viltīgs – viņš gaidīja tieši salūtu, tā noteikti bija plānota zādzība, lai iekļūtu muzejā un šo bisi nozagtu no muzeja krājuma.”
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Arnis Radiņš žurnālistus ieved Muzeja krātuvēs, kas no drošības viedokļa šobrīd vismodernāk aprīkotas un atklāj, ka muzeja krājums no garnadžiem bijis pasargāts: “Es jums nevaru teikt, kur tā atslēga guļ. Ir valsts regulējums, kā tam visam jāatrodas, kas ir šajās krātuvēs. Ir atbilstoši noteikumiem ievērota temperatūra, signalizācijas, gaismas režīms. Šī ir tuvu ideālai glabātuvei, un arī darīts viss, lai neienāktu pa šīm durvīm, un šai daļai nav logu. Katram muzeja darbiniekam ir zināmas pieejamības iespējas saistībā ar to, kādu vietu viņš šai hierarhijā ieņem, ne visi muzeja darbinieki var ienākt šeit.”
Valodas kļūda rakstā?
Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram! Par faktu kļūdām lūdzam ziņot e-pastā [email protected].
Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!
Ziņot par kļūdu