Aigara dzīvībai ir cena – medikaments, ko valsts nav iekļāvusi Kompensējamo zāļu sarakstā, jo tam neesot naudas. Viņš nespējot saprast valsts nostāju. Kāpēc nav aprēķināts, ka viņa nonākšana invaliditātē, pastāvīgas ārstēšanas un iespējamās neatliekamās palīdzības izmaksas, kas saistītas ar trombu veidošanos, ilgtermiņā izmaksās daudz dārgāk nekā terapijas finansēšana? Aigars ir gatavs strādāt, bet, lai to darītu, viņam ir nepieciešama valsts palīdzība.
Klusums no augstākajām amatpersonām
“Esmu lūdzis palīdzību. Esmu sūtījis vēstules, lūgumu vēstules, kas ir patiesas, personīgas un izmisuma pilnas. Esmu vērsies pie visaugstākajām amatpersonām – Valsts prezidenta, Ministru prezidentes, Saeimas priekšsēdētājas, kā arī labklājības un finanšu ministriem. Bet manas vēstules ir palikušas bez atbildēm. Klusums. Totāls klusums. It kā mans stāsts nav svarīgs, it kā mans lūgums nav dzirdams,” saka Aigars. Viņš esot uzdevis vienkāršu un tiešu jautājumu: “Ko darīt, lai dzīvotu?” Un palicis bez atbildes.
Biedrība “Saknes”, kas Aigaru atbalsta, ir norādījusi, ka tas ir ne tikai juridiski, bet arī morāli nepieņemami. Advokāts Juris Beikmanis šo situāciju sauc par “fundamentālu vērtību krīzi”. Vai tiešām milzīgi infrastruktūras projekti ir svarīgāki par cilvēka dzīvību?
Aicinājums sabiedrībai un valstij
“Manī vēl ir cerība. Esmu gatavs nākt un runāt Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas sēdē, lai personīgi pastāstītu par savu situāciju. Vēlos tikties ar veselības ministru Hosamu Abu Meri, lai kopīgi rastu risinājumu. Esmu tikai viens cilvēks ar retu slimību, bet esmu daļa no šīs valsts. Un mans lūgums ir mans kliedziens, mans lūgums pēc palīdzības un godīguma. Es gribu turpināt dzīvot, strādāt, uzturēt savu ģimeni un būt derīgs sabiedrībai. Bet man ir vajadzīgas zāles. Lūdzu, palīdziet man dzīvot,” lūdz Aigars.