Lai piespiestu Krieviju izbeigt karu Ukrainā, nepieciešams pastiprināt sankcijas un panākt, lai Krievijai nebūtu naudas kara turpināšanai. Par to intervijā Latvijas Televīzijai stāsta viens no vadošajiem “Azov” komandieriem Svjatoslavs Palamars, pazīstams ar segvārdu “Kalina”.
Palamars kā 1. “Azov” korpusa komandiera vietnieks cīnījies Mariupolē, nonācis Krievijas gūstā, līdz Ukrainas prezidents panāca viņa un citu “Azov” komandieru atbrīvošanu.
LTV žurnālists Gints Amoliņš Ukrainā tikās ar Palamaru, lai runātu par gūstekņu jautājumu, Ukrainas sabiedrības noskaņojumu un to, ko Latvijas karavīri var mācīties no ukraiņiem.
Gints Amoliņš: Krievijas sāktais karš joprojām turpinās. Starptautiskā līmenī ir diplomātiskie centieni to izbeigt, bet, neskatoties uz to, Krievija turpina uzbrukt. Ko jūs domājat par šiem procesiem?
Svjatoslavs Palamars: Manuprāt, spiediens uz Krieviju nav pietiekams. Lai apturētu Krievijas militāro mašīnu, ir nepieciešams pastiprināt sankcijas. Ir nepieciešams ekonomiski likt šķēršļus viņu naftas dolāriem. Viņi saņem naudu, un šo naudu viņi tērē karam. Viņiem nerūp Krievijas Federācijas pilsoņu dzīvība. Viņiem tā ir vienaldzīga.
Kad viņi ieņem vienu koku joslu viena kilometra garumā, viņiem tas izmaksā tūkstošiem savu karavīru – tā, lūk, viņiem ir uzvara. Bet mums, ukraiņiem, katra mūsu karavīra zaudējums ir bēdas, tā ir traģēdija.
Visai pasaulei vajadzētu rīkoties tā, lai Krievijai nebūtu naudas kara turpināšanai. Tāpat kā Padomju Savienības impērija sabruka, kad naftas cenas kritās. Un, kad viņi saprata, ka šis karš viņiem neko nedos – te es runāju par Afganistānu –, tikai tad viņi apstājās un sabruka. Manuprāt, šādam scenārijam vajadzētu būt arī tagad. Ja mēs aizgriezīsim krānus, ja samazināsim naudas apjomu, ko Krievija saņem, lai turpinātu karu, tad mēs patiešām varēsim būtiski ietekmēt šī kara izbeigšanu.
Es pateicos par palīdzību, ko Baltijas valstis, pirmkārt, Latvija, sniedz mums, mūsu aizsardzības spēkiem. Es vēršu uzmanību arī uz nepieciešamību padziļināt sadarbību militārajā jomā. Personāla apmācība, karavīru apmācība. Es domāju, ka jums ir daudz ko mācīties no mūsu karavīriem, seržantiem, virsniekiem, jo viņi šajā karā kļuvuši par ļoti zinošiem profesionāļiem.
Jūsuprāt, ko Latvija varētu mācīties no Ukrainas karavīriem? Ņemot vērā mūsu valsts izmēru un mūsu statusu starptautiskajās organizācijās, kā NATO.
Cik es saprotu jūsu karaspēka doktrīnu, tad pie iespējama Krievijas Federācijas karaspēka uzbrukuma scenārija jūsu valstij jūsu uzdevums ir uz kādu laiku aizturēt krievus, līdz ieradīsies galvenie NATO spēki. Tomēr – ja tas neizdosies? Ko tad mēs darīsim? Tad ir jāturpina cīnīties.
Ir nepieciešams efektīvi mācīties. Ir nepieciešams vest partizānu operācijas. Un jūsu valsts teritorijā to ir iespējams darīt. No ģeogrāfiskā skatu punkta – apturēt Krievijas karaspēku un efektīvi cīnīties pret to ir iespējams. Tomēr pirmām kārtām un galvenokārt ir jāpaļaujas uz sevi, uz savu tautu, uz savu karavīru efektivitāti.
Tāpēc karavīriem ir svarīgi trenēties, trenēties un vēlreiz trenēties. Pārņemt pieredzi, izmantot efektīvus tehnoloģiskos un citus procesus. Un tas, manuprāt, novedīs pie tā, ka mēs spēsim stāties pretī tādai lielai un milzīgai mašīnai kā Krievijas Federācija.
Krievijas karš turpinās Ukrainas frontē, kur cīnās arī jūsu – “Azov” – karavīri. Kā jūs raksturotu situāciju šogad Ukrainas kara frontē, kā tā ir attīstījusies?
Man ir radies iespaids, ka “azovieši” ir sava veida glābšanas riņķis, kuru mūsu vienības izmanto karstākajos un bīstamākajos frontes rajonos. Ar to es domāju, ka mūsu vienības kopš 2014. gada ir parādījušas savu efektivitāti un turpina to darīt – nevis vārdos vai video, bet darbos. Tas atspoguļojas arī kaujas operāciju kartē uz kontaktlīnijas.
Mēs apturējām Krievijas karaspēka virzību Serebrjanskas mežā. Mēs pierādījām savu efektivitāti Mariupolē, kad sākās pilna mēroga karš. Pašlaik mēs cīnāmies Pokrovskas un arī Toreckas rajonā, kas ir viens no karstākajiem frontes posmiem.
Objektīvi jāsaprot, ka Krievija visus savus galvenos centienus vērš uz Doneckas apgabala ieņemšanu. Tagad viņiem tā ir prioritāte numur viens.
Ir arī daudz māņu uzbrukumu un manevru uzmanības novēršanai pret mūsu aizsardzības spēku koncentrēšanās vietām Sumu, Harkivas, Hersonas un Zaporižjas apgabalos. Protams, viņi vēlas sagrābt visu Ukrainas teritoriju un iznīcināt mūsu valsti. Taču šobrīd viņu prioritāte ir Doneckas apgabals. Tāpēc tur notiek karstākās kaujas un tur ir “Azov”. Gan “Azov” kā korpuss, gan “Azov” kā 12. speciālo uzdevumu brigāde.
Vai Ukrainas spēkiem izdosies noturēt Doneckas apgabalu, kur Krievija izdara ievērojamu spiedienu?
Ja attiecīgajā frontes rajonā tiks iesaistīti visi nepieciešamie resursi, tostarp droni, artilērija un cita tehnika, ja šajā frontes posmā būs efektīvi un sistēmiski uzlabojumi, kādi patlaban notiek korpusu līmenī, un iesaistot līderus, kā Denisu Prokopenko, tad domāju, ka situācija var uzlaboties.
Tomēr vēlos atkārtot, ka šis frontes rajons ir ļoti smags. Krievija frontē met visu iespējamo, nesaudzējot savus cilvēkus. Viņi katru dienu zaudē simtiem savu karavīru.
Tajā pašā laikā mēs saprotam, ka dažkārt mums ir nepieciešams veikt noteiktus manevrus, lai nezaudētu savus cilvēkus, jo viņi mums ir lielākā vērtība un galvenais resurss. Tāpēc augsto tehnoloģiju aprīkojums var glābt dzīvības un uzlabot situāciju frontē.
Jo vairāk mums ir FPV dronu, jo vairāk šādu sistēmu, jo labāka ir iespēja gan apturēt Krievijas Federācijas karaspēka ofensīvu, gan palielināt mūsu efektivitāti kara laukā.
Jūs teicāt, ka cilvēks, cilvēka dzīvība ir svarīgākais Ukrainas armijai kopumā un arī “Azov”. Un te runa ir arī par gūstekņiem, kas ir Krievijas gūstā. Jūs pats arī bijā Mariupolē, “Azovstaļ” rūpnīcas teritorijā. Pēc tam nonācāt gūstā, bet vēlāk gūstekņu apmaiņas rezultātā jūs nogādāja Turcijā. Ukrainas prezidents jūs ar citiem atgādāja atpakaļ šeit, Ukrainā. Gūstekņu atgūšana ir viena no “Azov” prioritātēm. Cik grūti ir nodrošināt gūstekņu atgūšanu?
Viss, ko mēs kā kaujas vienība varam darīt, ir saņemt gūstā lielu skaitu Krievijas karavīru, lai palielinātu apmaiņas fondu. Tas ir mūsu galvenais mērķis. Un ticiet man, pašreizējos apstākļos tas objektīvi ir ļoti sarežģīts uzdevums. Proti, krievi padodas gūstā, taču viņu nogādāšana drošā vietā arī ir īpaša operācija. Jo krievi, zinot, ka viņu karavīri var padoties, izmanto bezpilota lidaparātus un artilēriju, lai iznīcinātu savus karavīrus un viņiem neļautu nokļūt gūstā. Mūsu kā kaujas vienības uzdevums ir maksimāli palielināt apmaiņas fondu. Mūsu dienesti, kas saistīti ar šo konkrēto jautājumu, viņi pie tā strādā, un lietas patiešām virzās uz priekšu.
Savā līmenī varu teikt, ka ir lietas, ko es zinu, taču es nevaru tās izpaust. Bet, ticiet man, sarunas par apmaiņu turpinās, tāpat kā tas bija Turcijā, un tā tālāk un tā joprojām.
Bet ko, manuprāt, vajadzētu darīt visām citām civilizētām valstīm – tas ir atbalstīt un valsts līmenī runāt par ko, ka krievi, turot mūsu karavīrus gūstā, nelikumīgi pieņem tiesu spriedumus, tur mūsu karagūstekņus briesmīgos apstākļos. Nav noslēpums, ka daudzi puiši neizdzīvo, lai atgrieztos. Viņi vienkārši tiek nogalināti turpat Krievijas cietumos. Un ir ļoti svarīgi, lai pasaule par to runātu. Lai civilizētās valstis ietekmētu un izdarītu spiedienu uz Krieviju šajā jautājumā. Un jo lielāks būs šāds spiediens, jo – es tā ceru – ātrāk mūsu puiši atgriezīsies.
Mēs nedrīkstam un mums nav tiesību aizmirst par viņiem. Mariupolē viņi paveica neiespējamo, un arī mums jādara viss iespējamais, lai viņi varētu atgriezties mājās.
Ar katru apmaiņu puišu un meiteņu stāvoklis kļūst arvien sliktāks. Es runāju ar puišiem, kuri atgriežas no gūsta. Ar laiku arvien lielāka ir atšķirība, ja runājam par veselības stāvokli, arī mentālo veselību. Ir atšķirība starp tiem, kur atgriezušies pēc gūstā pavadīta viena gada, un tiem, kas atgriezušies pēc trim gadiem gūstā. Un jo ātrāk mēs viņus dabūsim atpakaļ, jo lielākas izredzes, ka viņu dzīve šeit turpināsies veiksmīgi.
Rit ceturtais pilnapmēra kara gads. Intensīvs karš. Kā izturēt tik ilgu un intensīvu karu? No vienas puses, sabiedrībai, no otras puses, karavīram?
Es uzskatu, ka vēsturiski krievi vienmēr ir nepietiekami novērtējuši ukraiņu garu. Ukrainas sabiedrība ir ļoti kaujinieciska kara laikā un ļoti miermīlīga miera laikā. Kad mūs neviens neapdraud, mēs sējam laukus un novācam ražu. Bet, ja mums uzbrūk, tad ņemam rokās ieročus un cīnāmies. Un ir ļoti svarīgi saprast, ka ukraiņi ir karotāji, un visai pārējai sabiedrībai ir jādara viss, lai viņus – karavīrus – atbalstītu.