Imigrācijas izmaksas Nīderlandei: Patiesība aiz politiskajiem strīdiem

Nīderlande gatavojas priekšlaicīgām vispārējām vēlēšanām, un kā ierasts Eiropas vēlēšanu kampaņās, imigrācijas jautājums ir izvirzījies priekšplānā, radot karstas debates un izplatot skaitļus, kas bieži vien ir stipri pārspīlēti.

Kā tiek veidoti skaitļi: Patiesība un mīti

Viena no pēdējā laika skaļākajām apsūdzībām nāca no Nīderlandes galēji labējās komentētājas, kura sociālajā tīklā X apgalvoja, ka katrs ne Rietumu izcelsmes imigranta Nīderlandei izmaksājot vidēji 600 000 eiro. Šie skaitļi šķiet ievērojami uzpūsti, salīdzinot ar pētījumu, ko veikuši Jans van de Bīks un citi. Viņu analīze, kas aplūkoja migrantu ilgtermiņa fiskālo ietekmi, sadalot tos pēc izcelsmes un motivācijas (darbs, studijas, patvērums), atklāja, ka:

  • Imigranti, kas ierodas Nīderlandē darba nolūkos, vecumā no 20 līdz 50 gadiem, vidēji sniedz pozitīvu neto ieguldījumu vairāk nekā 100 000 eiro apmērā.
  • Migranti ar citām motivācijām, piemēram, bēgļi, rada negatīvu neto ieguldījumu. Patvēruma meklētāji no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem rada vislielāko negatīvo ietekmi, kas sasniedz aptuveni 400 000 eiro, savukārt ģimenes migranti rada aptuveni 200 000 eiro negatīvu ietekmi.

Tādējādi minētās komentētājas apgalvojumi ir ne tikai nepamatoti, bet arī ievērojami pārspīlē pat vislielākos izmaksu rādītājus, kas minēti pētījumā.

Kritika un jaunās perspektīvas

Neskatoties uz van de Bīka darba publicēšanu, dažādi Nīderlandes ekonomisti ir izteikuši kritiku par tā metodoloģiju un secinājumiem. Viens no galvenajiem strīdu objektiem ir van de Bīka 2024. gadā publicētā grāmata “Migratiemagneet Nederland” (“Migrācijas magnēts Nīderlande”), kas balstās uz 2021. gada pētījumu “Grenzeloze verzorgingsstaat” (“Beznosacījumu labklājības valsts”). Šajā pētījumā tika aplēstas migrācijas fiskālās izmaksas Nīderlandes budžetam no 1995. līdz 2019. gadam aptuveni 400 miljardu eiro apmērā, radot plašu rezonansi un bažas par valsts labklājības sistēmas stabilitāti.

Eksperti norāda, ka, lai gan statistikas dati varētu būt precīzi, to interpretācija bieži vien ir kļūdaina. Piemēram, pētījumā “Beznosacījumu labklājības valsts” tika apgalvots, ka imigranti gadā izmaksā aptuveni 17,3 miljardus eiro, neskatoties uz 3,4 miljardu eiro neto ieguvumu budžetam. Šis skaitlis tika kompensēts ar 20,7 miljardiem eiro, kas tika novirzīti sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanai. Taču, kā norāda profesors Jans Villims Gunning no Vrije Universiteit Amsterdam, šis aprēķins nav balstīts uz reāliem datiem, bet gan uz kļūdainu pieņēmumu, ka sabiedriskie pakalpojumi ir “rivalizējoši” (viens cilvēks patērē, tātad samazina citam pieejamo).

Īstenībā tādi pakalpojumi kā aizsardzība un plūdu kontrole ir “ne-rivalizējoši” un to izmaksas nepieaug ar iedzīvotāju skaita pieaugumu. Tikai daļa no kopējām izmaksām, kas saistītas ar “rivalizējošiem” pakalpojumiem, piemēram, policijas darbu vai autoceļu uzturēšanu, ir tieši attiecināmas uz migrāciju. Profesori Gunning, Kaspers de Vries un Aleksandrs Rinnoijs Kan aplēsuši, ka patieso migrantu neto izmaksu apmērs ir ievērojami zemāks, apmēram 8,4 miljardi eiro gadā, kas ir mazāk nekā 1% no Nīderlandes IKP. Viņi arī uzsver, ka migrācijas radītie papildu izdevumi tiek kompensēti ar ekonomiskiem ieguvumiem, tostarp ar zemākām algām migrantu nodarbinātības dēļ, kas palīdz uzturēt noteiktas tautsaimniecības nozares.

Migrantu integrācija un labklājības valsts nākotne

Vēl viens būtisks kritikas punkts van de Bīka pētījumam ir tā nespēja ņemt vērā migrantu situācijas izmaiņas laika gaitā. Kā uzsver profesors de Vries, agrākās negatīvās ietekmes uz budžetu var mainīties uz pozitīvām, jo migranti ar laiku iegūst augstāku izglītību un prasmes. Viņi nekļūst par mūžīgu slogu, bet gan par aktīviem sabiedrības locekļiem.

Eksperti, piemēram, profesors Leo Lucassens, uzsver, ka nav pamata apgalvojumam par migrantu kopienu nevēlēšanos integrēties. Viņi norāda, ka atšķirības migrantu un vietējo iedzīvotāju ieguldījumā bieži vien ir saistītas ar izglītības līmeni un nodarbinātības statusu, nevis izcelsmi. Bēgļi sākotnēji var radīt lielākas izmaksas, jo viņiem ir ierobežotas iespējas darba tirgū, taču, iegūstot darba atļaujas, viņu integrācija un ieguldījums sabiedrībā notiek veiksmīgi.

Nīderlandes Imigrācijas un patvēruma ministrija norāda, ka vidējās izmaksas par viena patvēruma meklētāja uzturēšanu ir aptuveni 71 eiro dienā. Kopējais budžets ārvalstnieku uzņemšanai un uzturēšanai 2025. gadā ir aptuveni 9,48 miljardi eiro, kas ir mazāk nekā 1% no valsts IKP. Lucassens uzskata, ka Nīderlandes labklājības valsts nav apdraudēta, un secinājums par tās nespēju uzņemt migrantus ir “smieklīgs”. Viņš norāda, ka kopš 1980. gadu beigām patvēruma meklētāju skaitā nav vērojama tendence uz palielināšanos, un labklājības valsts ir spējusi sevi nodrošināt.