Dzīvesprieks un kaislība skatuves gaismās: Operetes teātra jaunais iestudējums «Džudita»
Operete – tas ir dzīvesprieks, mūzika un neskaitāmas pozitīvas emocijas, ko Operetes teātra valdes priekšsēdētāja un radošā direktore Agija Ozoliņa-Kozlovska dēvē par savu dzīves kaislību. Viņa uzsver, ka operete atšķiras no operas ar savu vieglumu un optimistisko vēstījumu, kas spēj uzrunāt ikkatru skatītāju, liekot viņam baudīt un mīlēt dzīvi. Šī filozofija ir īpaši jūtama jaunākajā iestudējumā «Džudita» – Franča Lehāra operetē, kas Latvijā piedzīvo savu pirmo iestudējumu. Agija Ozoliņa-Kozlovska, būdama mūziķe trešajā paaudzē, ir dziļi aizrāvusi operetes žanrs, ko viņa uztver kā prieka avotu un enerģijas lādiņu. Viņa atklāj, ka mīlestība pret mūziku viņā mīt jau no bērnības, ko pārmantojusi no ģimenes, kurā mūzika vienmēr bijusi svarīga sastāvdaļa.Šis žanrs dod iespēju jaunajiem māksliniekiem gūt vērtīgu skatuves pieredzi, attīstīt savas prasmes un iemācīties uztvert un nodot skatītājiem prieku un aizrautību. «Man ir milzīgs prieks, kad redzu – arī šajā iestudējumā –, ka jaunieši aizkulisēs dzied visas operetes melodijas, ne tikai kora partijas, bet arī visu pārējo materiālu. Viņi dzied ar sajūsmu un prieku,» uzsver Ozoliņa-Kozlovska.
«Džudita»: Operetes ar operas dvēseli
Franča Lehāra operete «Džudita», kas tapusi par godu komponista 155. dzimšanas dienai, tiek rakturota kā «operete ar operas dvēseli». Tas nozīmē, ka, saglabājot operešu vieglumu un melodiskumu, iestudējums pievēršas arī dziļākām, dramatiskākām tēmām, kas raksturīgākas operai. Komponists pats šo darbu dēvēja par savu mīļāko, uzsverot tā nopietnāko un dramatiskāko raksturu salīdzinājumā ar daudzām citām viņa publikai iemīļotajām vieglākajām operetēm. «Džudita» piedāvā ne tikai kaislīgu mīlas stāstu, bet arī spēcīgu finālu, kas liek aizdomāties par dzīves izvēlēm un to sekām. Sižets vēsta par Džuditas un kapteiņa Oktavio satikšanos, viņu ilgām, apsēstību un magnētiski kaislīgu mīlestību, kas norisinās kara draudu ieskautā vidē. Šis fons piešķir mīlas stāstam papildu spriedzi un nolemtības sajūtu, kas atsaucas uz mūsdienu pasaules nestabilitāti. Izrāde ir piesātināta ar juteklisku iekāri, apsēstību un nepārvaramām alkām pēc mīlestības, ko Džudita izdzīvo pēc tam, kad Oktavio spiests doties karā. Viņa atrod sevī spēku kļūt par mākslinieci, iekarojot skatītāju sirdis savā spožajā pasaulē, taču zem mirdzošās maskas slēpjas dziļa vientulība.
Starptautiska radošā komanda un talantīgi izpildītāji
«Džuditas» iestudējums apvieno spēcīgu starptautisku radošo komandu. Izrādi veido austriešu režisors Gernots Kranners, kurš jau iepriekš ir strādājis pie šīs operetes ar lieliem panākumiem Austrijā. Viņu papildina scenogrāfs Herwigs Libovickis no Austrijas un kostīmu māksliniece Aleksandra Brandnere no Vācijas. Par režisora asistenti strādā Latvijas izcilā operdīva Sonora Vaice, kuras darbs režijā jau novērtēts ar Lielo mūzikas balvu. Vaice atzīst, ka sadarbība ar talantīgiem māksliniekiem no «Vecās Eiropas» ir liels ieguvums, kas ļauj jaunā veidā interpretēt klasisko darbu. Uz skatuves satiksies gan Operetes teātrim jau pazīstami solisti, gan arī dziedātāji ar pieredzi Itālijas un Šveices opernamos. Galvenajā Džuditas lomā iejūtas soprāns Anta Jankovska, kura dzimusi Latvijā, bet daļu savas karjeras pavada Itālijā, un Anastasija Dolgoņenko, kura ir pirmā Starptautiskā Marinas Zirdziņas vokālistu konkursa laureāte. Daini Skuteli Oktavio lomā papildina citi talantīgi solisti. Izrādi izpilda arī Operetes teātra koris, dejotāji un simfoniskais orķestris, radot bagātīgu un iespaidīgu muzikālo baudījumu.
Operetes un operas atšķirības un «Džuditas» īpašā loma
Atšķirībā no operas, operetei parasti ir laimīgi sižeti ar priecīgām beigām, kaut arī pa vidu var rasties dažādas problēmas. «Džudita» gan ir izņēmums, jo tās stāsts nebeidzas tik laimīgi, kas arī padara to īpašu un liek uzskatīt to par «opereti ar operas dvēseli». Šī piesātinātā emocionālā un dramatiskā līnija, apvienojumā ar Lehāra raksturīgajām burvīgajām melodijām, veido unikālu skanējumu, kas aizrauj gan jauniešus, gan pieaugušos. Anta Jankovska, atveidojot Džuditas tēlu, atzīst, ka šis tēls viņai ir nācis grūti, jo Džudita ir dziņu un kaisles mocīta sieviete, kuru liktenis aiznes nepareizā gultnē apstākļu dēļ. Lai gan operetes žanrs kopumā ir optimistisks un prieka pilns, «Džudita» parāda, ka operete var sniegt arī dziļākas, pārdomas raisošas emocionālās nianses, padarot to par daudzslāņainu un aizraujošu mākslas darbu. Operetes skatītājs, pēc Agijas Ozoliņas-Kozlovskas domām, ir «dzīvespriecīgs, tāds, kurš bauda un mīl dzīvi». Tādējādi «Džudita» ne tikai piedāvā baudīt skaistu mūziku, bet arī aicina skatītājus uz brīdi apstāties un padomāt par dzīves vērtībām, mīlestību un izvēlēm, kas formē mūsu likteni.