Starp Latvijas reģioniem visvairāk senioru ir Latgalē – katrs ceturtais iedzīvotājs ir vecāks par 65 gadiem, bet bērnu un pusaudžu ir vien 12,7 %. Iedzīvotāju skaits Latgalē samazinās visstraujāk Latvijā, mirstība pārsniedz dzimstību, un aizbraukušo skaits ir lielāks par iebraucēju. Mazie lauku ciemati, īpaši pierobežā, acīmredzami ar katru gadu paliek tukšāki.
Latgales pierobežā iedzīvotāju skaita sarukumu vairs nevar apturēt
00:00 / 05:44
Lāsma Zute-Vītola / Latvijas Radio
Krāslavas novada Indras ciems atrodas blakus Baltkrievijai. Iespējams, daudzi par Indru ir ko dzirdējuši saistībā ar Laimes muzeju. To atvēra pirms septiņiem gadiem, pielāgojot neizmantoto luterāņu baznīcas ēku. Muzeju sezonā apmeklē ap 3000 cilveku. Tas pašā pierobežā gan ar savu satura koncepciju, gan mūsdienīgo izskatu krasi atšķiras no tā, kas notiek ārpus Laimes muzeja telpām.
“Savā laikā es nopirku māju, lai pārceltos uz Indru, lai bērniem būtu dzīvošanai ērta vide.
Ja tas notiktu tagad, nekad mūžā es nebrauktu uz Indru, jo skolas nav, aptiekas nav, pasta nodaļas nav, mākslas skola slēgta.
Es nedomāju, ka mēs varam pievilināt kādu jaunu ģimeni pārvietoties uz Indru,” atzina Laimes muzeja vadītāja Ilona Kangizere.
Laimes muzejs
Foto: Lāsma Zute-Vītola / Latvijas Radio
Laimes muzejs
Foto: Lāsma Zute-Vītola / Latvijas Radio
Laimes muzejs
Foto: Lāsma Zute-Vītola / Latvijas Radio
Laimes muzejs
Foto: Lāsma Zute-Vītola / Latvijas Radio
Pēc visa nepieciešamā brauc uz pilsētu
Viņa uz Indru atgriezās no Rīgas pirms aptuveni 20 gadiem, tad Indrā dzīvoja apmēram 1500 iedzīvotāju, bet šobrīd to skaits sarucis līdz 650. Pērn piedzimuši vien trīs bērni. Pārsvarā šeit dzīvo pirmspensijas un pensija vecuma cilvēki.
Indra no Krāslavas ir 30 kilometru attālumā, un tiem, kuriem nav sava auto un finansiālu iespēju regulāri aizbraukt uz pilsētu, daudz kas ir liegts.
“Svaigu gaļu mēs nevaram Indrā nopirkt. Šeit nav plaša izvēle augļiem, banāniem, tos mēs varam nopirkt tikai Krāslavā. Ziedu nav, ja kāda dzimšanas diena. Visu laiku es braucu [uz pilsētu], man ir saraksts, ko nopirkt mammai vai kaimiņienei. Tā mēs dzīvojam! Ir autobusi, taču ar tiem ir ļoti neērti. Ja nekur nestrādā, tad vari pusdienu veltīt autobusam un tikai pustrijos būt atpakaļ,” situāciju iezīmēja Kangizere.
Laimes muzeja vadītāja Ilona Kangizere.
Foto: Lāsma Zute-Vītola / Latvijas Radio
Pērn tika slēgta Indras pamatskola, bērnu skaits sākumskolas posmā bija mazs, apvienotas vienlaicīgi bija pat trīs klases, un 1. septembrī pirmajā klasē mācītos tikai viens skolēns. Tagad bērniem pagasts nodrošina transportu uz blakus esošajiem Robežniekiem un Krāslavu. Vadāšana ir finansiāli izdevīgāka, taču nokļūšana uz skolu kļuvusi neērtāka.
“Pirmos mēs ņemam no mājām jau bez piecpadsmit septiņos. Tad mēs vedam līdz lielajam busiņam ar mikriņu līdz ciemata centram, tad viņi septiņos pārsēžas lielajā busiņā un brauc uz Krāslavu,” pastāstīja Indras pagasta pārvaldes vadītājs Gunārs Svarinskis.
Ja bērni pēc skolas grib apmeklēt interešu izglītības pulciņus, vecāki viņus ved ar savu personīgo automašīnu, bet tādu nav daudz. Pašvaldībai piedāvājot bērnus vest uz mākslas skolu Krāslavā, kas agrāk bija Indrā, vecāki teica “nē”, jo bērni mājās tad nonāktu ļoti vēlu.
“Nodarbības skolā sākās ap četriem, pieciem, attiecīgi divas stundas. Kamēr vēl no Krāslavas uz Indru atbrauc, kamēr vēl izvadājam katru uz mājām, tad viņš deviņos vai pat pēc deviņiem ir mājās.”
Pēc skolas slēgšanas pārvācas uz Daugavpili
Pašvaldības rūpes tagad ir divas skolu ēkas, tās mēģinās pārdot. Pārvaldnieks Svarinskis lielas cerības nelolo, ka tās kāds pirks. Skolas slēgšana jau tā samazināja niecīgo darbavietu skaitu Indrā, un bija cilvēki, kas, skolā darbu pazaudējot, ar ģimeni pārvācās dzīvot uz Daugavpili. Darbavietu trūkums un ierobežotās iespējas mudina jaunos pamest laukus.
“Divtūkstošajos gados gandrīz visa klase aizbrauca uz ārzemēm.
Es tāpat cenšos saglabāt darbavietas pagastā. To nav daudz, pāri desmit darbavietām. Bet tas tomēr ir labi, vismaz ģimenes paliek uz vietas,” piebilda Svarinskis.
Darbu nācās meklēt arī slēgtās Indras pamatskolas direktorei Ingai Jākobsonei, kura skolā nostrādāja vairāk nekā 30 gadus. “Man arī bija tas liktenis, kad kādu brīdi biju bez darba, tad mēģināju kaut kādos konkursos piedalīties, izjutu pirmo neveiksmju rūgtumu, kad pasaka: Paldies, bet jūs mums nederat!”
Šobrīd viņa strādā Valsts probācijas dienestā. “Zināju, ka novadā nav vakances. Tiku aicināta uz kaimiņu novadu, bet tad bija jādomā par mājām, ka ģimenei ir jāpārvācas, jo uz Daugavpili izbraukāt nav reāli, īpaši no Indras. Bija brīdis atelpai, sakārtot domas. Un tagad strādāju. Tā iegrozījās zvaigznes,” stāstīja Jākobsone.
Jaundzimušo skaits krities divkārt
Arī Daugavpilī senioru ir vairāk nekā jaunākās paaudzes, turklāt Daugavpilī starp valstspilsētām ir lielākais senioru īpatsvars. Desmit gadu laikā piedzimušo bērnu skaits ir sarucis teju uz pusi, norādīja Daugavpils pašvaldības Izglītības pārvaldes vadītāja Marina Isupova.
“Pirms desmit gadiem, 2014. gadā, Daugavpilī bija piedzimuši 804 bērni, 2015. gadā – 864, un tas ir pēdējais lielais skaitlis. Pagājušajā gadā – 490, bet šī gada dati liecina, ka varam arī nesasniegt 400. Tas ir milzīgs kritums,” atzina Isupova.
Daugavpilī skolās tiek samazināts pirmsskolas izglītības grupu skaits. Iespējams, nākamgad tiks slēgtas divas pirmsskolas izglītības iestādes.
Pierobežā dzīvojošie, redzot, ka iedzīvotāju skaits sarūk gan pie lielajās pilsētās, gan ārpus tām, atzīst – domājot par sava ciema nākotni, nav cerību, ka kritumu var apturēt.