Milānas–Kortīnas ziemas olimpiskās spēles 2026. gadā tika iecerētas kā pretstats kritizētajām Soču, Phjončhanas un Pekinas olimpiādēm ar uzsvaru uz ilgtspēju un pasākuma pielāgošanu pilsētai, nevis otrādi. Tomēr realitāte izrādījās daudz sarežģītāka, nekā sākotnēji domāts – vietējās infrastruktūras iespējas bija ierobežotas un Kortīnā d’Ampeco bobsleja un kamaniņu trasi būvēja no jauna, radot milzu izmaksas un atstājot pēdas vietējā ainavā.
ĪSUMĀ:
- Milānas–Kortīnas spēles risināsies sešos klasteros; pieaugs transporta radītais oglekļa izmešu daudzums.
- Mobilitātes plāna trūkums un noslēguma ceremonijas rīkošana Veronā liek apšaubīt pasākuma ilgtspēju.
- Klimata pārmaiņas Alpos liks organizatoriem aizvien vairāk paļauties uz mākslīgo sniegu.
- Kortīnā par 118 miljoniem eiro uzcelta jauna kamaniņu un bobsleja trase, neraugoties uz aicinājumu izmantot esošās sporta būves.
- Vēsturiski olimpiskajām spēlēm uzceltās ledus trases tiek pamestas vai slēgtas pārmērīgi augsto uzturēšanas izmaksu dēļ.
- Atšķirībā no vecajām olimpiādes trasēm Siguldā aktīvi attīsta tūrismu un uzņem lielu skaitu ārvalstu sportistu.
Kopš 2013. gada, kad Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) prezidenta amatā stājās vācietis Tomass Bahs, tika īstenotas vairākas nozīmīgas reformas, tostarp “Olimpiskā dienaskārtība 2020”, kas īpašu uzsvaru lika uz ilgtspējību, izmaksu samazināšanu un spēļu elastību. Šī vīzija kļuva par pamatu 25. ziemas olimpisko spēļu iecerei, trešo reizi ļaujot Itālijai uzņemt pasaules labākos ziemas sportistus.
Nākamais gads SOK vēsturē iezīmēs jaunu posmu – Milānas–Kortīnas spēles būs pirmās, kas notiks jaunās prezidentes Kērstijas Koventrijas vadībā. Viņa vairākkārt uzsvērusi ekoloģisko atbildību, kā arī infrastruktūras un loģistikas ilgtspēju olimpiādes rīkošanā, taču, tuvojoties lielākajam ziemas sporta notikumam, rodas pamatotas šaubas par šo principu ievērošanu.
Ilgtspējas izaicinājumi
Milānas–Kortīnas ziemas spēles notiks sešos klasteros: Milānā, Anterselvā, Kortīnā, Bormio, Livinjo un Predaco–Tesero. Prognozējams, ka attālums starp norises centriem piespiedīs organizatorus, skatītājus un citas iesaistītās puses veikt ilgstošus braucienus, kas savukārt veicinās oglekļa dioksīda daudzuma palielināšanos atmosfērā.
Kaut arī norises vietu piesaiste esošās infrastruktūras izmantošanai ir atzinīgi vērtējama, mobilitātes plāna neesamība liek apšaubīt pasākuma reālo ieguldījumu ilgtspējā. Spilgts pierādījums tam ir noslēguma ceremonijas rīkošana Veronā – pilsētā bez olimpiskām tradīcijām, kas atrodas 168 kilometru attālumā no Milānas un 278 kilometrus no Kortīnas.
Veronas arēna tika izraudzīta tās kultūras mantojuma dēļ, proti, tās antīkais romiešu amfiteātris ir viena no prestižākajām operas skatuvēm pasaulē, kas cieši saistīta ar Šekspīra stāstu par Romeo un Džuljetu. Ņemot vērā Itālijas apņemšanos rīkot dabai draudzīgākas spēles, organizatoriem bija iespēja izvēlēties atbilstošāku variantu.
Klimata pārmaiņas kļūst par vēl vienu sarežģījumu –
pētījumi liecina, ka pēdējā gadsimta laikā sniega daudzums Alpos sarucis par 34%, tāpēc organizatoriem būs aizvien vairāk jāpaļaujas uz mākslīgo sniegu.
Sniega ražošanas tehniku nodrošinās uzņēmums “TechnoAlpin”, kura pakalpojumus izmantoja arī 2022. gada Pekinas spēlēs. Lielākā daļa sniega Ķīnas trasēs bija mākslīgi radīta, patērējot aptuveni 185 miljonus litru ūdens. Rīkotāji apgalvo, ka situācija Milānas–Kortīnas spēlēs nebūs tik kritiska, taču arī šīs sacensības prasīs ievērojamus ūdens un enerģijas resursus.
Kortīnas trase – solījumu gals
Viens no lielākajiem SOK un Itālijas Olimpiskās komitejas izaicinājumiem solījumu īstenošanā ir Kortīnā uzceltā kamaniņu un bobsleja trase, kuras būvniecība izmaksāja 118 miljonus eiro. Pēc ekspertu domām, pastāv pamatots risks, ka trase kļūs par simbolu nesasniedzamām ambīcijām, nevis par ilgtspējīgu sporta mantojumu.
SOK vairākkārt pauda bažas par jaunas trases būvniecību un aicināja rīkotājus izmantot jau funkcionējošu objektu, tādējādi samazinot izmaksas. Kā iespējamās alternatīvas tika minētas trases Sanktmoricā, Šveicē un Īglsā, Austrijā, taču Itālijas valdība atteicās finansēt pasākumus ārpus valsts robežām.
Renes sporta veidu federācijas kopā ar SOK bija izstrādājušas arī rezerves plānu gadījumam, ja Itālijā trasi tomēr neuzbūvētu, bet pēc testa braucieniem 2025. gada martā olimpisko spēļu organizatoru komandas vadītājs Andrea Vernjē paziņoja, ka sacensības varēs notikt paredzētajā vietā.
Leģendārā itāļu bobslejista Eižēnio Monti vārdā nosaukto trasi, kas darbojās no 1923. līdz 2008. gadam, nācās pārbūvēt, lai tā atbilstu starptautiskajiem drošības standartiem.
Taču Dolomītu Alpos uzceltais sporta objekts ir mainījis apkārtējo dabas ainavu – būvniecības dēļ nocirta 500 lapegļu.
“Olimpiskajām spēlēm ir postoša ietekme uz vidi un bioloģisko daudzveidību,” savā mājaslapā norādīja nevalstiskā organizācija “Mountain Wilderness”. Tā aicina valdību izstrādāt ilgtermiņa plānu objekta izmantošanai, jo, pēc ekspertu aplēsēm, trases uzturēšana izmaksās vismaz pusotru miljonu eiro gadā.
Kortīnas trase sāka darboties 27. oktobrī, kad tajā pirmos treniņus aizvadīja kamaniņu sportisti. Bobsleja un skeletona sportistiem treniņu periods paredzēts no 7. līdz 16. novembrim, kam sekos Pasaules kausa atklāšanas nedēļa.
Milzīgas izmaksas, īss mūžs
Vēsture liecina, ka jaunu sporta objektu būvniecība olimpiskajām spēlēm nereti rezultējas ar milzīgiem zaudējumiem – iespaidīgās trases tiek pamestas, jo valdībām trūkst līdzekļu to uzturēšanai.
Kā vienu no senākajiem piemēriem var minēt 1968. gada Grenobles ziemas spēļu bobsleja trasi, kas tika uzcelta 1966. gada pavasarī par 5,5 miljoniem Francijas franku un 1967. gadā uzņēma pasaules čempionātu bobslejā. Jau no paša sākuma trase saskārās ar milzu problēmu – dienasgaismā ledus nepārtraukti kusa, kā rezultātā čempionātā tika atceltas četrinieku sacensības.
Nākamajā pavasarī trasei veica uzlabojumus, lai sagatavotos olimpiskajām spēlēm, bet sacensības tāpat bija jāplāno pirms saullēkta.
Augstās uzturēšanas izmaksas kļuva par iemeslu trases slēgšanai 1972. gadā, un tagad to sedz bieza sūnu sega.
Skumjāku likteni piedzīvoja 1984. gada Sarajevas olimpisko spēļu bobsleja un kamaniņu trase, kas atrodas Trebeviča kalnā Bosnijā un Hercegovinā. Pēc olimpiādes sporta objektu izmantoja Pasaules kausa posmiem, taču tas tika sagrauts Dienvidslāvijas karos 90. gadu sākumā.
Karā tika iznīcinātas starta mājas un saldēšanas iekārtas, radot bojājumus arī pašai trasei. Pēc 2014. gada atmīnēšanas operācijas sākās objekta atjaunošana – trasi attīrīja un sagatavoja vasaras kamaniņu treniņiem. Vēlāk, gatavojoties 2018. gada Phjončhanas olimpiskajām spēlēm, trasi izmantoja sportisti no Slovākijas, Turcijas, Polijas un Slovēnijas.
Neskatoties uz restaurācijas centieniem, pārmērīgās izmaksas traucēja sasniegt vēlamo rezultātu, un trase ir pārvērtusies par grafiti klātu pieminekli.
Arī 2026. gada ziemas olimpisko spēļu rīkotājvalsts Itālija zina, cik ātri var izzust sporta objektu mantojums. Pēc 2006. gada Turīnas spēlēm bobsleja un kamaniņu trase “Cesana Pariol”, kas izmaksāja aptuveni 110 miljonus eiro, tika izmantota publiskiem braucieniem, taču ar to nepietika būves uzturēšanai ilgtermiņā.
Pēc saldēšanas problēmām 2009. gadā Itālijas, Japānas un Austrijas komandas bija spiestas treniņus pārcelt citviet, bet jau pēc trim gadiem trase tika slēgta un daļēji nojaukta ekonomisku iemeslu dēļ. Lai gan rīkotāji izskatīja iespēju objektu atjaunot 2026. gada spēlēm, priekšroka tika dota vecās Kortīnas trases rekonstrukcijai.
Sigulda notur līmeni
Zviedrijas un Latvijas Olimpiskās komitejas 2023. gadā pieteica kopīgu kandidatūru 2030. gada ziemas olimpisko spēļu rīkošanai. Pretendenti piedāvāja lielāko daļu pasākumu rīkot Stokholmā un citviet Zviedrijā, savukārt renes sporta veidu sacensības notiktu Latvijā, jo zviedriem nav savas trases.
Sapnis par olimpiskajām spēlēm Latvijā arī šoreiz neīstenojās – SOK ziemas olimpiādi uzticēja Francijas Alpiem, līdzīgi kā pirms dažiem gadiem, kad 2026. gada spēļu rīkošanas tiesības tika piešķirtas Itālijai, nevis zviedriem un latviešiem.
Abās kandidatūrās Zviedrijas Olimpiskā komiteja kā vienu no galvenajām prioritātēm izvirzīja ilgtspēju. Tieši tādēļ Latvija tika uzrunāta sacensību rīkošanai jau esošā objektā – Siguldas bobsleja un kamaniņu trasē. Jaunas trases būvniecība Zviedrijai būtu ne tikai dārgs, bet arī riskants ieguldījums, jo nav garantijas, ka trase nākotnē tiktu izmantota.
“Tas, protams, sagādā vilšanos. Gribējām parādīt pasaulei, ka Zviedrija kopā ar Latviju var piedāvāt ilgtspējīgas spēles vides, finansiālajā un sociālajā ziņā. Acīmredzot ar to nepietika,” 2023. gada intervijā Latvijas Televīzijai norādīja Zviedrijas Olimpiskās komitejas prezidents Hanss fon Utmans.
Lai gan jau divreiz palikusi ārpus olimpiādes, Sigulda turpina nostiprināt savu vietu starp 12 mākslīgajām ledus trasēm Pasaules kausa apritē.
Atšķirībā no daudzām bijušajām olimpiskajām trasēm, ko ietekmē sabiedrības intereses trūkums, Sigulda veiksmīgi attīsta arī tūrisma piedāvājumu.
“Šogad plānojam, ka trasē uzņemsim teju 10 000 apmeklētāju,” sarunā ar LSM.lv atklāja bobsleja un kamaniņu trases “Sigulda” izpilddirektors Arnis Mileiko. Arvien biežāk trase kļūst par vietu kultūras un biznesa pasākumiem – no korporatīvām aktivitātēm līdz pat Latvijas Keramikas asociācijas izstādēm.
Iepriekšējā sezonā Siguldas trase veiksmīgi nokārtoja homologācijas procedūru, kas ļauj rīkot visas renes sporta disciplīnas Pasaules kausa līmenī līdz 2028./2029. gada sezonai. “Atsevišķs vērtējums ir noteikts bobsleja četrinieku disciplīnai, kas Siguldā norisināties nevar trases virāžu ģeometrisko īpašību dēļ,” paskaidroja Mileiko.
Izpilddirektors uzsvēra, ka
2022. gadā pieņemtais lēmums liegt Krievijas sportistiem izmantot Siguldas trasi nav negatīvi ietekmējis tās darbību.
“Pie līdzīga kopējo brauciena skaita sportistu un pārstāvēto nāciju skaits ir palielinājies, diversificējot arī trases ieņēmumus,” piebilda Mileiko.
Siguldas trase 2024. gadā uzņēmusi 1295 atlētus un aptuveni 830 atbalsta personas. Ārvalstu sportisti Siguldā vai tās apkārtnē vidēji pavadīja deviņas dienas, un lēsts, ka viņu tēriņi viesnīcām, ēdināšanai un izklaidei Siguldai nodrošināja apmēram 3,9 miljonus eiro, kas ievērojami pārsniedz publiskos līdzekļus trases ekspluatācijai.
Ziemas sezonu Siguldā šogad atklāja 13. oktobrī, tai kļūstot par otro trasi Eiropā pēc Lilehammeres Norvēģijā, kas nodrošina sportistiem ledus treniņus.
Mileiko pastāstīja, ka trasē trenējas dažādu valstu izlases – 2024. gadā uzņemts 31 valstu pārstāvis, tostarp no Malaizijas un Nigērijas.
Līdzās Latvijas kamaniņu braucējiem, skeletonistiem un bobslejistiem jauno sezonu Siguldā sāka Šveices, Čehijas un Igaunijas skeletona izlases, kā arī Dienvidkorejas, Rumānijas, Vācijas, Francijas un Polijas kamaniņu komandas.
Lai gan dalība Stokholmas olimpiskajās spēlēs būtu veicinājusi trases modernizāciju, Mileiko uzsvēra, ka infrastruktūras attīstība arvien tiek plānota ilgtermiņā: “Trases modernizācijas darbu tvērums ir aplēsts, un to realizācija ir skatāma kopsakarā ar valsts sporta infrastruktūras attīstības plāniem.”
Vides jautājumos SOK ir nonākusi pretrunās ar sevi – organizatoru solījumi par zaļu spēļu norisi Itālijā krasi atšķiras no realitātes. Situāciju saasina fakts, ka SOK jau divreiz noraidījusi Zviedrijas priekšlikumu rīkot ilgtspējīgas sacensības, liekot šaubīties par apņemšanos īstenot publiski izsludinātos mērķus.
Milānas–Kortīnas ziemas olimpiskās spēles 2026. gadā risināsies no 6. līdz 22. februārim.