Dabiska un emocionāli uzrunājoša mūzika, kuras vēstījums pauž mums visiem būtiskas, dziļas domas un kuras patiesums, siltums, šķietamā (diatoniskā) vienkāršība un dvēseliski piesātinātais stīgu dziedājums ved klausītāju svētceļojumā uz gaismu un attīra dvēseli, līdzīgi kā to dara Pētera Vaska mūzika. Vienlaikus tā ir arī pārsteidzoši svaiga, aizraujoša, ritmiski, fakturāli un harmoniski sarežģīta, bet joprojām savdabīgi skaista un sevī ievelkoša laikmetīgā mūzika. Tādu klausītāji koncertzālē Cēsis sestdien, 25. oktobrī, iepazina Londonā dzīvojošās bulgāru komponistes Dobrinkas Tabakovas radošo rokrakstu.
Dobrinkas Tabakovas mūzikai bija atvēlēta visa koncerta otrā daļa, kurā vispirms skanēja vijoļkoncerts Koku pacietība/The Patience of Trees, kura solista Hugo Tičati absolūtā pašatdeve ieveda gan smeldzīgi meditatīvā noskaņā, gan galēji nospriegotā, neatlaidīgi audzētā kulminācijā. Savukārt dubultkoncerts Together Remember to Dance diviem pianistiem, sitaminstrumentiem un stīgu orķestrim bija aizraujošs un pamatīgs pārbaudījums gan solistiem – pianistiem Reinim Zariņam un Daumantam Liepiņam –, gan orķestrim un diriģentam Normundam Šnē. Sarežģītā mūzikas valoda un nemitīgi mainīgie, neregulārie ritmi bija ciets rieksts, kuru “pārkost” izdevās pārliecinoši, sinhroni un spoži, un publika to novērtēja ar pelnītām stāvovācijām. Šis vakars bija sitaminstrumentālistu Guntara Freiberga un Jura Āzera kopīgās rezidences noslēgums Cēsu koncertzālē, ko vainagoja izcils sniegums abos Dobrinkas Tabakovas skaņdarbos.
Dobrinka Tabakova ir viena no pasaulē pazīstamākajām un pieprasītākajām mūslaiku Lielbritānijas komponistēm. Gan izpildītāji, gan klausītāji viņas mūziku ir iemīlējuši tāpēc, ka tā neko netēlo, bet ir daļa no viņas cilvēciskās būtības. Māksliniece ir sadarbojusies ar vairākiem Latvijas mūziķiem – čellisti Kristīni Blaumani, jauniešu kori Kamēr…, vijolnieku Gidonu Krēmeru un kamerorķestri Kremerata Baltica, kā arī akordeonisti Kseniju Sidorovu, kurai ir veltīts Dobrinkas Tabakovas sacerētais Akordeona koncerts. Dobrinkas Tabakovas albums String Path (ECM New Series, 2013), kurā spēlē arī čelliste Kristīne Blaumane, ir ticis nominēts balvai Grammy. Kristīnes Blaumanes čells ir dzirdams arī nule ECM New Series izdotajā komponistes albumā Sun Triptych.
Kad Dobrinka Tabakova ienāk Dienas redakcijā, kur sarunāta mūsu intervija, un ierauga pie sienām Ilmāra Blumberga darbu ciklu, viņas acis iemirdzas. Šajos darbos ir atveidotas raupjas, sastrādātas rokas, no kurām izstaro gaisma, un arī mūsu viešņai ir svarīgi, lai no viņas mūzikas starotu gaisma. Negaidītā atkaltikšanās ar Ilmāra Blumberga mākslu komponistei atsauca atmiņā sadarbību ar jauniešu kori Kamēr…, kura koncertizrādē un albumā Kalpotājs. Blumbergs. Kamēr… ir iemūžināti speciāli radīti Dobrinkas Tabakovas, Pētera Vaska, Ērika Ešenvalda, Jura Karlsona, Georga Pelēča, Gabriela Džeksona un Vītauta Miškiņa skaņdarbi. Ilmāra Blumberga glezna Kalpotājs tolaik iedvesmojusi Dobrinku Tabakovu kora opusa Smaragda plāksne/Tabula Smaragdina sacerēšanai.
Jums ir īpaša saikne ar Latviju un latviešu mūziķiem?
Es šeit vienmēr jūtu lielu un iedvesmojošu emocionālo piepildījumu. Nu jau daudzus gadus sadarbojos ar Latvijas mūziķiem un esmu te ciemojusies jau kādas desmit reizes. Studējot Londonas Gildholas Mūzikas un drāmas augstskolā, iepazinos ar Ukrainā dzimušo altistu Maksimu Risanovu, kurš sāka spēlēt manus darbus. Pēc to noklausīšanās mani uzrunāja čelliste Kristīne Blaumane, kura arī mācījās tajā pašā augstskolā un kurai esmu komponējusi nu jau veselu virkni opusu. Skaņdarbus man pasūtījis arī Gidons Krēmers ar Kremerata Baltica, savukārt sadarbība ar kori Kamēr… sākās vēl tad, kad to vadīja diriģents Māris Sirmais. Viņš uzaicināja mani piedalīties projektā Pasaules saules dziesmas, kam jaunus darbus radīja septiņpadsmit komponistu no dažādām pasaules malām. Toreiz uzrakstīju dziesmu No saules dzimis. Šā gada vasarā te pabiju, kad Ksenija Sidorova ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un diriģentu Andri Pogu Dzintaru koncertzālē spēlēja viņai veltīto Akordeona koncertu. Tas bija kopīgs Štutgartes filharmonijas, Bodenzē festivāla, Dzintaru koncertzāles, Sofijas filharmonijas un Liverpūles Karaliskā filharmonijas orķestra pasūtījums, kas pirmatskaņojumu piedzīvoja Štutgartē maijā. Esmu bijusi Rīgā, Jūrmalā un Siguldā, kad biju rezidējošā komponiste Kremerata Baltica festivālā.
Inesi Zagorsku, kura toreiz vēl bija Siguldas koncertzāles Baltais flīģelis vadītāja, vēlāk satiku Eiropas festivālu asociācijas konferencē Spānijā, kur viņa jau pārstāvēja Cēsu koncertzāli un tās producētos festivālus. Inese ierosināja ideju par koncertu Cēsīs, kurš tikko arī notika. Viņai ļoti rūp māksla, jo viņa pati ir māksliniece, nevis tikai administratore.
Kāpēc jums patīk sadarboties ar Latvijas mūziķiem?
Viņos perfekti apvienojas Austrumeiropas dvēsele ar rietumniecisku precizitāti un disciplīnu. Es viņos vienmēr sastopu gan profesionālismu, gan emocionālu dziļumu. Visilgākā sadarbība man ir ar Kristīni Blaumani. Kopā studējot, mēs ļoti sadraudzējāmies. Viņa ir cilvēks un mūziķe, kuru es apbrīnoju un mīlu. Arī Kseniju Sidorovu iepazinu Londonā, kad viņa tur vēl studēja. Jau sen gribējām kaut ko izdarīt kopā, līdz beidzot zvaigznes debesīs sastājās tā, ka tas kļuva iespējams. Man vienmēr ir paticis akordeona skanējums, taču vēl nekad nebiju rakstījusi šim instrumentam.
Par tuviem draugiem uz mūžu man kļuvuši arī daži kora Kamēr… dziedātāji. Vasarā, atbraukusi uz koncertu Jūrmalā, es kopā ar Kristīni Zvirbuli un Ingu Balto pavadīju ļoti jaukus atpūtas brīžus spa. Jau kopš pirmās tikšanās 2011. gadā, kad Kristīne Blaumane kopā ar Normundu Šnē un Sinfonietta Rīga pirmatskaņoja manu Čella koncertu, arī viņi ir kļuvuši par maniem draugiem. Savukārt par Gidonu Krēmeru es jūsmoju kopš bērnības, kad klausījos viņa ierakstus, ko izdevis Deutsche Grammophon.
Pārsteidzoši, cik likumsakarīgi kopā savijies viss šķietami nejaušais līdz pat sarunai tieši pie Ilmāra Blumberga gleznām mūsu redakcijā.
Šovasar Latvijā piedzīvoju ko pavisam neparastu. Nākamajā dienā pēc Akordeona koncerta atskaņojuma Kristīne Zvirbule un viņas draugs mani uzaicināja laivas braucienā pa Lielupi līdz jūrai. Sākās pērkona negaiss, izlijām līdz ādai. Kad bijām pie Baltās kāpas, nolēmu nopeldēties. Man pirkstā bija divi zelta gredzeni, mīļa piemiņa no vecākiem. Es tos nekad nebiju noņēmusi, turklāt tie piegūla tik cieši, ka pat vairs nebija noņemami, taču, kad peldējos, tie pēkšņi ieslīdēja ūdenī. Viens mirklis, un tie jau bija nogrimuši upes dibenā. Mēģinājām tos atrast, bet velti. Tad atcerējos, ka pašā pirmajā dienā Jūrmalas pludmalē redzēju cilvēku ar metāla detektoru, kurš kaut ko meklēja ūdenī. Kristīne nekavējoties sameklēja feisbukā metāla detektoru grupu un, precīzi norādot vietu, kur peldējām, jautāja, vai kāds varētu palīdzēt. Pēc divām stundām jau saņēmām attēlu ar abiem atrastajiem gredzeniem, un drīz tie bija pie manis. Vai tas nav brīnums? Tas nav tāpat vien. Es to uztvēru kā svarīgu zīmi.
Pirmo reizi jūsu mūziku dzirdēju 2007. gadā, kad Kristīne Blaumane to atskaņoja ar savu Londonas trio ASCH. Viņa toreiz teica, ka ar jums sadarbojusies vairāk nekā ar jebkuru citu, jo esat viena no retajām mūsdienu Rietumeiropas komponistēm, kas nebaidās rakstīt skaistu, melanholisku mūziku, kurā ir pati dzīve.
Es sāku komponēt laikā, kad laikmetīgās akadēmiskās mūzikas pasaulē toni noteica eksperimentālais avangards. Melodiju un diatoniskas vai tonālas krāsas uzskatīja par vecmodīgām: nē, tā rakstīt vairs nedrīkst! Es to respektēju, taču vienlaikus ilgojos pavisam pēc kā cita. Mūzikai ir jāuzrunā cilvēki. Mēs taču izmantojam mūziku, tās enerģiju un emocijas, lai komunicētu un uzrunātu arī sirdi, ne tikai prātu. Man ir svarīgi, lai mūzika būtu skaista un izstarotu gaismu. Mūsdienu sarežģītajā un draudīgajā pasaulē ļoti pietrūkst skaistuma, līdzsvara un miera, tāpēc vēlos, lai mana mūzika nestu sevī cilvēcību un gaismu, lai vismaz mūzikas veidotais mikrokosmoss būtu tik skaists un labestīgs, cik vien iespējams, un lai tas kaut nedaudz darītu labāku arī makrokosmosu, kurā dzīvojam. Līdz fetišam novesta oriģinalitāte ir nomācoša. Mēs visi elpojam to pašu gaisu, mums ir līdzīga jūtu pasaule, un ir svarīgi turpināt radīt mūziku, kas atspoguļo mūsu emocijas un vidi, kurā dzīvojam.
Mūzika diemžēl nevar apturēt karu vai pandēmiju.
Mēs, mākslinieki, vēlamies un varam darīt daudz laba, taču arī jūtamies bezspēcīgi. Sabiedrību šodien apstulbina un stindzina negatīvais visapkārt. Arī es pati ar to cīnos katru dienu. Brīžiem viss šķiet tik slikti un bezcerīgi, ka domāju – vai vispār ir jēga kaut ko darīt. Kļūst arvien grūtāk saņemties, lai pārvarētu negatīvismu sev apkārt un saglabātu mūzikā saulainu siltumu. Taču es to izjūtu kā savu atbildību un misiju. Reiz studiju gados apmeklēju Alfrēda Šnitkes festivālu Londonā. Man patīk Šnitkes mūzika, bet tā tik ļoti mani sagrāva, ka pēc četrām dienām sajutos nomākta un vēlējos bēgt un patverties klusā istabā. Jā, es sapratu šīs mūzikas vēstījumu, taču mums ir jābūt piesardzīgiem: cik daudz no visa negatīvā, kas ir visapkārt, tu vēlies pastāvīgi paust savā mākslā? Tas attiecas arī uz teātri, kino un vizuālo mākslu.
Šis ir arī iemesls, kāpēc nerakstu operas. Mūsdienu operā ir pārāk daudz tumsas un vardarbības. Kaijas Sāriaho pēdējā opera Nevainība ir traģisks vēstījums par apšaudi skolā. Marka Entonija Tērnidža jaunā opera Svinības ir izcila, taču stāsta centrā ir brutāla vardarbība pret jauniem cilvēkiem. Ļoti smaga ir arī Pētera Etveša opera Mīla un citi dēmoni. Pasaulē ir daudz šausmu, un es nevēlos tās glorificēt savā mūzikā.
Mēdz teikt, ka māksla ir mūslaiku pasaules spogulis, bet es arī kā klausītāja nevēlos, lai koncertzālē man pretī spoguļotos viss pasaules neglītums, agresija un šausmas. Nav iespējams pilnībā aizbēgt no dzīves realitātes un patverties rozā mākoņos, taču ir jāsaprot, ka mēs, cilvēki, esam dvēselē trausli, un ir jābūt uzmanīgākiem pret savu iekšējo pasauli.
Kur smēlāt iedvesmu darbiem, kurus vijolnieka Hugo Tičati, pianistu Reiņa Zariņa un Daumanta Liepiņa, sitaminstrumentālistu Guntara Freiberga un Jura Āzera un Sinfonietta Rīga izpildījumā dzirdējām Cēsīs?
Vijoļkoncertu Koku pacietība/The Patience of Trees uzrakstīju Covid-19 pandēmijas laikā 2021. gadā. Mājsēdē pa savas istabas logu vēroju lielu, skaistu ozolu un aizdomājos, ka tas tur stāv jau simtiem gadu. Koki stāv, klusu un pacietīgi augot un mijiedarbojoties ar vidi. To simbolizē četras vijoļkoncerta daļas – Zeme, Ūdens, Uguns un Gaiss. Tolaik lasīju Maksa Ādamsa Koku gudrību un Pētera Vollēbena Koku slepeno dzīvi, kas rosināja vairāk domāt par cilvēka saikni ar dabu. Koncerts ir meditatīvs, iekšupvērsts, un tā moto ir Maksa Ādamsa vārdi: “Gadsimtiem ilgi cilvēku, koku un mežu līdzāspastāvēšana reiz sniedza labumus, ko mūsu senči dziļi izprata, bet mēs tos esam aizmirsuši. Taču koki ir pacietīgi. Tie gaidīs, līdz mēs atkal atgūsim gudrību un spēju ieklausīties, līdz atjaunosim seno saikni ar tiem – mūsu kopīgās izdzīvošanas vārdā.”
Sabiedrība Latvijā un Baltijas kaimiņvalstīs ir noraizējusies par mežu masīvo izciršanu.
Tā ir liela problēma visur, arī Bulgārijā. Izcirsto mežu vietā tiek stādītas jaunaudzes, kam jāizaug pēc iespējas ātrāk, bet tas vairs nav dabiskais mežs, dabas bioloģiskā daudzveidība tiek izpostīta. Mēs, cilvēki, kā suga esam īstermiņa domātāji. Mēs nedomājam par ilgtermiņa sekām tam, ko darām, jo tas šobrīd nes ātru peļņu. Bet kas būs pēc piecdesmit gadiem? Piemēram, ar mākslīgo intelektu? Ir ļauts darīt visu, ko vēlamies, un tas ir ļoti bezatbildīgi. Mani patiešām satrauc, kā mēs virzāmies uz priekšu.
Baidāties, ka mākslīgais intelekts visu darīs un izlems cilvēku vietā?
Nē, bet tas ir jāizmanto atbildīgi, un mums nevajadzētu kļūt par mākslīgā intelekta kalpiem. Pašlaik gan izskatās, ka tā nenotiek – nav nekādu robežu tam, ko cilvēki dara. Vilina ātrs rezultāts ar vienu klikšķi, taču informācijas analīzei un izpratnei ir vajadzīgs laiks. Ir jāpadomā. Mēs taču joprojām esam tie paši cilvēki, kas bijām pirms pieciem simtiem vai tūkstošiem gadu. Mēs neesam būtiski mainījušies, un mums vajag laiku, lai nobriestu un saprastu. Šajā ziņā esam līdzīgi kokiem – ja tos piespiež augt ļoti ātri, tiem vairs nav stipru pamatu, dziļu sakņu. Zaudējam kritisko domāšanu un spēju uzņemties atbildību.
Atgriezīsimies pie mūzikas. Vai vijolnieks Hugo Tičati arī ir jums vistuvāko mūziķu lokā?
Hugo ir ļoti domājošs, dziļš mūziķis, ar brīnišķīgu vijoles toni. Iepazināmies 2018. gadā, kad abi rezidējām Davosas vasaras festivālā. Viņš teica, ka mums vajadzētu kaut ko darīt kopā, un šāda iespēja radās, kad man darbu pasūtīja Mančestras Starptautiskais festivāls un Hugo Tičati orķestris O/Modernt Zviedrijā. Pirmatskaņojums notika 2021. gadā. Koncerts bija lielisks, jo Hugo Tičati ir arī brīnišķīgs programmu veidotājs ar savu filosofiju. Reiz Vigmora zālē Londonā klausījos viņa koncertu. Kaismīgās stāvovācijas liecināja, ka cilvēki ir izslāpuši pēc dziļas garīgas klausīšanās pieredzes.
Instrumentālā, absolūtā mūzika ir pašpietiekama, taču jūsu darbi uzdod mums būtiskus jautājumus. Par ko domājāt, komponējot Together Remember to Dance?
Dubultkoncerts pianistiem brāļiem Juseniem, diviem sitaminstrumentālistiem un Amsterdam Sinfonietta ir vairāku organizāciju kopīgais pasūtījums. Pirmatskaņojums notika 2017. gadā. Kad to komponēju, tikko – 2016. gada jūnijā – bija noticis referendums par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības. Tautas balsojuma rezultāts man bija totāls šoks, un skaņdarba pirmās daļas (Together) mūzikā var just, ka esmu dusmīga. Tā ir disonanta, ar neatlaidīgu ātras un spēkpilnas kustības spiedienu. Rakstot es domāju par berzi starp lielpilsētās dzīvojošiem cilvēkiem, tur katram ir sava patiesība, uzskati un vēlmes. Kā iemācīties cienīt citam citu?
Atbilstoši cikla klasiskajam modelim “ātrs – lēns – ātrs”, Remember ir lēna, nedaudz nostalģiska, tonāli nemitīgi mainīga daļa, savukārt enerģiskais fināls To Dance ir sarežģīts, ļoti ātrā kustībā un mainīgos neregulāros ritmos kā bulgāru un ķeltu dejās. Visi mūziķi, un jo īpaši pianisti Reins Zariņš un Daumants Liepiņš, ar kuriem sadarbojos pirmo reizi, ir paveikuši fantastisku darbu. Viņi ir izcili, virtuozi mūziķi, un saspēle ir perfekta. Tas šim concerto grosso tipa darbam ir svarīgi.
Vai Reinis Zariņš jūsu lokā iekļāvās savā Londonas periodā?
Lai cik tas būtu dīvaini – nē. Londonā nebijām tikušies. Pirmoreiz Reini dzirdēju, kad viņš sāka spēlēt Trio Palladio kopā ar Evu Binderi un Kristīni Blaumani.
Jūsu darbos svarīga loma ir sitaminstrumentālistiem. Vai jums ir īpaša interese par sitaminstrumentu pasauli?
Sitaminstrumentālisti ir mūziķi, kuri vienmēr meklē ko jaunu. Atšķirībā no pianistiem un vijolniekiem, kuru rīcībā ir plašs baroka, klasicisma un romantisma mūzikas mantojums, perkusionisti vienmēr vēlas tikt pie jaunas mūzikas un meklē arvien jaunas krāsas.
Kādu instrumentu spēlējat pati?
Es spēlēju klavieres un zinu, ka Together Remember to Dance pati nemūžam nespētu atskaņot. Bet zinu, ka tas ir iespējams.
Cik būtiskas jūsu radošajā kredo ir dzimtās bulgāru saknes?
Es negribētu iekļauties iepriekšparedzamā radošā rokraksta šablonā, taču vienlaikus organiski sajūtu asinīs bulgāru tautas mūzikas neregulāros ritmus. It īpaši, kad komponēju pie klavierēm. Šie ritmi ir manā DNS, un es iedvesmojos no folkloras, bet nevēlos to izmantot un citēt tieši. Manuprāt, tas nebūtu godīgi. Būtiskais ir, ko tu esi uzsūcis sevī. Tas, kā komponists dzīvo mūzikā.
Vai runājat bulgāru valodā un mēdzat ciemoties dzimtenē?
Protams! Esmu dzimusi Plovdivā, bet desmit gadu vecumā kopā ar vecākiem zinātniekiem – medicīniskās fizikas speciālistiem – devos prom. Viņus bieži aicināja strādāt uz Rietumiem, taču izbraukt no sociālistiskā bloka valsts ļāva tikai vienam. Ģimenei bija jāpaliek. Pēc Berlīnes mūra krišanas un 1991. gada puča tas mainījās, un mēs 1991. gadā devāmies uz Londonu, kur mans tēvs ilgus gadus pasniedza Londonas Universitātes Karaliskajā koledžā un slimnīcā. Uz Bulgāriju braucu katru gadu. Man tur ir draugi, kuri tāpat kā es ir studējuši ārzemēs un tagad dzimtenē rīko festivālus. Es palīdzu divu kamermūzikas festivālu veidošanā – iesaku māksliniekus un mūziku. Viens notiek Bulgārijas ziemeļos, Arbanasi, otrs – dienvidos, Kovačevicā, dziļi kalnos, tas saucas Prom no iestaigātām takām/Off the Beaten Path. Ir svarīgi nodrošināt pieeju mūzikai cilvēkiem laukos, ne tikai galvenajos kultūras centros Sofijā, Varnā un Plovdivā.
Daba ir jūsu jaunrades galvenā tēma?
Daba un cilvēki, bet noteikti arī kaut kas, kas ir lielāks par mums. Ja es teiktu “garīgums”, tas varbūt skanētu nodeldēti, bet ir nepieciešams dziļāks mērķis.
Pēteris Vasks uzsver, ka visa mūzika ir garīga neatkarīgi no žanra un telpas, kurā tā skan.
Šodienas Rietumu kultūrā daudzi uzskata, ka reliģija un baznīca vairs nav tik ietekmīgs spēks kā agrāk. Taču cilvēki joprojām meklē garīgo pieredzi un atrod to mūzikā, ejot uz koncertzālēm, ne vairs uz baznīcām. Ir arī zemes, kurās, apzinoties mūzikas un izglītības spēku, tās ir aizliegtas. Mani biedē, kurp mūs vedīs cilvēces attīstība, bet ir vienkārši jādzīvo un jāmeklē līdzsvars. Man liek aizdomāties tas, ka latviešu valodā vārdiem “saule” un “pasaule” ir viena sakne. Mums visā pasaulē vajadzētu vairāk saules arī metaforiskā nozīmē.
Vai arī jūsu turpmākie plāni būs saistīti ar latviešu mūziķiem?
Tikko Latvijas Radio studijā ierakstījām jaunu albumu, kurā turpināsies nule Cēsīs atskaņoto darbu dzīve, un vēl divus skaņdarbus perkusijām un divus opusus stīgu orķestrim. Tas būs mans septītais albums un trešais, ko izdos ECM Records. Drīzumā taps stīgu kvartets, ko gaida Londonas Marmen Quartet. Šovasar biju aizgājusi uz ērģelnieces Ivetas Apkalnas saullēkta koncertu Dzintaru pludmalē. Es viņu dzirdēju pirmo reizi, un mēs nolēmām veidot kopīgu projektu atskaņošanai Elbas filharmonijā Hamburgā.