Es jau vairs nebrīnos par ziņām par to, ka robežas atkal tiek slēgtas. Lūk, Lietuva paziņojusi, ka uz mēnesi pārtrauc kustību pār robežu ar Baltkrieviju, jo tās gaisa telpu pārkāpušas meteozondes ar kontrabandas cigaretēm no šīs valsts. Kāds neparasts vārds – “meteozondes”… Nāk prātā debesis, mākoņi, vējš. Romantika. Uz zemes viss ir daudz prozaiskāk – autobusu reisi tiek atcelti, tūkstošiem cilvēku nevar aizbraukt pie tuviniekiem vai vienkārši izrauties uz pāris dienām uz Rietumeiropu, kur ir cits gaiss – brīvs.
Аўтарская версія па-беларуску — тут.
Авторская версия на русском — здесь.
Es redzu tādas ziņas, un krūtīs sakāpj senas, gandrīz aizmirstas sāpes. Es atceros, kā pirms divdesmit gadiem sapņoju uz pāris dienām izbraukt no Baltkrievijas. Paceļot. Es biju nabaga studente, krāju naudu pa kapeikai tūristu vīzai, lai kaut reizi redzētu Viļņu un paklanītos Aušras vārtu Dievmātes svētbildei.
Un, protams, Rīgu – pilsētu, kas toreiz man šķita gandrīz pasakaini neaizsniedzama. Jā, jā, tas pats slavenais Vecrīgas jumtu siluets! Pēc tam, kad pirmo reizi mūžā to ieraudzīju, tas man pat sapņos rādījās.
Tas bija nevis vienkārši ceļojums, bet dzīves elpa, daži brīvības malki. Atgriežoties mājās, es atkal nokļuvu savā mazajā kokonā
– auksta lekciju zāle ar Lukašenko portretu pie sienas, pāris avīžu ar obligātajiem “gudrā valdnieka” citātiem, un dzīve, nomērīta no zvana līdz zvanam.
“Dzelzs priekškars” 2.0
Tagad šis kokons kļuvis biezāks. Baltkrievija aizvien vairāk atgādina Ziemeļkoreju – tikai ar to starpību, ka tur joprojām ir internets, lai arī pa pusei bloķēts. Kaut gan kāda jēga, ja par parakstīšanos uz neatkarīgajiem plašsaziņas līdzekļiem interneta platformās var ietupināt aiz restēm? Ja ziņas no ārzemēm lasa čukstus, gluži kā spiegu ziņojumus. Viss, kas cilvēkiem atliek, ir vietējā un Krievijas televīzija un valsts laikraksti, kur stāsta, ka “Eiropas Savienība sabrūk”, bet NATO tūlīt pat “sāks karu”.
Un tagad – jaunas slēgtās robežas. Polija, nogurusi no provokācijām ar dronu ielidošanu un militārajām mācībām, kā arī no migrācijas krīzes, slēdza savus kontrolpunktus uz robežas ar Baltkrieviju. Tagad premjerministrs Donalds Tusks teic, ka gatavs atvērt divas robežšķērsošanas vietas. Domājams, ekonomisku iemeslu dēļ – bizness, loģistika, pārvadājumi. Es saprotu – ekonomika ir svarīga.
Taču vai apgrozījums, peļņa un EBITDA var būt svarīgāki par cilvēku likteņiem?
Kamēr Baltkrievijas cietumos sēž politieslodzītie – tas pats Andžejs Počobuts, par kura brīvību Varšava ir satraukta jau kuro gadu, – jebkura robežu atvēršana, kā arī slēgšana izskatās kā rūgta ironija.
Baltkrievijā ir vairāk nekā tūkstotis politieslodzīto.
Cilvēki pazūd kā ēnas. Aiziet – viņus aizved – uz nekurieni. Un katrs jauns žogs, katri slēgtie vārtiņi padara viņu stāvokli par vēl lielāku bezizeju.
Tagad izbraukt ir gandrīz neiespējami. Lietuva, Polija, Latvija – visi pakāpeniski nolaiž barjeras. Vienkāršajiem baltkrieviem atliek tikai viens virziens – uz austrumiem. Uz Krieviju. Tur vīza nav vajadzīga, tur ir savs “vecākais brālis”, tur var dzīvot – bez valodas, bez atmiņas, bez izvēles.
Starp bailēm un cerību
Es bieži domāju par to, ka baltkrievi savā būtībā, pēc kultūrvēsturiskā koda, ir Eiropas tauta. Taču mūsu ļaunais liktenis ir būt nepareizajā vietā un nepareizajā laikā. Mēs esam iestrēguši starp Austrumiem un Rietumiem kā bērns starp diviem naidīgiem vecākiem. Viens velk pie sevis, otrs bailēs novēršas. Bet
mēs zaudējam sevi. Zaudējam valodu, kultūru, atmiņu. Zaudējam ticību, ka iespējams kaut ko mainīt.
Reizēm man liekas, ka tagad Baltkrievija pienākusi pie kritiskās neatgriešanās takas. Pēc tās saglabāties kā nācijai būs gandrīz neiespējami. Jo nācija dzīvo tikai tad, kad ir logs, kaut vai vēdlodziņš, uz pasauli, lai izkļūtu, ieraudzītu salīdzinātu, saprastu, ka dzīve var būt citāda.
Kad
logus uz pasauli aiznaglo un aizkrāso no ārpuses,
kad pat atceļ autobusu Minska – Rīga, cilvēki tur, iekšā, sāk smakt.
Es saprotu Baltkrievijas kaimiņvalstis – tās aizsargā sevi. Robežu slēgšana ir vērsta nevis pret baltkrieviem, bet pret režīmu, kas pārvērtis valsti par romānu-antiutopiju par totalitārismu. Tomēr ir sāpīgi.
Jo ar šiem lēmumiem tiek apbedīta to cilvēku pēdējā cerība, kuri vēl tic, ka no Baltkrievijas var vienkārši aizbraukt
– nevis bailēs bēgt ar vienu mugursomu uz pleciem, kurā satilpusi visa tava dzīve, nevis iet cauri mežiem, lūdzot Dievu, lai Baltkrievijas robežsargi nepamanītu, nevis lūgtu politisko patvērumu, jo tagad jau vairs nevari atgriezties mājās. Bet vienkārši nopirkt biļeti, parādīt pasi un aizbraukt.
Kad es dzirdu vārdu “robeža”, man acu priekšā ir barjera un automobiļu rinda. Automašīnās ir cilvēki. Gaida, cer. Kāds ved zāles, kāds – bērnu lietas, kāds vienkārši brauc pie dēla, lai apraudzītu mazbērnus. Bet pēc tam ir ziņas: “Robeža slēgta uz mēnesi.”
Vai zināt, cik ilgi tas ir – mēnesis? Mūžība.
Taču reizēm man liekas, ka vienīgā robeža, kuru vairs nav iespējams slēgt, ir starp patiesību un meliem. Tā iet nevis pa upēm, mežiem un purviem, bet tā ir katrā no mums. Starp bailēm un cerību. Un, kamēr baltkrieviem ir šī iekšējā robeža, kamēr viņi spēj atšķirt tumsu un gaismu, tikmēr visu vēl var atvērt.