«Ja cilvēki Sarmīti grib atcerēties, nav jādodas uz kapiem. Labāk uzrakstiet par viņu kādu labu vārdu, piemēram, ģīmja grāmatā,» žurnālam Privātā Dzīve savulaik sacīja leģendārās mākslas zinātnieces Sarmītes Sīles dēls režisors un mūziķis Silvestrs Sīlis. Šogad 3. novembrī viņa mamma būtu svinējusi 80. jubileju…

Sarmīte Sīle devās mūžībā pirms septiņiem gadiem. «Es līdz pēdējam nespēju pieņemt to, ka viņa ir aizgājusi. Tas notika ļoti pēkšņi un strauji – viņa sabruka mēneša laikā. Tas man bija ļoti smagi,» pirms četriem gadiem tapušajā intervijā atcerējās Sīles dēls.

«Mamma man daudz ko iemācījusi – saprast mākslu, mīlēt kultūru, cienīt tās vērtības. Lai gan ar viņu kopā dzīvojis tikpat kā neesmu, arī bērnībā ne, Sarmīte man vienmēr bija ļoti labs draugs. Ne velti viņu saucu nevis par mammu, bet par Sarmīti. Esam bijuši ļoti tuvi, viens otram varējām arī paraudāt uz pleca,» stāsta Silvestrs.

«Kad man bija 30, bet Sarmītei 50 gadu, kopā gājām uz ballītēm

un tajās arī uzdejojām. Bija tādi, kas pazina Sarmīti, bet nezināja mani, un otrādi. Vieni domāja, ka Sarmītei uzradies jauns pielūdzējs, citi, ka Sīlim pie sāniem jauna brūte,» smaidot atcerējās viņš.

Viņas kapavietu Lielvārdē nezinātājam atrast ir grūti. «Viena no 21. gadsimta nelaimēm ir tā, ka cilvēki lielu uzmanību pievērš formai, aizmirstot par būtību. Kapu kopšana un formālu puķīšu nešana vairāk ir sevis paša apmierināšana,» uzskata Sarmītes dēls. Viņas piemineklis ir atmiņas par Sarmīti, kā arī leģendārais Gunāra Bindes fotoprojekts, kuram Sīle pozējusi daudzu gadu garumā.  

«Tas ir mans mūža darbs – tajā esmu piedzīvojis Sarmītes dzīvi caur šīm fotogrāfijām,» žurnālam sacīja Binde. «Reizi desmit gados tapa viena fotogrāfija, un tā sešas reizes. Parasti tas notika gadā, kas noslēdzās ar skaitli 3. Pirmā bija 1963. gadā, un toreiz es ar savu malēniešu humoru vienkārši pajokoju: «Tad pēc desmit gadiem atkal tiksimies!» Kad tiešām bija arī otrā fotogrāfija, kļuva interesanti – cik ilgi šis viss turpināsies. Nevarēju iedomāties, ka tas noslēgsies pēc sešiem gadu desmitiem,» atzinās Binde.

«Kad tapa pirmā bilde, viņa vēl bija nevainīga.

Lai gan Sarmītei nebija klasisks modeles augums, līdz pat 60 gadu vecumam viņai krūtis bija kā jaunai meitenei. Sarmīte sevi uzturēja labā formā, regulāri gāja aukstā dušā,» atceras fotomeistars. «Septītajā – pašā pēdējā – fotogrāfijā Sarmīte vairs nav redzama kaila. Fotosesija notika, kad viņa jau bija krietnā vecumā. Ieraudzījusi tapušo bildi, viņa paziņoja: «Nē, tādu nevajag!» Vajadzēja fotografēt vēlreiz, un es izmantoju mazu viltību – liku rokās turēt pašu pirmo viņas bildi. Tobrīd nenojautu, ka šī arī būs pēdējā viņas fotogrāfija.

Sarmītes nākamajai fotogrāfijai bija jātop 2023. gadā,» pastāstīja Binde.

To, ka mamma pozējusi kaila, Sarmītes dēls Silvestrs vienmēr uztvēris pozitīvi. «Jau tad, kad sāku iet skolā un bērniem sākās pirmie hihi-haha, ieraugot plikumus, Sarmīte man iemācīja: kails cilvēka ķermenis ir ļoti skaists. Ja kāds tajā saskata neķītrību vai jēlības, tā ir šī cilvēka problēma. Daba taču cilvēku radījusi bez apģērba. Dažādus mākslas darbus, kuru tapšanā piedalījās Sarmīte, vienmēr esmu augstu vērtējis. Tādi ir ne tikai Gunāram Bindem, Sarmīte pozējusi daudziem māksliniekiem. Mākslas akadēmijā viņa ilgu laiku bija štata modele. Man ir liels gods, ka pēc Sarmītes nāves palikuši vairāki mākslas darbi, kuros viņa attēlota,» teic Silvestrs.