Deputāti rāda piemēru, kā ar trulu politisku aprēķinu izrīkoties ar sabiedrību un valsti tā, kā viņiem ienāk prātā / Raksts

4. novembrī LKA telpas pulcēja nozares pārstāvjus, pētniekus un studentus, izceļot kultūras pieejamības nozīmi sabiedrības iesaistē un izglītošanā. LKA rektors runas sākumā atzīmēja, ka konferenču sērija “Kultūras krustpunkti” ir LKA pīlārs un daļa no identitātes, jo Kultūras un mākslu institūta aktīvā darbība un unikālie rezultāti sniedz iespēju noturēt šo konferenču sēriju ik gadu starptautiski augstā kvalitātes līmenī. Sīmanis atzīmēja, ka galvenais konferences mērķis ir aktualizēt tēmas un idejas, kas šobrīd patiešām ir svarīgas kultūras kontekstā.

“Kāpēc kultūras konteksts mums ir svarīgs? Tāpēc, ka mūsu valsts konteksts ir svarīgs. Šodien konference ir tieši par kultūras pakalpojumu grozu, kas, manuprāt, jo īpaši iezīmē tos problēmlaukus, kas pastāv Latvijas kultūrā un arī kultūras patēriņā.

Pirmām kārtām, jau tas, ka mēs vēlamies, lai ikviens Latvijas sabiedrības loceklis būtu iesaistīts kultūras pakalpojumu iegūšanā, lai viņam šī iespēja būtu šajā tehnoloģiski tik ātras attīstības laikā, kad ikdienā mainās formas, kā mēs varam pieredzēt vai iegūt kultūras saturu, lai katrs būtu iesaistīts, lai katrs cilvēks būtu klātesošs, lai katram būtu šī iespēja būt pilnvērtīgam Latvijas kultūras pakalpojumu saņēmējam,” konferencē aplūkoto problēmjautājumu ievirzi iezīmēja Sīmanis.

Turpinājumā LKA rektors atzīmēja “Kultūras krustpunktu”, citu konferenču un publisku dialogu nozīmi sabiedrības izglītošanā ne tikai kultūras, bet arī sociālos un politiskos jautājumos, izceļot aktuālos notikumus Latvijas politikā: “Vienlaikus [kultūras konteksts] arī ir svarīgs pavisam no cita aspekta. Mēs redzam, kas notiek Latvijas politikā, un mēs redzam, cik ļoti svarīgi ir mums kā sabiedrībai būt izglītotai, kultūrā bagātai un saprast tos procesus, kas ne tikai notiek kultūrā, bet arī saprast tos procesus, kas notiek sociāli, saprast tos procesus, kas notiek politiski.

Šobrīd mums ir unikāla iespēja pieredzēt to, kā cilvēki, kuriem mēs esam deleģējuši politisko varu, izvēlas rādīt piemēru, kā būt bez kultūras, bez domāšanas, bez idejām, tikai ar aukstu, trulu politisku aprēķinu izrīkoties ar mums, sabiedrību un valsti tā, kā viņiem ienāk prātā.

Šī situācija ir baisa, šī situācija ir skumja, bet esmu pilnīgi pārliecināts, ka, pateicoties šai konferencei, citām konferencēm, citām sabiedriskajām aktivitātēm, cilvēku spējai komunicēt, dialogam, labām idejām un izglītotai sabiedrībai, kultūrā izglītotai sabiedrībai, mēs tam nākotnē neļausim notikt tādā veidā, kā tas noticis ir pēdējās dienās. Es novēlu jums ļoti skaistu, ļoti idejām bagātu, interesantām domām, interesantām diskusijām un, galvenais, ar interesantiem rezultātiem pilnu konferenci.”

Pēc Sīmaņa konferences dalībniekus un klausītājus uzrunāja LKA prorektore zinātniskajā darbā un Kultūras un mākslu institūta vadītāja Anda Laķe, kura akcentēja “Kultūras krustpunktu” nozīmi kā notikumu, kas stiprina humanitārās, mākslas, sociālās zinātnes un pētījumus tajās. Runājot par šo jomu zinātniekiem un citiem ar tām saistītajiem darbiniekiem, Laķe atsaucās uz rektora ievadīto domu: “Šobrīd – gan to notikumu kontekstā, ko rektors jau minēja, gan globālāk –  mēs par kultūras un mākslas jomas zinātniekiem un tiem, kas ar šo jomu ir saistīti, runājām kā par tādu kopienu, kurai ir stratēģiska nozīme, nevis otršķirīga nozīme. Jo tieši tas, kā cilvēki attīstīs savas vērtības, kā viņi izteiks tās, kā viņi iestāsies par šīm vērtībām – tas droši vien būs izšķirošais.

Mūsu bruņošanās temps nevar būt tas, kas noteiks Latvijas attīstības virzienu.

Tas tā, stratēģiski un nedaudz patētiski [sakot].”

Neilgi pēc konferences atklāšanas Dāvis Sīmanis viesojās raidījumā “Kultūras rondo”, kur komentēja, kādēļ “Kultūras krustpunktu” atklāšanas runā izvēlējās būt ļoti tiešs un pat nesaudzīgs, runājot par kultūru un izglītību: “Es domāju, ka mēs dzīvojam īstenībā ļoti kritiskā un arī ļoti skumjā brīdī. Bet skumjā brīdī, kas, es ceru, ka pārtaps tādā – uz nākotni vērsts.”

Sīmanis izcēla, ka “Kultūras krustpunktu” konferences centrā esošos kultūras groza pieejamības problēmjautājumus nepieciešams risināt, jo ir svarīgi, lai ikvienam Latvijas iedzīvotājam būtu nodrošināta pieejamība kultūras saturam.

“Jo mēs redzam to, ka šobrīd mūs, sabiedrības intereses, pārstāv kaut kāda, nu, teiksim tā, vienkāršu saprātu ignorējoša politiskā grupa, kura principā uzskata, ka tai ir dots mandāts izrīkoties ar mūsu nākotni, kā viņiem ienāk prātā.

“Manuprāt, jaunieši ļoti stingri ir pateikuši, kurā virzienā viņi vēlas virzīties. Viņi ir pateikuši “nē” šim principā gerontokrātu, veco cilvēku [virzienam].

(..) Un šī attieksme, nu, tā ir baisa attieksme. Bet es domāju, ka mums kopā tas izdosies, un es ceru, ka ceturtdien protestos sapulcēsies tik daudz cilvēku, ka to nevarēs vienkārši norakstīt uz kaut kādu nelielu neveiksmi, kaut kādu dīvainu cilvēku grupiņu, kas pēkšņi kaut ko mēģina iebilst Saeimas visvarenībai,” pauda Sīmanis.

Sīmani nav pārsteidzis politiķu lēmums vai iespējamais izglītības vai kultūras trūkums. Vairāk rektoru skumdina sabiedrības pārlieku ilgā pasivitāte, politiskā neiesaistīšanās un pilsoniskās aktivitātes trūkums: “Tāpēc jau mēs arī esam ieguvuši tādu Saeimu, kādu mēs esam ieguvuši. Tā jau nav kaut kādu brīnumu vai burvestību rezultātā tapusi. Tas ir mūsu pašu izvēļu rezultāts.

Bet mūsu izvēle šajā gadījumā ir vairāk saistīta ar to, ka mēs vienkārši neesam politiski aktīvi. Tā pilsoniskās aktivitātes izpratne norobežojas ar to, ka mēs vienreiz četros gados aizejam novēlēt, un tālāk par to mēs netiekam.

Patiesībā, ja mēs gribam domāt par savu valsti, ja mēs gribam domāt par to, lai tā attīstās, lai nav tā, ka visu laiku no mūsu puses tikai atskan kaut kādas sūdzības par to, ka kaut kas netiek darīts politikā pareizi, kaut kāda veida aktīva darbība ir jāveic ikdienā. Piemēram, šobrīd Alvis Hermanis, kurš ir viens no tādiem aktīvajiem, teiksim tā, jaunajiem politiķiem, lai arī es domāju, ka mūsu priekšstati par kaut kādām lietām stipri atšķiras, bet viena lieta, kur es varu piekrist, – patiesībā katram pilsonim ir savā veidā atbildība un pienākums veidot savu “ideālo Latviju” ap sevi tajā, ko tu dari, tajā, ko tu veic, kā tu ikdienā savu aktivitāti paud.

Attiecīgi tur jābūt iekodētam kaut kādam “ideālās Latvijas” modelim. Ja tā tur nav, tas nozīmē, ka tā aktivitāte neveicina kopējo sabiedrisko labumu. Un šī pilsoniskā sajūta – tā mums ir bijusi kaut kā noplicināta.

Mēs arī LKA un “Kultūras krustpunktu” konferenču kontekstā domājam par to, kā demokrātijas un politiskās līdzdalības, un pilsoniskuma termini attiecas uz jauniem cilvēkiem un kādā veidā viņu aktivitāte ir ļoti svarīga. To ir arī svarīgi pētīt, un par to svarīgi runāt. Mēs arī domājam par tādu demokrātiska institūta veidošanu mūsu pētniecības institūtā, tādu kā apakšnodaļu, kas kaut kādā veidā domā tieši par šiem konceptiem humanitāro, sociālo zinātņu un arī mākslas zinātņu jomā. Man tas vienkārši liekas svarīgi.

Bet es redzu, ka šis ir tas brīdis, kurā sabiedrība mostas. Un tas ir labi.”

KONTEKSTS:

29. oktobrī ar opozīcijas un Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) balsīm Saeima pieņēma likumu par Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencijas. Tas notika steidzamības kārtā, tomēr tā netika noteikta ar 2/3 balsu vairākumu, kas Valsts prezidentam dod iespēju to neizsludināt un atdot otrreizējai caurlūkošanai parlamentā. No lēmuma pretiniekiem izskanēja arī citi iespējamie risinājumi likuma spēkā stāšanās apturēšanai vai aizkavēšanai – vēršanās Satversmes tiesā vai aicinājums prezidentam apturēt likuma izsludināšanu, dodot laiku parakstu vākšanai referenduma ierosināšanai.

3. novembra vakarā, kad par aicinājumu prezidentam neparakstīt izstāšanos no konvencijas platformā “ManaBalss.lv” bija parakstījuši aptuveni 61 000 cilvēku, Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs paziņoja, ka izmantos savas tiesības prasīt Stambulas konvencijas denonsēšanas likuma otrreizēju caurlūkošanu. Vienlaikus prezidents uzskata, ka šis lēmums būtu jāpārskata nākamajam Saeimas sasaukumam.

Platformā “ManaBalss.lv” aicinājumu Valsts prezidentam neparakstīt likumu, kas paredz Latvijas izstāšanos no Stambulas konvencijas, parakstījuši vairāk nekā 64 750 cilvēku, un tā ir kļuvusi par populārāko iniciatīvu platformas “ManaBalss.lv” vēsturē. Tik daudz parakstu savākti četru dienu laikā, un to skaits turpina augt.

Vairums ekspertu un nevalstisko organizāciju, kas strādā ar vardarbības novēršanas jautājumiem, iebilst pret ieceri izstāties no konvencijas, paužot bažas, ka tas mazinās cietušo aizstāvēšanu pret vardarbību un negatīvi ietekmēs Latvijas starptautisko tēlu Rietumu sabiedroto acīs. 

Sieviešu tiesību aizsardzības organizācija, centrs Marta” un vairākas citas nevalstiskās organizācijas ir nosūtījušas vēstuli Valsts prezidentam Edgaram Rinkēvičam, aicinot nodot likumu par izstāšanos no konvencijas otrreizējai caurlūkošanai Saeimā. To parakstījuši vairāk nekā 2000 cilvēku.

Latvijā Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb tā dēvētā Stambulas konvencija stājās spēkā pagājušā gada 1. maijā. Tas ir starptautisks līgums, kas paredz, ka tā dalībvalstīm ir jāizstrādā saskaņota politika, lai labāk varētu aizsargāt sievietes no visu veidu vardarbības, kā arī sievietes un vīriešus no vardarbības ģimenē. Tostarp dalībvalstīm ir jānodrošina cietušajiem vispusīga palīdzība un aizsardzība, krīzes centri, krīzes tālrunis, kas darbojas diennakti, specializētie atbalsta centri no seksuālas vardarbības cietušām personām, jāaizsargā un jāatbalsta bērni, kas ir vardarbības liecinieki.