Tieši Rīgā aizsākās lietuviešu un armēņu izcelsmes operdziedātājas Asmikas Grigorjanas starptautiskais izrāviens. Šobrīd viņa ir pasaules mēroga zvaigzne, kas dzied uz nozīmīgākajām skatuvēm, bet šajā nedēļā atgriezīsies Rīgā ar, kā piesaka rīkotāji, bezprecedenta šovu.
Piektdien, 7. novembrī, viņa Latvijas Nacionālajā teātrī dziedās ārijas un vokalizācijas, Lady Gaga hitus un Dženisas Džoplinas brīvdomīgās rokmūzikas kompozīcijas. Uzstāšanos papildinās ekscentriskais un asprātīgais pianists Jangs Ki Džū – mūsu publika viņu pazīst, pateicoties komiskajam duetam “Igudesman & Joo”.
Pirms koncerta Asmika, kuras dzīve pašlaik rit starp Vīni un Ņujorku, Milānu un Berlīni, Monako un Barselonu, Minheni un dzimto Viļņu, “Delfi” stāsta par savām asarām un priekiem, par Andreju Žagaru, kuru viņa pazīst jau no bērnības, un par to, ka 40 gadu vecumā dzīve tikai sākas. Precīzāk – 42 gados.
Lasiet arī
Jūsu operas šovu sauc “Diva is Born – Dīva ir dzimusi”. Kā tas radās?
Gandrīz nejauši. Mēs satikāmies ar Džū labdarības koncertā, kurā abi piedalījāmies, un tas droši vien bija pirms kādiem 12 gadiem. Es neatceros, kā tas gadījās, ka es tur dziedāju Stinga “Moon Over Bourbon Street” – šķiet, kāds saslima un es ielēcu viņa vietā, visu iemācoties stundu pirms uzstāšanās. Kad Džū mani dzirdēja, viņš teica: “Zini, tev noteikti vajadzētu biežāk izpildīt šādu mūziku, jo operdziedātāji parasti ar popmūziku netiek galā, bet tev izdodas.”
Mēs nolēmām, ka kādreiz noteikti kaut ko izdomāsim kopā. Un pēc kāda laika tiešām izdomājām: vai nu radio, vai televīzijā parodiju par to, kā operdziedātāji dzied popmūziku. Pēc tam atkal devāmies katrs savu ceļu. Vēlāk atkal lēnām sākām domāt, ko varētu darīt kopā.
Bija doma paņemt Eimijas Vainhausas dziesmas. Veidot programmu no vokalizācijām – mēs ar tām arī sākām, vienkārši tāpēc, ka man ir ļoti maz brīva laika un es nevaru mācīties neko jaunu, izņemot operu, bet vokalizācijās vismaz nav vārdu. Procesā, protams, izrādījās, ka dziedāt vokalizācijas ir visgrūtāk. Un tā mēs pāris gadu centāmies izvēlēties un beigās neko neizvēlējāmies.
Man “Dīva” ir ļoti sarežģīts projekts, jo dziedāt visu – no vokalizācijām līdz Lady Gaga – un pēc tam atgriezties pie “Casta Diva” – tehniski tas ir absolūti traki.
Mūsu kopīgais koncerts jau bija izsludināts. Un, tā kā tajā laikā es jau meklēju sev jaunas tehniskas lietas, jaunus piegājienus balsij, skaņai, klausījos popmūzikas pedagogus un vingrinājos ar Lady Gaga dziesmām, jau zināju vairākus hitus. (Smejas.) Un mēs nolēmām – ja jau ir šīs dziesmas, kāpēc gan tās neizmantot? Un arī operas ārijas. Tā kā mēs ņēmām Lady Gaga dziesmas no filmas “Zvaigzne ir dzimusi” (“Star is Born”, 2018.), nosaucām šovu par “Dīva ir dzimusi”. Kaut kā es domāju, ka cilvēki sapratīs, ka tas nav pilnīgi nopietni. Īpaši, kad redzēs afišā Janga Ki Džū vārdu. Bet nē, cilvēki noticēja, ka es varu tā nosaukt savu solo koncertu! (Smejas.)
Tā soli pa solim dzima programma. Pakāpeniski mēs sapratām, ka tā būs mana personiskā stāsta versija. Kad mēs to pirmoreiz parādījām Vīnē, tajā bija daudz vairāk improvizācijas nekā tagad. Lai gan mēs, protams, tur jau izmantojām visus autentiskos interneta komentārus, visu to [negatīvo], kas tika teikts par mani karjeras laikā. Kopš tā laika komēdija nedaudz samazinājās, drāma – palielinājās. Džū loma arī nedaudz mainījās, jo bija ļoti agresīva reakcija – viņš uz skatuves bija vienkārši puisis, kas mani pastāvīgi moka. Mēs mainījām sižetu tā, ka Džū atspoguļo manu iekšējo balsi. Tad nedaudz kļuva skaidrāk, ka es pati sevi moku.
Man “Dīva” ir ļoti sarežģīts projekts, jo dziedāt visu – no vokalizācijām līdz Lady Gaga – un pēc tam atgriezties pie “Casta Diva” – tehniski tas ir absolūti traki. Un emocionāli grūti, jo projekts ir ļoti godīgs un atklāts. Katru reizi tas man nāk ļoti smagi.
Kā tuvinieki uztvēra šo ideju?
Zināt, es vienmēr esmu darījusi to, ko gribu. Vienmēr. Un, paldies Dievam, man vienmēr bijis atbalsts no visām pusēm. Bet pirms “Casta Diva” pirmizrādes man bija ļoti bail. Jo, kad dari tādas lietas pirmo reizi, tu nezini, vai tas darbosies vai ne. Es atceros, ka teicu (Vīnes operas direktoram) Bogdanam Roščičam – vai tu esi pārliecināts? Jo es pati nebiju pārliecināta, ka šis kuģis nenogrims. Viņš atbildēja: “Klausies, jebkurā gadījumā tā esi tu, tāpēc pavisam slikti noteikti nebūs.”
Un beigās tapa projekts, ko mēs jau prezentējām arī Zalcburgā (slavenajā festivālā), par ko es, protams, arī biju satraukta, jo publika ir diezgan konservatīva. Bet visi bija ļoti, ļoti priecīgi.
Un ko jums šajā programmā ir vieglāk dziedāt – operas daļu vai, teiksim tā, populāro, ar mikrofonu?
Protams, operu. Dziedāt “Casta Diva” pēc populārās mūzikas ar mikrofonu arī nav viegli, bet, kā nu kuram, operu es dziedu vairāk nekā 20 gadu, bet popmūzika – es tikko sāku interesēties. Es pievērsos tam nopietni, atradu vokālos pedagogus, bet, vēlreiz, cik gan nopietni – ja ar operu es nodarbojos katru dienu, bet popmūzikai pieskaros reizi mēnesī. Tāpēc, protams, ar to man ir grūtāk.
Turklāt mikrofons! Es uzskatu, ka tas prasa atsevišķu vokālo tehniku, kuru es ne pārāk māku izmantot, bet ļoti vēlos iemācīties. Vienkārši tāpat. Protams, es neplānoju pilnībā pāriet uz popmūziku, man vienkārši vienmēr ir bijusi interese mācīties kaut ko jaunu.
Foto: Matilda Andrulyte
“The New York Times” rakstīja par jums – soprāns, kas gatavs gan traģēdijai, gan komēdijai. Kaut kam vairāk jūtaties tuva uz skatuves?
Nu, es, protams, esmu Drama Queen. Es smejos – pat “Diva”, kas sākotnēji bija iecerēts kā komēdijas projekts, tomēr kļuva… nu, cilvēki raud. Tāpēc es uzskatu, ka mans aicinājums ir likt cilvēkiem raudāt. Gan uz skatuves, gan dzīvē. (Smejas.)
Vai jūs pati kādreiz esat raudājusi uz skatuves?
Protams. Es tur ļoti bieži raudu!
Kurā lomā jūs visvairāk līdzināties sev?
Grūti pateikt, jo visas manas lomas, var teikt, esmu es pati. Nu, es nevaru melot uz skatuves. Es pat īsti nemāku spēlēt, tāpēc katru lomu pārdzīvoju ar savām pašas sajūtām. Saprotams, ka dažas stāsta līnijas man pašai ir tuvākas, bet dažas es pielīdzinu sev un pārveidoju pēc sevis, lai nonāktu pie noteiktas emocijas. Un, ja cilvēki tajā brīdī ieietu man galvā, ja saprastu, par ko es domāju, par ko ciešu, tad dažos gadījumos redzētu, ka galvā es spēlēju pavisam citu lomu un citu izrādi – pavisam ne to, ko redz publika.
Vai reizēm piekrītat lomai, bet pēc tam saprotat, ka kļūdījāties, piemēram, balss tai neder? Ko tad darāt?
Es aptuveni saprotu savu spēju amplitūdu, tāpēc, tpfu-tpfu-tpfu, tādas situācijas vēl nav bijis, lai es teiktu, ka tas pavisam neiederas, es nevaru to nodziedāt. Un ceru, ka nākotnē arī nebūs.
Vienkārši darbu pie lomas ieteicams sākt ne pēdējā brīdī, bet laikus, lai, ja saproti, ka tas tev nepavisam neder, varētu teikt: “Atvainojiet, lūdzu, es kļūdījos.” Tāpat kā dzīvē. Un šī – spēja sev atļaut kļūdīties – droši vien ir vislielākā un vissarežģītākā lieta, ko mācos.
Ja tu 2025. gadā veido repertuāru un uzstāšanās grafiku 2031. gadam, tad ir jāatstāj iespēja kļūdīties. Jo nekas briesmīgs nenotiks. Tu vienkārši dod iespēju uzstāties citam dziedātājam – un dziedātāju šobrīd ir tik daudz, ka viņi stāv rindā, gaidot savu iespēju.
Un dažkārt, kad man ir ļoti grūti kaut ko atteikt, kad sāku sevi grauzt un domāt, ka man viss jādara līdz galam un pareizi, man palīdz doma par šiem dziedātājiem, kuri, iespējams, dotu ļoti daudz, lai uzstātos manā vietā. Un pasaule no tā noteikti neapgāzīsies.
Foto: Matilda Andrulyte
Vai ir kāda izrāde vai koncerts, ko jūs atceraties ar satraukumu, ar šausmām, ko patiesībā negribētos paturēt atmiņā? Kas bijis vissarežģītākais jūsu karjerā?
Uf, daudz. Īpaši karjeras sākumā bija daudz šādu brīžu. Kad tu raudi un domā – es neiešu uz skatuves, es nevaru. Plus – es ļoti daudzus gadus – tagad vairs ne, tpfu-tpfu-tpfu – ļoti ciešu no panikas lēkmēm. Dažos periodos bija vieglāk, dažos – grūtāk, bet pamatā tās vienmēr bija ar mani. Tas nozīmē, ka katrs iznāciens uz skatuves man prasa ļoti, ļoti, ļoti daudz spēka. Reizēm tik daudz, ka domāju – vairs negribu šeit būt.
No otras puses, es saprotu, ka visas lietas mums ir dotas kādam nolūkam. Un panikas lēkmes – tās parāda manu jūtīgumu, bez kura, visticamāk, es nevarētu būt tāda, kāda esmu.
Un, kas man pirmais ienāk prātā, – “Triptihs” (Pučini iestudējumā Viestura Kairiša režijā 2010. gadā) Rīgā, kuram patiesībā pat esmu pateicīga par savu Eiropas karjeru, lai gan tas nebija nodziedāts ideāli, jo biju slima un man bija trakoti spēcīgs panikas lēkmju periods, tik spēcīgs, ka es domāju – viss, mainu profesiju, nevaru, negribu, nedarīšu.
Saprotams, ka tik jaunai bija pārāk agri uzņemties visu “Triptiha” programmu, bet, iespējams, tas bija izpildīts tik emocionālā līmenī, ka pēc tā es saņēmu līgumus no visiem intendantiem, kas ieradās uz izrādi. Paldies “Triptiham” par to, lai gan tas notika kritiskā brīdī manā dzīvē.
Pirms diviem gadiem dziedājāt Cēsīs Verdi Rekviēmu Andreja Žagara piemiņai. Kas viņš jums bija?
Tas ir vesels posms manā dzīvē. Tas ir tas, kas katru reizi atgriež mani Latvijā, jo esmu pateicīga Andrejam gan kā cilvēkam, gan kā māksliniekam – kā māksliniece es izaugu Latvijas Nacionālajā operā, dziedāju tur daudz lomu ar Andreja palīdzību, ar visas viņa komandas atbalstu, ar cilvēku palīdzību, kuri mani mīlēja, un ar publikas atbalstu, kas šeit man bija. Rīga, Latvijas Nacionālā opera, Andrejs Žagars – tas bija mans mājoklis.
No Andreja es iemācījos ļoti daudz kā no režisora. Es joprojām atceros viņa teikumu: “Asmik, neaizmirsti, ka tava stiprā puse ir tā, ka tu nebaidies būt neglīta.” Es šos viņa vārdus līdz šim nesu sev līdzi. Mēs taču ļoti bieži vēlamies būt skaisti – gan dzīvē, gan uz skatuves. (Smejas.) Un, kad es sevī to pamanu, uzreiz atceros Andreju.
Vēl esmu pateicīga viņam no visas sirds kā cilvēkam, kurš ļoti rūpējās par manu māti (izcilo lietuviešu dziedātāju Irēnu Milkevičūti), kurš atveda viņu uz Rīgu, un mana māte šeit nodziedāja ļoti plašu repertuāru, tik daudz izrāžu…
Viņa bija izcila Aīda Māras Ķimeles iestudējumā.
Paldies! Es pilnīgi piekrītu. Es atceros, ka pirmo reizi Andreju satiku vēl bērnībā – viņš sarīkoja mammai atvaļinājumu Dzintaros…
Es pēc viņa ilgojos gan kā cilvēka, gan kā mākslinieka. Pēc viņa harismas, pēc smaida, pēc tā, kā viņš tik daudzus gadus vadīja šo lielo mehānismu – Rīgas operu. Andrejs uzaicināja tur visus Eiropas intendantus, visus menedžerus, un viņi pazina šo teātri, viņi brauca uz to. Tieši Rīgā mani pamanīja arī (Berlīnes Komiskās operas galvenais režisors) Barijs Koski un (toreizējais Ķelnes operas direktors) Ūve Ēriks Laufenbergs. Tā sākās mana Eiropas karjera, kas šodien droši vien atrodas savā skaistākajā punktā.
No Andreja es iemācījos ļoti daudz kā no režisora. Es joprojām atceros viņa teikumu: “Asmik, neaizmirsti, ka tava stiprā puse ir tā, ka tu nebaidies būt neglīta.” Es šos viņa vārdus līdz šim nesu sev līdzi.
Jūsu slavenais tēvs (armēņu tenors Gegams Grigorjans), tāpat kā Andrejs Žagars, vadīja Nacionālo operu savā valstī. Bet vai jūs jūtat sevī vadības potenciālu?
Vispār nē. Pašlaik noteikti nē. Mēs tieši tagad to apspriedām ar manu partneri, jo es tikko pārbraucu no Monako, kur [slavenā dziedātāja] Čečiļja Bartoli šobrīd ir operteātra intendantes amatā. Es neesmu pārliecināta, vai es vēlētos vadīt kaut ko. Man mājās jau pietiek vadības.
Vai jūs mājās esat “lielais boss”?
Protams. Mājas lietas es turu savās rokās. Lai gan, ņemot vērā manu profesiju, tas nav viegli.
Foto: Matilda Andrulyte
Jūsu profesija jums ir atnesusi daudz nacionālo un starptautisko balvu. Bet vai ir kāda loma, kāds albums vai kāds projekts, par kuru jūs pati sevi apbalvotu?
Es sevi apbalvotu par projektu, ko sauc “Dzīve”, – par to, ka, veidojot karjeru, es tomēr spēju dzemdēt divus bērnus un vienu jau gandrīz izaudzināt. Droši vien tieši par to es sevi apbalvotu visvairāk. Un arī par savu mūžīgo ikdienas vēlmi augt, kas, visticamāk, ir mūžīgās neapmierinātības ar sevi sekas. Augt kā cilvēkam, augt kā māksliniecei.
Tā kā jūs neslēpjat savu vecumu, lai gan izskatāties jaunāka, ļoti gribas jautāt – vai tiešām ap 40 viss tikai sākas?
Jā. Mani tas pat nesasniedza 40 gadu vecumā, bet 42 gados. Tad es pirmo reizi sāku domāt, piemēram, par to, kādas lomas vairs nevēlos dziedāt. Vai par to, ko dzīvē vairs nevēlos darīt. Bet 40 gados es vispār neko nejutu.
Periods “pāri 40” ir ļoti interesants. Daudz kas tuvojas beigām. Tu aizver kādas pagātnes durvis. Un, jo vairāk durvju tu aizver, jo vairāk telpu priekšā tev atveras. Tāpēc, jā, es teiktu, ka tas ir jaunu, skaistu lietu sākums.
Vai var cerēt, ka šajā jaunajā, skaistajā dzīves posmā jūs pie mums viesosieties biežāk?
Noteikti. Mēs tagad ar Jevgēniju (Vinturu-Irverstagu, producentu) apspriežam dažādus interesantus projektus, ko varētu īstenot Rīgā. “Diva is born” ir mūsu pirmais kopīgais koncerts, bet mums ir ļoti daudz plānu, un es patiesi priecājos par iepazīšanos ar viņu, priecājos par to, kā viņš vada darbus, kā strādā. Tāpēc, jā, es ceru, ka vismaz reizi gadā šeit uzstādīšos.
Seko “Delfi” arī Instagram un YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit